Vēl arvien Latvijā lielāko dzīvnieku skaita īpatsvaru veido četras gaļas liellopu šķirnes – Šarolē, Herefordas, Limuzīnas un Angus, kā arī populāra kļūst Simentāles šķirne. Šīm šķirnēm ir izveidota audzēšanas programma ar dažādiem nosacījumiem. Viena no izvirzītajiem kritērijiem ir liellopu dzīvmasa piedzimstot, atšķirot un gada vecumā. Līdz atšķiršanas brīdim liellopu augšanas ātrums lielākoties nesagādā problēmas, dzīvnieki attīstās, un vidējais diennakts dzīvmasas pieaugums var sasniegt vidēji 1,1–1,5 kg, atsevišķās saimniecībās pat vairāk, jo teļi šajā periodā ēd mātes pienu un zāli vai rupjo lopbarību. Ne vienmēr dzīvnieku augšana pēc atšķiršanas notiek tikpat vienmērīgi kā pirms tās. Kvalitatīvai un ekonomiski pamatotai ganāmpulka atjaunošanai svarīgi labi izaudzēt vaislas teles. Katrai gaļas liellopu šķirnei ir zināms pieauguša dzīvnieka svars, kam tad arī jābūt par pamatkritēriju, nosakot svaru telei, pie kāda uzsāk lecināšanu vai apsēklošanu.
https://www.ldc.gov.lv/upload/doc/resultsbeef18.pdf
Lai iegūtu dzīvmasas pieaugumu (700–1000 g diennaktī), saimniecībās, kuras strādā ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, svarīgi dzīvniekus nodrošināt ar kvalitatīvu zāles lopbarību, jau sākot ar ganībām, to ierīkošanu, līdz ganību sistēmu veidošanai, siena un skābbarības gatavošanai, uzglabāšanai un izēdināšanas organizācijai.
No atšķiršanas līdz atnešanās brīdim telei jāaug ap 700 gramiem dienā. Pēc vidējiem pārraudzības datiem dzīvmasas pieaugums ir no 400–700 grami diennaktī.
Lai izaudzētu kvalitatīvu vaislas teli, jāsāk jau no mazotnes piebarot un attīstīt spurekli. Teliņu piebarošana nepieciešama, ja rupjās lopbarības kvalitāte ir zema vai lopbarība zīdītājgovīm netiek piedāvāta tādā daudzumā, kāda ir fizioloģiskā vajadzība govij ar attiecīgo ķermeņa masu, lai nodrošinātu teliņa vajadzību pēc piena. Jāņem vērā dažādi blakus faktori: ja saimniecībai ir pārāk mazas platības ganībām, iestājas sausuma periods vai ir mazražīgas zīdītājgovis, tad, teliņam augot, ar katru mēnesi aug vajadzība pēc barības vielām. Līdz piecu mēnešu vecumam teliņu nav iespējams pārbarot.
Precīzā liellopu ēdināšana ietver lopbarības analīžu veikšanu, barības devu sastādīšanu un izēdināmās barības daudzuma kontroli, ņemot vērā augšanas rādītājus un barojuma kondīciju. Būtiskākie faktori, kas ietekmē dzīvmasas pieaugumu, ir pieejamie barības līdzekļi, to daudzums, ēdināšanas organizācija, ģenētika, turēšanas apstākļi, kā arī klimats. Liellopu ganāmpulkā visus dzīvniekus vienādi ēdināt nebūtu vēlams, jābūt grupai, kuru ēdina intensīvāk: jaunlopi augšanas periodā līdz 12–15 mēnešiem, zīdītājgovis ar teļiem no 1 mēneša vecuma, dzīvnieki nobarošanas periodā, atsevišķi dzīvnieki ar vāju barojuma kondīciju. Šajā gadījumā kā barības līdzekļus izvēlas: augstvērtīgu ganību zāli, skābbarību ar labu enerģijas un proteīna saturu, tai skaitā kukurūzas skābbarību, graudu barību, proteīna piedevas.
Savukārt liesāka ēdināšana par labu nāktu: govīm bez teļiem (grūsnās), audzējamām telēm pēc 12–15 mēnešu vecuma, vaislas buļļiem (ar labu barojuma kondīciju). Šajā gadījumā lieliski noderētu šādi barības līdzekļi: ganību zāle ekstensīvās ganībās, siens un zāles skābbarība ar zemu enerģijas vērtību (nekādā gadījumā kukurūzas skābbarība), salmi. Minerālpiedevas nepieciešamas visos gadījumos.
Audzējot vaislas teli, svarīgi ir nodrošināt vajadzīgo proteīna daudzumu, lai telei izveidotos muskuļots korpuss un dzīvmasas kilogrami ne mazāk par 420–450.
Lai iegūtu kvalitatīvus dzīvniekus pašu saimniecībā, būtiska nozīme ir ganāmpulka mērķtiecīgai izkopšanai, ņemot vērā katrai šķirnei raksturīgās pazīmes. Lielākajai daļai saimnieku mērķis ir efektīva ražošana. Zīdītājgovju ganāmpulkos to iespējams sasniegt, iegūstot no govs vienu veselīgu teļu gada laikā, un gādāt par tā ātrāku izaudzēšanu līdz atšķiršanai. Tāpēc jāstrādā pie govju atražošanas spēju uzlabošanas un teļu ātraudzības. Pētījumi liecina, ka atražošanas spējām pastāv cieša saikne ar govs ķermeņa kondīciju (BCS) un uzbūvi. Govs ķermeņa kondīcijas un uzbūves vērtējums zināmos ražošanas cikla posmos ir viens no palīginstrumentiem ražošanas efektivitātes novērtēšanā. Ēdināšanai jābūt atbilstošai, lai teles barojuma kondīcija atnešanās brīdī būtu robežās no 5,5 līdz 6,0 ballēm (9 ballu sistēmā).
Lai novērstu apgrūtinātu dzemdību risku, telēm ķermeņa kondīcijai jābūt 8 un vairāk. Savukārt pārāk vāja barojuma telei ir lielāks apgrūtinātu dzemdību risks, jo viņa var pārāk ātri iztērēt enerģiju, un var pietrūkt spēka teļu piedzemdēt. Optimālais barojuma vērtējums būtu 6 balles.
Grūsnām telēm nepieciešams vairāk uzmanības. Ir daudz vieglāk parūpēties par telēm, ja tās nav vienā barā ar vecākām govīm. Turklāt tas palīdzēs labāk novērot dzemdībās un labāk varēs izēdināt papildbarību nepieciešamības gadījumā. Ja iespējams, grupēt teles atsevišķi arī pēc atnešanās, līdz tās sasniedz laktācijas maksimumu (90–100 dienas).
Vairākos pētījumos ir minēts, ka govju reprodukcijas spējas ir atkarīgas arī no to temperamenta. Govīm ar izteiktu temperamentu grūsnība iestājas apmēram 20 dienas vēlāk, salīdzinot ar mierīga rakstura govīm. Govju reprodukcijas spējas var ietekmēt dažādi klimatiski faktori, piemēram, gaisa temperatūra, mitrums un citi faktori.
Iegādājoties tīršķirnes teles, uzmanība būtu jāvērš tieši uz šķirnes tipu. Jāskatās, lai būtu taisnas lāpstiņas, atbilstošs krūšu platums, galvas forma. Pirms teles lecināšanas jāizvērtē kondīcija: kāda ir muskuļu attīstība, vai ir izveidojies zemādas tauku slānis. Ja ir ievērojams tauku slānis, jāizvērtē barības līdzekļi, ganību zāle (īpaši lekni atāli) mēdz būt par iemeslu, lai tele aptaukotos, bet tas nav vēlams. Telei jābūt labi attīstītai, muskuļainai, ja nav izteikta zemādas tauku slāņa, tele labi paliks grūsna un nebūs problēmu dzemdībās. Ja grūsna tele ir vairāk aptaukojusies, jo lielāks risks, ka būs apgrūtinātas dzemdības, jo taukaudi ir kā saistaudi un dzemdībās nepadodas, uzkrājas arī ap tesmeni un līdz ar to piena ir mazāk.
Daiga Baltiņa,
LLKC lopkopības speciāliste
