Jūs atrodaties šeit

Sāpju nozīme dzīvnieku veselības novērtējumā

Lopkopība
Veterinārija

Arvien biežāk dzīvnieku īpašnieki un veterinārārsti dzīvnieku veselības novērtēšanā cenšas identificēt sāpju pazīmes, kuras brīdina par problēmu ar dzīvnieku.

Šī ir salīdzinoši jauna izpratne par slimību diagnosticēšanas sarežģītību un medicīniskajām manipulācijām dzīvnieku ārstēšanā, ka jāveic problemātisko vietu atsāpināšana. Klīniskajos pētījumos pierādīts, ka sāpes aizkavē atveseļošanos, tās negatīvie ietekmē dzīvnieku labsajūtu. Parasti par sāpēm liecina dzīvnieku uzvedība, un šis simptomu kopums tiek izmantots traumu un slimību diagnosticēšanai, kā arī adekvātas terapijas vadīšanai. Sāpju lokalizācija un dzīvnieka uzvedība slimības laikā ļauj veterinārārstam izdarīt secinājumus un izteikt prognozes par slimības gaitu un atveseļošanos.

Sāpēm galvenokārt piemīt organismu aizsargājoša loma. To cēlonis ir audu bojājumi, tās mēdz būt akūtas, hroniskas vai neiropātiskas. Akūtas sāpes rodas pēkšņi un tās parasti ir smagas, taču, veicot atsāpināšanu ar medikamentiem, tās var noņemt samērā īsā laikā. Akūtām sāpēm ir bioloģiska funkcija, jo tās ir kā brīdinājums, ka kaut kas nav kārtībā, vienlaikus izraisot aizsargājošas uzvedības izmaiņas. Piemēram, vienmēr akūtas sāpes novērojamas nagu un kāju slimību gadījumos.

1. attēls. Interdigitālā flegmona

Ļoti spēcīgas sāpes ar izteiktu organisma aizsargreakciju ir novērojamas interdigitālās flegmonas gadījumā. Šī slimība norit ļoti smagi, ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru (+40 °C), izteiktu klibumu, plašu nenorobežotu iekaisumu kājas distālajā daļā. Parasti slimības cēlonis ir mēslos esoša baktērija Fusobacterium necrophorum, kas iekļūst pa mikrobrūcēm kājas mīkstajos audos. Baktērija nonāk mīkstajos audos, kur ir bezskābekļa vide, strauji vairojas un izsauc imūnsistēmas spēcīgu reakciju, kā rezultātā rodas ļoti plašs iekaisums (1. attēls). Rezultātā tiek ļoti bojāti kājas mīkstie audi. Ārstēšana jāveic nekavējoši. Slimības akūtajā fāzē lieto atsāpinošus un pretiekaisuma līdzekļus, iekaisumam mazinoties, nepieciešama bojātās vietas atvēršana un bojāto audu izvadīšana. Neveicot ārstēšanu, iespējama slimo dzīvnieku nobeigšanās no vispārējas organisma intoksikācijas, ko izsauc audos nonākusī baktērija Fusobacterium necrophorum.

2. attēls. Klibuma un sāpju noteikšana slodzē

Avots: https://www.farmonline.com.au/story/6230143/new-lameness-scoring-system/

Ļoti spēcīgas sāpes slaucamajām govīm novēro laminīta gadījumā. Ārzemēs ir izstrādātas speciālas programmas, pēc kurām identificē dzīvnieka klibuma pakāpi un sāpes (2. attēls).

Akūtas sāpes jāvērtē arī pēc dizioloģiskajiem procesiem. Lai sievišķajiem dzīvniekiem normāli noritētu dzemdības, sāpes ir vajadzīgas, taču jāspēj atšķirt, kas ir fizioloģiska norma un kas ir patoloģija, tāpēc būtiska nozīme ir zināšanām, kuras var pielietot praksē. Dzemdību process ir sarežģīts, jo tā veiksmīgu norisi ietekmē vairāki faktori: hormonālie, mehāniskie, dzemdes kontrakcijas un dzemdes kakla atvēršanās, augļa lielums, guļa u.c. Tuvojoties dzemdībām, auglis vairāk spiež uz dzemdes sienu, kas no šī spiediena centrālā nervu sistēma (CNS) ģenerē dzemdes kontrakcijas, savukārt olnīcās notiek luteolīze (dzeltenā ķermeņa izšķīšana), kā rezultātā pieaug estrogēnu koncentrācija asinīs. Viss kopums nodrošina normālu dzemdību procesu, taču nereti tiek novēroti gadījumi, kad dzemdētājas pēc augļa izstumšanas sajūt spēcīgas sāpes, kā rezultātā ir iespējams dzemdes izkritums. Šādā situācijā vēlams dzemdētāju piecelt, uz krustiem aplicēt aukstuma kompreses un izsaukt veterinārārstu, lai dzīvniekam veiktu kompleksu atsāpinošu terapiju. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka savlaicīga atsāpināšana pēc dzemdībām dzīvniekiem, kuriem ir spēcīgas sāpes, vienmēr bijusi sekmīga. Pareizi izvēloties atsāpināšanas terapiju, dzīvniekiem sāpes samazinās 10–15 minūšu laikā pēc medikamentu aplikācijas. Veicot atsāpināšanas terapiju, vienmēr esmu izvēlējies kombinētas ārstēšanas metodes, ietverot vieglu sedāciju un analģēziju.  

Savukārt hroniskas sāpes, kas veidojas pēc iegūtām traumām, neveic bioloģisku funkciju un dzīvniekiem rada stresu. Parasti neiropātiskās sāpes rodas pēc perifērās vai CNS traumas. Piemēram, ja veikta amputācija, asinsvadu trauma (trombembolija) vai pārslimota infekcija (postherpētiskā neiralģija).

Sāpju veidošanās mehānisms ir samērā sarežģīts. Jābūt ļoti spēcīgam receptoru kairinājumam, kas tālāk impulsu novada uz dzīvnieka CNS, kur smadzeņu centros un smadzeņu garozā formējas sāpes. Sāpes mēdz provocēt siltums, aukstums, ķīmisks un mehānisks kairinājums. Sāpes aizkavē neirotransmiteri: endorfīns, enkefalīns, dinorfīns, serotonīns un norepinefrīns.

Lai atpazītu sāpes, svarīgi izprast normālu vesela dzīvnieka uzvedību noteiktā vidē. Katrai dzīvnieku sugai reakcija dažādā vidē ir atšķirīga. Parasti cilvēka spēja atpazīt dzīvnieka sāpes ir intuitīva un balstīta uz iepriekšēju pieredzi. Vēl joprojām precīza sāpju novērtēšana ir subjektīva, tādēļ to identifikācija ir ļoti sarežģīta. Veterinārajā sāpju novērtēšanas skalā jāņem vērā šādi faktori: dzīvnieka suga, šķirne, vide, audzēšanas apstākļi, vecums, dzimums, sāpju izcelsme, piemēram, trauma, operācija, patoloģija, ietekmētais ķermeņa reģions, piemēram, sāpes vēderā, muskuļu un skeleta sāpes. Novērtējot sāpju faktorus, jāņem vērā to intensitāte, kā arī individuālā jutība pret sāpēm. Piemēram, ārstējot dzīvniekus, eksperimentālos pētījumos noskaidrots, ka dzīvniekiem ar zemāku sāpju slieksni sāpes nav tik stipri izteiktas, tādēļ atsāpināšana ar medikamentiem nav nepieciešama.

Sāpju izpausme vai mainīties, ja dzīvniekam maina turēšanas apstākļus un vidi, kurā dzīvnieks atrodas. Epizodiski novērojot dzīvnieku uzvedību, var iegūt nepareizu priekštatu par dzīvnieka uzvedību un sāpju izpausmēm. Piemēram, aitas, kuras cieš no sāpēm, nemēdz pamest baru, bet turpina ēst vai vērot apkārt notiekošo. Parasti reakcija uz akūtām ķirurģiskām un traumatiskām sāpēm ir izteiktāka un vieglāk identificējama nekā pazīmju kopums, kas raksturīgs hroniskām sāpēm. Bieži hronisku sāpju gadījumā dzīvniekiem ir samazināta aktivitāte, samazināta ēstgriba un svara zudums, kā rezultātā nav vērojamas specifiskas sāpju pazīmes, kas norāda uz pamatproblēmu. Tādēļ, izmeklējot šādus dzīvniekus, jāveic plaša dzīvnieka izmeklēšana. Atsevišķos gadījumos klīniskā diagnostika jāpapildina ar specifiskām laboratoriskās diagnostikas metodēm.

Diagnosticējot hroniskās sāpes, ļoti svarīgi un liela nozīme ir dzīvnieku īpašnieka novērojumiem un pierakstiem par dzīvnieka vai dzīvnieku grupas uzvedību, tie ļauj precīzāk un smalkāk noteikt sāpju cēloni, kā  arī kvalitatīvāk un precīzāk sastādīt slimības ārstēšanas plānu. Šie novērojumi būtiski palīdz saprast dzīvnieka uzvedību, ārstējot ortopēdiskās slimības liellopiem. Ortopēdisko sāpju pazīmju kompleksā ietilpst uzrauta mugura, izmainīta stāja, izteikts klibums, izmainīta gaita, tādēļ precīzai ortopēdisko sāpju diagnostikai svarīga ir klibuma pakāpes noteikšana un jutīguma pārbaude.

Sāpju mazināšanai lieto vienu vai vairāku pretsāpju līdzekļu kombināciju. Zāļu izvēli sāpju mazināšanai nosaka sāpju smaguma pakāpe, dzīvnieka veselības stāvoklis un zāļu pieejamība konkrētai dzīvnieku sugai. Plašu audu traumu vai slimību izraisītiem audu bojājumiem izmanto multimodālu atsāpināšanu, kas tiek īstenota, izmatojot aditīvu vai sinerģisku mijiedarbību, vienlaikus samazinot zāļu nelabvēlīgo ietekmi, kā arī samazinot jebkura atsevišķa medikamenta devu. Plānojot ķirurģiskas operācijas, svarīgi ieplānot preventīvo atsāpināšanu, dienu pirms plānotās atsāpināšanas un trīs dienu atsāpināšanas kursu pēc operācijas veikšanas. Faktiski atsāpināšanas procesa garumu nosaka pēc vairākiem faktoriem: veicamās operācijas sarežģītības, sugas, šķirnes un rehabilitācijas plāna. Jāievēro, ka agresīvu atsāpināšanas terapiju pārtrauc pakāpeniski nevis pēkšņi.

Stresainiem dzīvniekiem atsāpināšanai lieto kompleksu atsāpināšanas terapiju. Būtiska nozīme, plānojot atsāpināšanas terapiju stresainiem dzīvniekiem, ir dzīvnieku sugai atbilstoši turēšanas, kopšanas un ēdināšanas apstākļi.  

Pasargāsim savus dzīvniekus no ciešanām un sāpēm, kā to nosaka vispārējās lauksaimniecības dzīvnieku labturības prasības MK not. Nr.5 5. un 18.7 punkts. Būsim atbildīgi par savu dzīvnieku veselību!

Dainis Arbidāns,
LLKC, konsultants–eksperts veterinārmedicīnā