Augļu dārza atjaunošana un kopšana

Bieži sastopama situācija, ka mūsu apsaimniekošanā, pateicoties mantojumam vai saimniecības pārņemšanai, kā arī nopērkot lauku īpašumu, nonāk augļu koki, kas ilgstoši nav kopti. Kā rīkoties? 

Koku zari un stumbri ir pārklāti ar sūnām un ķērpjiem, zaru koksne novecojusi, praktiski nav būtiska jauna pieauguma. Zari sabiezināti, raža veidojas tikai zaru galos. No koka potenciālās produktivitātes tiek izmantoti labi, ja 10–20%. Bieži ir vērojama arī tāda slimība kā vēzis.  Pirmā reakcija ir tāda, – nu tur vairs nekā nebūs, ar zāģi virsū un nolikvidēt, lai nebojā kopskatu... Vēlos sacīt, ka ne viss ir tā, kā pirmā brīdī izskatās. Izteikšos līdzībā: pats esmu saskāries ar šādu situāciju dzīvē, nopērkot vecu koka māju ar pelēkiem logu rāmjiem. Pirmā doma bija, ka tie būs jānomaina, pat speciālisti to ieteica, jālikvidē un jāmaina uz jauniem. Tikai viens no restauratoriem sacīja, ka nekādā gadījumā to nevajag darīt. Paskaties, – nedaudz paslīpējot, zem pelēkās kārtas pavērās brīnišķīgs koks, uzvēdīja sveķu aromāts... Līdzīgi notiek ar augļu kokiem, tie var būt veci, bet ir lieliski atjaunojami.

Kad koks tiešām jāzāģē

Vispirms par iemesliem, kuru dēļ vienīgais līdzeklis tiešām būs koka nozāģēšana. Ir gadījumi, kad vecie augļu koki nolūst un vietā ataug jauns koks. Tad, lūk, ja lūzums būs noticis zemāk par potēšanas vietu, ataugušais augļu koks būs vienkārši „meženis” bez jebkādām iepriekšējās šķirnes pazīmēm. Šis būs gadījums, kad tāds koks jānozāģē. Otrs iemesls nozāģēšanai var būt, ja augļu kvalitāte ir viduvēja vai neapmierinoša. Tieši tā es izdarīju mantotā augļu dārzā, kad augļu sliktās kvalitātes dēļ izvēlējos trīs ābeles nozāģēt pilnībā. Vai var rīkoties citādāk? Jā, var, ja, piemēram, ābele aug skaistā, piemērotā vietā un gribētos, lai tā tur būtu arī turpmāk. Tad to nozāģē apmēram krūšu augstumā un var uzpotēt aiz stumbra mizas, atkarībā no stumbra diametra izmantojot divus līdz pat sešus potzarus ar vēlamo vienu vai vairākām šķirnēm. Tā kā manā dārzā ābeļu netrūkst, tad šo metodi neizmantoju. Lai nozāģētu pavisam lielas vecās ābeles, vajadzēs labas zāģēšanas prasmes darbā ar motorzāģi. Tādēļ palīgos aiciniet cilvēku, kam ir reāla pieredze meža darbos. Taču pat tad, ja nolemjat koku nozāģēt, tā izmantošanu var turpināt. Es no resnākā ābeles stumbra plānoju gatavot dārza mēbeles, tādēļ taisno stumbra daļu atstāju veselu. Var sazāģēt tā, lai iznāktu labi sēžamie pie ugunskura.

Ābelei, kuru apzāģējot tiek konstatēts, ka vidus ir izpuvis, ir divi ceļi. Pirmais – nozāģēt. Otrā gadījumā, ja tā ir kāda ļoti vērtīga – garšīga šķirne vai kāda ļoti tuva un mīļa cilvēka stādīta ābele, kas ir dārga piemiņa, var censties to saglabāt.  Tad nāksies rūpīgi pastrādāt, būs uzmanīgi jāizgrebj visa izpuvusī koksne, cik vien dziļi tāda ir. Tas būs salīdzinoši grūti un laikietilpīgi. Viens no kokam draudzīgākajiem veidiem ir šo tukšumu aizpildīt ar masu, kas gatavota pusi uz pusi – māli ar svaigiem liellopu mēsliem. Masu kārtīgi izmīca un blīvi aizpilda. Lai izvairītos no nokrišņu ūdeņu iekļūšanas stumbrā, virsū uzliek nelielu jumtiņu – koka ripu vai dēlīša gabalu. Ja tomēr koku nozāģē, arī tad var vēl ko darīt. No ābeles, kurai vidus bija izpuvis, bet malas palikušas veselas, izdomāju, ka varētu uztaisīt putnu būrīšus. Putniem tāds būrītis šķitīs tuvāks dabiskai videi – augošam kokam. No veselām daļām var izgatavot paliktņus, statīvus podu puķēm. Vajag tik nedaudz padomāt!

Atjaunošana izzāģējot

Tagad par atjaunošanas paņēmienu, kad kokam tiek atstāts  ne tikai pamata stumbrs, bet arī lielāko skeleta zaru stumbri. Tā es izlēmu izdarīt ar vectēva stādītajiem trīs ‘Rudens Svītrotā’ sēklaudžiem, jo tie deva salīdzinoši kvalitatīvus, bet savstarpēji ļoti atšķirīgus – garšīgus, rudens perioda patēriņam piemērotus augļus. Kas jāņem vērā, lai šādus kokus apzāģētu? Var izmantot arboristu un meža zāģētāju pakalpojumus, taču darbs nav nemaz tik vienkāršs, jo zāģējuma šķērsgriezumam ir jābūt perpendikulāri zara ass augšanas virzienam. Zāģējot lielus zarus, vienmēr maksimāli jāiezāģē no zara apakšpuses, lai zars lūstot neieplēstu mizu, vai, vēl ļaunāk, neatplēstu daļu koksnes. Dažās vietās pēc zara nozāģēšanas nācās vēl piezāģēt, nozāģējot ripu, lai iegūtu līdzenu zāģējuma vietu. Vēl par to, kā nevajadzētu zāģēt. Liela diametra zarus nedrīkst zāģēt tuvu galvenajam stumbram, jo tad koksne var sāk bojāties, kas ātri var skart arī galveno stumbru, apdraudot koka veselību kopumā. Atstājot zaru ar 20–25 cm garu celmu, tas praktiski tiek novērsts. Vēl viena kļūda, kura atrodama arī manā dārzā, ir lieli zari, kas  nozāģēti līdz ar stumbru, pilnīgi bez celmiņa un vertikāli. Tādas brūces ļoti slikti aizaug un parasti, arī manā gadījumā, iemetas serdes puve.  Visas zāģējuma vietas, kas diametrā ir lielākas par 5 cm, noteikti apstrādā ar brūču ziedi – lerānu. Ko darīt ar tādiem „stumbeņiem” turpmākajos mēnešos, sekosim līdzi.

Vienai ābelei izvēlējos vēl citu paņēmienu. Tā kā lielie skeletzari telpiski bija izvietoti samērā veiksmīgi un bija atsevišķi zari ar pietiekoši jaunu koksni, izlēmu rīkoties nedaudz citādāk. Tika izzāģēti visi vertikāli augošie zari, sākot no vislielākajiem, beidzot līdz pašiem sīkākajiem. Tad tika izzāģēti visi uz leju negatīvā leņķī vērstie zari. Nākošie tika izzāģēti visi novecojušie, neproduktīvie zari. Tā kā ābele dod ļoti lielus, labus,  ievārījumam piemērotus ābolus, atstāju zarus nelielas ražas iegūšanai šajā gadā. Tāds kompromiss tika pieļauts, lai iegūtu ražu, jo citādi gan telpiski, gan pēc zaru leņķiem tie nav optimāli izvietoti, lai tos atstātu. Tāpēc, līdzko būs citi zari, kas sāk ražot, tie tiks izzāģēti.

Gadskārtējie darbi

Pie gadskārtējiem kopšanas darbiem, ko veic gandrīz katru gadu, ir pieskaitāma ābeļu un bumbieru koku vainagu retināšana. Šī darba galvenā jēga ir panākt optimālus gaismas apstākļus kvalitatīvas augļu ražas iegūšanai. Vispirms izzāģē visus tos zarus, kas aug paralēli cits citam, viens virs otra, un kas aug šķērsām skeletzaru virzienam. 

Sanitārā kopšana ir saistīta ar nolauzto zaru izgriešanu un izzāģēšanu. Vēl tai var pieskaitīt vēža skarto zaru izgriešanu. Jāņem vērā, ka zari ir rūpīgi jāapskata, līdz kurai vietai vēža infekcija tos skārusi. Miza tur parasti ir nedaudz iegrimusi, nedaudz citādākā krāsā. Izgriež drošības labad vēl kopā ar apmēram 20 cm veselās koksnes. Ja skartajām vietām ir lokāls raksturs, tad bojāto koksni iztīra līdz veselai koksnei. Šajos gadījumos pēc augļu koku apgriešanas ir obligāta apsmidzināšana ar varu saturošiem fungicīdiem.

Vainaga pazemināšana ir viena no aktuālākajām lietām augļu dārzos, kuri tiek kopti, bet nepareizi. Bieži, lai apakšējie zari netraucētu pārvietoties cilvēkiem, dažkārt arī tehnikai, tie tiek nozāģēti, un rezultātā tiek stimulēta augļu koku veģetatīvā augšana. Tādu zaru augšanu neregulējot, izveidosies šauri leņķi, radot arvien spēcīgāku augšanu uz augšu, līdz attopamies, ka ražas novākšanai ir nepieciešams pacēlājs. Šādam augļu kokam būs jāizzāģē visi nepareizos (šauros leņķos) veidojošies zari, pat ja tā būs lielākā daļa.  Izzāģē, atstājot celmiņu. Galotni arī noīsina uz kādu no sānzariem pieņemamā augstumā, maksimāli līdz aptuveni 3,5 m, kam vienlaikus ir atbilstošs lēzens leņķis. 

Zaru ražošanas potenciāls

Zaru rotācija augļu koku vainagā nepieciešama gadījumos, kad attiecīgā augļu koka zara ražošanas potenciāls ir izsmelts. Aktīvi augļu koka zars ražo apmēram četrus gadus, pēc tam tā ražotspēja samazinās, tie bieži noliecas negatīvā leņķī un ražo vairs tikai zaru galos, vienlaicīgi augstākajā punktā bieži vien sāk attīstīties ūdens zari.  Novecojušo zaru izgriež uz sprīdi garu celmiņu. Īpaši svarīga šī rotācija ir intensīvos augļu dārzos, kur augļu koku vainagi tiek veidoti pēc slaidās palmetes principa vai kā Ziemassvētku eglīte.

Runājot par tādiem augļu kokiem kā ķirši un plūmes, aina ir mazliet citādāka. Skābiem ķiršiem, ja vainags netiek regulāri griezts, zari noveco tiktāl, ka koks var nokalst pilnībā. Esmu to novērojis, piemēram, ‘Kazdangas’, ‘Daugmales stikla’, arī ‘Latvijas zemajam’ ķirsim.  Skābiem ķiršiem zaru izgriešana jāpraktizē regulāri, sākot no ceturtā gada pēc iestādīšanas, vainagu retinot un saīsinot nokarenos zarus uz attiecīgo  dzīvo pumpuru. Vēl labāk to darīt veģetācijas perioda laikā. Saldajiem ķiršiem lēzenu zaru atzarošanās leņķu izveidošana ir svarīgākais darbs koku iestādīšanas pirmajā gadā, jo šīs pieļautās kļūdas nevarēs izlabot vēlākos gados, jo saldie ķirši ir ārkārtīgi jutīgi pret to, ka ūdens, iekļūstot šaurā atzarošanās leņķa spraugā, ziemā sasalst un atplēš pamazām mizu, un neglābjami izraisa koka pilnīgu bojāeju.

Kopējais secinājums par šādu augļu apzāģēšanu – to var izmantot gan ābeļu, gan bumbieru augļu koku atjaunošanā. Koku spēja atjaunoties ir apbrīnojama, pats esmu to pieredzējis, jo spēcīgā sakņu sistēma ar lielu spēku modinās snaudpumpurus. 

Pavasara griešanas un zāģēšanas galvenā jēga ir panākt maksimālu augļu koku veģetatīvo augšanu, lai atjaunotu vainagu un panāktu jaunu zaru augšanu. Tādēļ līdz pumpuru piebriešanai pavasarī veiktajām darbībām ir jāseko regulāram darbam arī sezonas laikā.

Māris Narvils, LLKC Augkopības nodaļas konsultants dārzkopībā