Pievienot komentāru

Govīm barību vislabāk uzņem, ja ēšana ir ērta, notiek vienlaikus visām govīm, ja nav stresa un steigas, ja uzņemamā barība ir garšīga. Vasaras periodā to nodrošina ganības. Ganību izmantošana ir viens no labākajiem un lētākajiem barības uzņemšanas veidiem.

Ganībās liellopiem ir nodrošinātas kustības, un dzīvnieki jūtas labi, staigājot pa stingru pamatni ar labu saķeres virsmu, arī piecelšanās un apgulšanās ir droša un netraucēta. Ir pat pētījums, ka govīm, kuras tiek ganītas, ir lielāka ilgmūžība nekā tām, ko tura tikai novietnē. Pavasarī, uzsākot ganību periodu, jānovērtē zālāju lauki. Iespējams noteikt zelmeņu ražību pēc 1 kvadrātmetra lauciņu zāles svara. Svarīgi laicīgi uzsākt ganīšanu. Optimāli sākt ganīt, ja zāles masa ir 6–8 t/ha, un zāles augstums 12–15 cm. Nedrīkst noganīt zāli zemāku par 6 cm. Ja ražība pārsniedz 12 t/ha, tad zelmeni labāk atstāt pļaušanai. Lai nodrošinātu maksimālu ganību zāles noganīšanu, zālei jābūt garšīgai. Barības garšīgumu govis nosaka pēc ožas, ar degunu apostot barību. Ja zāle ir gara un pāraugusi, tad tajā ir vairāk kokšķiedras, zāle vairs nav tik garšīga, to grūtāk sagremot. Jauns, svaigs, nepāraudzis ganību zelmenis ir garšīgs. Pāraugušu zāli govis vienkārši nomīdīs. Savukārt, noganot zem 6 cm, zāle ataugs lēnāk, par zemu noganot, rodas arī riski, ka lopi invadēsies no augsnes, mēsliem. Labos, iekoptos ganību zālājos iespējams visu ganību sezonas laiku nodrošināt: sausnas saturu zālē 18–20%, kopproteīnu 18–22%, kokšķiedru 20–24%. Nepieciešama porcijveida ganīšana, regulāra appļaušana, zālāju mēslošana. Govij vēlamā ganību platība ir 25 kvadrātmetri diennaktī. Ganīšana jāplāno tā, lai tiktu ievērots zālāju „atpūtas periods” starp ganīšanas cikliem. Pavasarī, vasaras sākumā 15–20 dienas, vasaras vidū 15–30 dienas, bet vasaras 2. pusē un sausā laikā šis periods var būt 35–40 dienas, jo zāle ataugs lēnāk nekā pavasarī.

Par lopbarības sagatavošanu. Šeit arī galvenais ir labi zālāji, lai iegūtu gan kvalitatīvu sienu, gan skābbarību. Skābbarībai, salīdzinot ar sienu, ir augstāka sausnas apēdamība, līdz ar to arī iespēja iegūt lielākus izslaukumus; gatavojot ir mazāka laika apstākļu ietekme; augstāka barības vielu ieguve no ha; lielāka sausnas enerģētiskā vērtība un barības vielu saturs. Gatavojot skābbarību svarīgi noteikt sausnas saturu zālē. Paņemot un saspiežot zāli, ja pil sula, tad sausna būs aptuveni 20%, ja, saspiežot un sagriežot zāles kušķi, pil sula, tad sausna būs aptuveni 25%, bet, ja saspiežot un griežot paliek tikai mitras rokas, bet sula nepil, tad sausna ir 35%. Ja skābbarību gatavojam uz lauka stirpās, tad vēlamā zāles sausna ir 22–25%, ja tinam rituļos, tad sausnai jābūt 25–35%, bet, gatavojot tranšejās, sausnas saturs var būt no 22 līdz 55%. Svarīgi neparaudzēt zāli, jo ar katru novēlotu dienu mazinās proteīna, enerģijas līmenis, bet palielinās kokšķiedras daudzums. Stiebrzāles jāpļauj stiebrošanas, tauriņzieži – pumpurošanās fāzē. Ļoti strauji krītas enerģētiskā vērtība un samazinās sagremojamība ziedēšanas fāzē.

Sagatavoto lopbarību vispirms novērtē organoleptiski pēc krāsas, smaržas, piesārņojuma, mitruma, botāniskā sastāva u. c. Laboratoriski iespējams noteikt daudzus rādītājus, bet skābbarībai paši svarīgākie ir sekojošie: sausna, proteīns, ADF, NDF, NEL, Ca, P, koppelni, būtu labi noteikt arī pH, skābes, aizsargāto proteīnu u. c. Tradicionālās lopbarības analīzes, lai noteiktu barības kvalitāti, ir samērā sarežģītas, jo lopbarības paraugs dažādi jāapstrādā (jāizkaltē, jādedzina, ar ķīmiskām vielām). Šādas analīzes ir darbietilpīgas, dārgas, bet ir iespēja izmantot elektronisko metodi NIR, kad tiek noteikti paši svarīgākie rādītāji: sausna, kopproteīns, kokšķiedras frakcijas (ADF, NDF), enerģija NEL, koppelni,  minerālvielas (Ca, P).

Zāles skābbarības vērtējums

Sausnas saturs ir tas, kas paliek pāri, ja tiek noņemts ūdens. Sausnā ir visas barības vielas, un lopbarības analīžu rādītājus izvērtē pēc to daudzuma sausnas kilogramā. Skābbarībās sausnas saturs var variēt no 20 līdz 50%, vidēji 30%.

Kopproteīnu barības analīzēs izsaka % no barības sausnas. Proteīns ir barībā esošās olbaltumvielas, aminoskābes, slāpekļa savienojumi. Vislētāko proteīnu var iegūt no rupjās lopbarības – skābbarības, siena, ganību zāles.

NDF – neitrāli skalotā kokšķiedra (celuloze, hemiceluloze, lignīns). Kokšķiedras daļa, kas tiek sagremota priekškuņģī. Jo lielāks NDF analizējamā paraugā, jo pāraugušāka zāle. Barība ar augstāku NDF lēnāk virzās pa barības traktu, līdz ar to samazinās apēdamās lopbarības daudzums. Augstražīgām govīm piemērotāka rupjā lopbarība ar mazāku NDF.

ADF – skābi skalotā kokšķiedra (celuloze, lignīns). Kokšķiedras daļa, kas tikai nedaudz tiek sagremota priekškuņģī. Jo ADF mazāks, jo labāk.

Koppelni  ir visu minerālvielu kopējā daudzuma raksturojošais rādītājs. Koppelnu daudzums virs 9 norāda uz piesārņojumu, tā var būt zeme, kurmju rakumi, putekļi.

Dažu saimniecību skābbarības analīžu rezultāti 2016. gadā

Pēc sagatavotās skābbarības analīžu rezultātiem var spriest, kā šogad saimniecībām veicies ar skābbarības sagatavošanu. Kārtējo reizi apstiprinās tas, ka nedrīkst nokavēt optimālo pļaušanas laiku, tad samazinās proteīna, enerģijas daudzums un palielinās kokšķiedras daudzums.  Ja tiek sagatavota un izēdināta kvalitatīva rupjā lopbarība, tad iespējams samazināt gan spēkbarības, gan dažādu citu piedevu izmantošanu, līdz ar to nodrošinot ganāmpulka produktivitāti un veselību, samazinot saražotā piena un gaļas pašizmaksu, veicinot saimniecību rentablu attīstību.

Materiālu sagatavoja

Zita Briška,

LLKC Preiļu konsultāciju biroja lopkopības speciāliste