„Purmalu” labumi – tiešajai tirdzniecībai

Gulbenes novada Galgauskas pagasta zemnieku saimniecībā „Purmalas” saimnieko Markovu ģimene. Saimnieko veiksmīgi, jo atrasts labs noiets pašu saražotajai produkcijai – Markovi preci ved ne tikai uz apkārtnes pilsētu tirgiem, bet arī uz Rīgu, kur to pārdod tā sauktās tiešās tirdzniecības kustībai jeb pilsētnieku domubiedru grupai, kurus apvieno vēlme ēst bioloģiski audzētu un veselīgu pārtiku no Latvijas laukiem.

Z/s „Purmalas” ir bioloģiski sertificēta un pirmā Gulbenes pusē, kur savulaik saimniece Līksma Markova sāka nodarboties ar svaigpiena tirdzniecību. Patlaban saimniecībā ir 24 govis ar vidējo izslaukumu 5600 kg piena gadā. Daļu pārdod kooperatīvam „Māršava”, daļu pārstrādā sierā, sviestā, biezpienā, krējumā, bet tā nebūt nav visa plašajā „Purmalu” mājražošanā ražotā produkcija.

„Purmalās” visu izdara paši saviem spēkiem un, kā saka saimnieki, pēdējā mirklī, lai prece, kas tiek vesta pircējiem, būtu svaiga. Saimniece Līksma Markova, vaicāta par mājražotās produkcijas sortimentu, atbild: „Gatavojam visu no piena, izņemot paniņas. Cepam arī maizi, pīrāgus, plātsmaizes, tortes. Paši izaudzējam graudus, ja nepietiek, iepērkam no citām bioloģiski sertificētām saimniecībām, pašiem ir mājās dzirnavas, kur samaļam miltus. Mūs gaida tirgos Balvos, Gulbenē, Alūksnē, Smiltenē, bet Rīgā esam iesaistījušies tiešās pirkšanas kustībā.”

Mājražošanas prasmes un receptes „Purmalās” ir pārņemtas no vecmāmiņas, kura  lielajā maizes krāsnī cepusi pīrāgus, saldskābmaizi, rudzu rupjmaizi. Līksma gardumu klāstu papildinājusi ar dažādām saldajām plātsmaizēm. Tad pamazām veidots ganāmpulks un gatavoti piena produkti. Nu jau dažādībai audzē arī kazas, no kuru piena top sieri, ir arī vesels pulks dējējvistu. Izrādās, ka mājas vistu olas šajos laikos, kad veikalos netrūkst nekā, ir liels deficīts. Rīgā, piemēram, nešauboties par desmit olām maksājot pusotra lata.

Rīdzinieki no tiešās tirdzniecības kustības par „Purmalu” preci, kas vienmēr ir augstākās kvalitātes un tiek piegādāta reizi nedēļā, priecājas. Piegāžu kārtība ir visnotaļ vienkārša – saražotais tiek iekrauts mašīnā un nogādāts Rīgā tiešās tirdzniecības kustības birojam Miera ielā. Kā prece tiek sadalīta pa pasūtījuma groziem, vairs nav saimnieku darīšana, ar to darbojas kustības brīvprātīgie. 

Savulaik „Purmalu” saimnieki centušies attīstīt tā saukto lauku labumu „adopciju”. Precīzāk – pilsētniekiem, kuriem gribas pašu audzētus labumus, ļaut „adoptēt” „Purmalu” dārzā, piemēram, vienu ābeli, ķirsi, zemeņdobi vai burkānu vagu. Jaunais “saimnieks” pats brauktu, kad vien vēlētos un „savu” mantu apkoptu, aprušinātu un, protams, ievāktu ražu. Vācijā, piemēram, šādā veidā pilsētnieki izaudzē pat savas pīles, vistas vai citus lopiņus. Iecere diemžēl atsaucību neguva – pilsētnieki ir gatavi labumu pirkt, bet braukt un pašiem strādāt, tur entuziasma pietrūcis. Nu nekas, toties tas dod pamatu plašāk attīstīt mājražošanu.

Ne reizi vien dzirdētas atrunas, kā arī manīta izvairīšanās reģistrēt mājražošanu pārmērīgi augsto Pārtikas un veterinārā dienesta prasību dēļ. „Purmalās” saka, ka visas prasības ir loģiskas un pamatotas, šeit neviens tās netaisās apstrīdēt, jo te jau no paša sākuma valda dzelžaina stingrība: gribi ražot, pārdot un nesatraukties par sekām, strādā godīgi un izpildi, kas likumos noteikts. Līksma uzsver, ka viņa pat neesot iedomājusies, ka prasības ir sarežģītas vai pārmērīgas: „Man ir iebildes vienīgi pret dokumentu plūdiem, tos vajadzētu mazākus. Vēl varētu atcelt prasību, ka mājražotājam jātirgo pašam sava produkcija, jo arī tas paņem lielu laiku. Var jau, protams, saorganizēties vairāki un katrs savā reizē stāvēt uz tirgus plača un pārdot vairāku saimniecību ražojumus. Bet tam atkal vajag oficiālu kooperatīvo formu.”

 „Purmalās” patlaban sākts veidot savdabīgu saimniekošanas modeli, ko jokojot sauc arī par vietējo kooperatīvu. Viena no Līksmas piecām meitām – Santa audzē gaļas liellopus. Pamata saimniecība „Purmalās” pieder Līgai un Vitai. Jaunās saimnieces ar LLKC konsultantu palīdzību uzrakstījušas projektus, un nu Santa ar jauno zemnieku atbalsta programmas naudas līdzdalību būvēs liellopu novietni, bet Līgai ir projekts cūku kūts izveidei un tehnikas iegādei. Vitai ir uzņēmums „”Purmalu” spēka maize” un īstenots projekts par ziepjakmens maizes cepšanas krāsns un skursteņa izbūvi. Saimniecībā atzīst, ka modernizēties un attīstīties iespējams tikai ar projektu naudu, jo ar pašu līdzekļiem nepietiktu.

„Purmalas” ir bioloģiskā saimniecība ne tikai „uz papīra”, bet arī pēc pārliecības. Ģimene dzīvo un strādā saskaņā ar dabu, ražo veselīgu pārtiku un priecājas, ka tās nozīmi novērtē aizvien vairāk cilvēku. Šeit labi jūtas gan paši, gan mājdzīvnieki, kurus, kā atzīst saimnieki, nekauj un neapēd, jo – „Kā tu draugu ēdīsi?”.

Informāciju sagatavoja

LLKC Sabiedrisko attiecību vadītāja

Iveta Tomsone