Arī lielie piensaimnieki pēta kolēģu pieredzi

Miglainā februāra beigu dienā virkne Latvijas lielo piensaimnieku mēroja ceļu uz Jelgavas novada Sesavas pagasta zemnieku saimniecību „Rudeņi”, lai iepazītu tās nianses, kas šai saimniecībai ļāvušas kļūt par izcilnieci komforta nodrošināšanā dzīvniekiem.

Šāda kopā sanākšana notika Zālēdāju projekta izbraukuma semināra „Inovāciju partnerības grupas pieredzes apmaiņa par piensaimniecību ražošanas optimizācijas pasākumiem krīzes periodā un jaunu praktisko demonstrējumu ieviešanas pasākumu īstenošanu lauku saimniecībās” ietvaros.

Strādājam daudz, bet nepārstrādājamies

 Z/s „Rudeņi” saimnieko Knopu ģimene – vīrs Pēteris, sieva Jolanta un dēls Toms. Saimniecība izveidota bijušā kolhoza „Avangards” lopu kompleksā. „1995. gada privatizācijas eiforijā nolēmām šo fermu privatizēt, jo neviens to negribēja. Arī šeit esošie 53 lopi nevienam nebija vajadzīgi, tā nu paņēmām arī tos, kā arī 51 hektāru zemes,” saimniekošanas pirmsākumus ieskicē Jolanta Knope.

„Rudeņu” ganāmpulks veidots, izmantojot tikai Latvijā pirktās govis un pašu ataudzētās telītes. Uzsākot saimniekošanu, iepirktas vairāk nekā simts piena devējas. „Tas process nebija no vieglajiem,” atceras Jolanta. „Nopērkam govi, tā nomirst, ir nevaldāma, baidās no slaukšanas aparāta. Ko tik mēs neizmēģinājām – sveces dedzinājām un svētītu ūdeni slacījām...”

Līdz 2008. gadam saimniekojuši vecajā kūtī, tad uzcelta jaunā, kura pabeigta 2009. gadā. „Tā 2009. gadā jau slaucām 10 tūkstošus tonnu piena no govs gadā. Kad jaunā kūts bija gatava, govis no piesietās turēšanas vecajā kūtī dzinām uz jauno, kur tās gaidīja nepiesieta turēšana un slaukšanas karuselis. Tas bija traks laiks, – lai lopus pieradinātu pie karuseļa teju vai nesām un stūmām uz to, dažas talantīgākās govis pašas ātri saprata, kas jādara, tomēr stresa ietekmē kopējais izslaukums samazinājās,” atceras J. Knope. Kredīts jaunās fermas būvniecība saņemts tieši pirms lielās krīzes, un pārdzīvot to, pēc saimnieces domām, ļāvis fakts, ka pašā dziļākajā krīzes brīdī vēl nav bijis jāuzsāk kredīta atmaksas process.

Ērtības, labsajūta, precizitāte – laimīga govs

Z/s „Rudeņi” vairāk nekā 300 piena devējas slaukšanas karuselī tiek grieztas divreiz dienā. Slaukšanas procesu rūpīgi uzrauga vairāki darbinieki, tostarp – veterinārārsts.

Ieejot jaunajās kūtīs, neviļus pārņem negaidīta plašuma sajūta. Lopiņi guļ ērtos boksos, kas pildīti ar bagātīgu salmu kārtu. „Es negribēju likt daudzu saimnieku izmantotos gumijotos paklājiņus. Manuprāt, tie govīm tomēr nav ērti un var savainot kājas,” uzsver saimniece.

Par to, lai barības galds vienmēr būtu lopiņam sasniedzams, rūpējas ar pavisam parastu traktoru, kuram priekšā piemontēts traktora ritenis nodrošina barības piestumšanu.  Lieliska inovācija, kas aizstāj dārgos barības piestumšanas robotus.

Jāatzīst, ka barība „Rudeņu” iemītniekiem noteikti garšo, jo top tepat uz vietas, izmantojot mazjaudas dzirnavas spēkbarības sagatavošanai. Spēkbarību, rupjo barību un minerālpiedevas atbilstoši receptūrai sajauc barības devu maisītājā. „Pateicoties nesen nomainītajam ēdināšanas speciālistam, divu triju mēnešu laikā esam strauji kāpinājuši izslaukumu no vienas govs – vidēji 12 tonnas gadā. Dienā vidējais izslaukums ir 40 litri piena. Diemžēl prieku par šo sasniegumu aizēno draudošā kvotu pārpilde – lai no tās izvairītos, no barības devas noņēmām soju,” atzīst saimniece.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī teļiem, kuri ir jebkura kvalitatīva ganāmpulka pamats. Galvenais, rūpējoties par teļiem, ir nodrošināt tiem precīzas barības devas. „Rudeņos” šim nolūkam izmanto svarus, ar kuriem nosver katru izbarojamās barības spaini. „Ar svaigpiena izbarošanu telīšu ēdināšanā jābūt piesardzīgiem, un tās savlaicīgi jāpieradina pie spēkbarības. Ja mēneša laikā teļa svars pieaug par 800 gramiem, viss ir kārtībā. Ja šis rādītājs ir jau kilograms, apdraudēta spurekļa attīstība nākotnē, kā arī jauno telīšu apsēklošana,” precīzo barības devu nepieciešamību skaidroja LLKC konsultants-eksperts veterinārmedicīnā Dainis Arbidāns.

Izstaigājot jauno kūti, kurā mājo ataudzējamās teles, SIA „Lestene” valdes priekšsēdētājs Egils Seņkāns nopūšoties atzina, – arī viņa sapnis ir šāda skaista, pašu audzētu teļu pilna kūts. „Patīkami pārsteidz šeit redzamais vēriens un piegājiens lopu izvietošanā, jo īpaši – jauno dzīvnieku. Mums pašiem ir piena ferma, kura atbilst lopu ērtībām. Tomēr teliņus audzējam divās vecās fermās, kuras neatbilst nekādiem ērtuma rādītājiem – tajās ir piesietā turēšana. Taču šeit teliņi un telītes ir laimīgas un ļoti veselīgas, pateicoties ērtajiem turēšanas apstākļiem. Tas ir īpaši būtiski, jo tieši teliņi ir pamats kvalitatīvu govju izaudzēšanā,” norāda Egils Seņkāns. Viņš gan atzīst, ka ekonomiskā situācija pagaidām neļaujot īstenot ieceri par jaunas fermas būvniecību telēm.

Z/s „Rudeņi” ir arī nobarojamo bullīšu kūts. Govs pienu viņi saņem vien piecas dienas, tad divus mēnešu tiek baroti ar piena maisījumu. Mēneša vecumā lopiņi jau tiek atragoti un kastrēti, kļūstot par maziem vērsēniem. Rekonstruētajā kolhoza kūtī to ir ap simtu. Tiesa gan, vēl nav izlemts, kam tos pārdot.

Inovācijas ļauj ietaupīt

Z/s „Rudeņi” saimnieks Pēteris Knope ir inženieris un laiku pa laikam atrod inovatīvus risinājumus arī dažādu tehnoloģiju pielietojumam piena lopkopībā. Tā šajā tikšanās reizē kolēģi ilgi un ar interesi skatījās un klausījās, kā Pēteris lopbarības dalītāja vertikālā griezējurbja nolietotās detaļas aizvietojis ar paša izgatavotām.

Lai gan saimniecībā ir skābbarības bedres, barība tiek glabāta arī tā dēvētajos tuneļos, ļaujot to uzglabāt jebkurā vietā un novēršot barības zudumus – skābbarības bedrēs tie sasniedz pat 15 procentus.

„Rudeņos” ir pašiem savas, plašas un ērtas mehāniskās darbnīcas. Tajās notiek ne vien dažādi remontdarbi, bet uzglabājas arī pati tehnika. „Kad ir auksts, traktors nav jāsilda. Tādējādi ietaupām arī degvielu,” atklāj saimnieks.

Šajās darbnīcās ir vēl kāds interesants risinājums. Biogāzes saražotais siltums telpās plūst pa caurulēm, kas piestiprinātas pie griestiem.

Pēteris Knope: „Ir patīkami, ka kolēģi brauc iepazīt mūsu pieredzi, jo padarīts jau ir daudz. Tomēr problēmu vēl gana. Visa fermas apkārtne, kas ir teju vienu hektāru plaša,  vēl jāsakopj. Šajā darbā ieguldītā nauda nebūs tieši saistīta ar ražošanu, bet kredītresursi jau iztērēti, jādomā arī par zemes pirkšanu. It kā jau nauda visu laiku apgrozās, tomēr tās vienmēr pietrūkst. Turklāt tehnoloģijas nemitīgi mainās un tām jāspēj izsekot, labāko ieviešot. Tas, kas dod stimulu nepadoties un strādāt, ir pārliecība, ka mūsu darbam būs turpinājums – dēls Toms ir gatavs iesākto turpināt.”

LLKC konsultants-eksperts veterinārmedicīnā Dainis Arbidāns uzsver, – lai arī visiem lielajiem saimniekiem ir mūsdienīgas fermas, z/s „Rudeņi” izceļas ar īpaši labiem tehnoloģiskajiem risinājumiem dzīvnieku labturībā.

„Lai gan arī sabraukušie saimnieki spējuši nodrošināt visas labturības prasības, un „Kalna Dambrāni” ir pat līderi Latvijā izslauktā piena daudzuma ziņā, tomēr katram saimniekam ir vērtīgi laiku pa laikam paraudzīties, ko dara citi, apmainīties ar viedokļiem par to vai citu problēmu un tās risinājumiem, jo īpaši situācijā, kad par nodoto pienu maksā ļoti maz.” Turklāt Latvijā, atšķirībā no Eiropas, nav izteiktas konkurences starp piena saimniecībām, kas ļauj veiksmīgāk izmantot citu gūto pieredzi sekmīgākai darbībai. Dalīšanās pieredzē ir arī viens no LLKC Lopkopības kompetenču centra rīkotā Zālēdāju projekta mērķiem.

Lopkopjus atkal gaidīs Zālēdāju projektā

LLKC Lopkopības kompetenču centra īstenotā Zālēdāju projekta fermu dienas lielo piensaimnieku kopā sanākšana notika saimniecībā, kas šajā projektā nepiedalās, īsu brīdi pirms šogad plānotajām projekta aktivitātēm, kurās piedalīsies arī vairākas lielās saimniecības, piemēram, SIA „Lestene”, „Kalna Dambrāni”, LLU MPS „Vecauce” un SIA „Lejas Palsāni”.

Zālēdāju projektu fermu dienās 2015. gadā akcentēs rupjās lopbarības izaudzēšanas un sagatavošanas nianses, vērtēs 2014. gada fermu dienās gūtos rezultātus, analizējot ekonomiskos ieguvumus un zaudējumus. Līdz februāra vidum apkopota arī piena pašizmaksa dažāda lieluma piensaimniecībās 2014. gadā, lai gūtu priekšstatu par to, kas saimniekiem izdevies labāk vai sliktāk, salīdzinot ar 2013. gadu.

Šogad turpināsies demonstrējumi par risinājumiem govju ilgmūžības nodrošināšanā, telīšu izaudzēšanā, notiks dažādu tehnoloģiju demonstrējumi. „Salīdzināsim slaukšanas iekārtas „Navigator” un „Afimilk”, lai izprastu, kādas iespējas katrs piedāvā. Šajā projektā papildus pētīsim arī mikroelementu ietekmi uz slaucamo govju ražību cietlaižamo govju, atnešanās grupās,” projekta gaitu ieskicē LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja Anita Siliņa.

Būs arī demonstrējumi par gaļas liellopu izaudzēšanu un tiem nepieciešamās rupjās lopbarības sagatavošanu.

Anita Siliņa atzīst, lai arī saimnieki uz visu jauno bieži vien raugās ar zināmu skepsi, Zālēdāju projekta ietvaros bijis skaidri redzams, ka interese par dažādiem jautājumiem aizvien pieaug. „To, cik daudz no mūsu dotā saimnieki tiešām pārņēmuši un ieviesuši savā saimniecībā, redzēsim, darbojoties ilgākā laika posmā. Jo īpaši ieinteresēti izmēģināt mūsu risinājumus ir tie, kas iesaistīti projektā. Ja no sākuma viņi tikai ieklausās, tad pavisam drīz jau sāk praktiski mēģināt mūsu idejas. Analizē savas stiprās un vājās vietas, kas ir īpaši būtiski tagad, kad piena iepirkuma cena krītas un pāri visiem draudīgi klājas pārpildītās piena kvotas soda naudas,” skaidro A. Siliņa.

UZZIŅA

PAR Z/S „RUDEŅI”

• Apsaimnieko 600 hektārus zemes: 150 ha zālāji, 150 ha kukurūza, 300 ha audzē miežus, kviešus, rapsi;
• 334 govis;
• 100 buļļu (vēršu);
• Piensaimniecības sektorā saimniecība nodarbina 16 cilvēkus;
• Piena pašizmaksa ir 0,26 eiro centi litrā jeb 267 eiro par tonnu;
• Pienu nodod kooperatīvā „Piena ceļš”;
• Ražo biogāzi;
• Realizēti divi SAPARD un trīs ELFLA projekti – uzbūvētas jaunas novietnes slaucamām govīm un jaunlopiem, iegādāta moderna lauksaimniecības tehnika un iekārtas, labiekārtotas telpas strādājošajiem.

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste