Piena pašizmaksu ietekmējošie faktori

Iepriekš „Lauku Lapā” esam iepazīstinājuši ar piena pašizmaksas aprēķiniem par 2013. gadu. Tagad LLKC speciālisti veikuši aprēķinus par piena pašizmaksu piensaimniecībās Latvijā 2014. gadā. Dati iegūti no Zālēdāju projektā un interešu grupās iesaistītajām saimniecībām.

Zālēdāju projektu 2014. gadā sāka īstenot LLKC Lopkopības kompetenču centrs un Lopkopības nodaļa. Ciešā sadarbībā ar lopkopības konsultantiem projektā darbojās LLKC Ekonomikas nodaļas speciālisti, kuri sagatavojuši šo materiālu. Ar pētījumu tika iepazīstināti arī LLKC martā rīkotās konferences „Piensaimniecības nozares situācija un ražošanas efektivitātes sliekšņi” dalībnieki – eksperti un lauksaimnieki no visas Latvijas.

Aprēķinot piena pašizmaksu, saimniecības tika dalītas divās grupās:

• Lielo saimniecību grupa. Saimniecību atlases kritērijos bija pieņemts, ka slaucamo govju skaits pārsniedz 200 vienības.
• Mazo saimniecību grupa – slaucamo govju skaits nepārsniedz 200 vienības.

Aprēķinu veikšanai izmantota gan saimniecību sniegtā informācija, gan finanšu pārskati. Precīzai iegūto rezultātu atspoguļošanai saimniecību grupas datiem aprēķināti vidējie svērtie rādītāji.

Sākumā aprēķināts vidējais izslaukums saimniecībā vidēji uz vienu govi un ieņēmumi vidēji uz vienu ganāmpulkā esošo piena govi. 

1. att. Demonstrējumu saimniecību vidējie ieņēmumi (eiro) un vidējais izslaukums (kg)  uz vienu govi 2014. gadā.

Demonstrējumu saimniecību grupā virs 200 slaucamajām govīm ir augstāks ražīgums no vienas slaucamās govs, un, aprēķinot vidējo svērto rādītāju, tas pārsniedz 11 000 kilogramu piena, nodrošinot vairāk nekā 4000 eiro ieņēmumus uz vienu slaucamo govi. Turpretī mazajās saimniecībās izslaukums uz vienu govi ir vidēji 8,5 tūkstoši kilogramu, un ieņēmumu apjoms  uz vienu govi  veido vidēji 2,5 tūkstošus eiro.

Nozīmīgi ir novērtēt uzņēmumu darbības efektivitāti, vadoties pēc patērētā līdzekļu apjoma ražošanas nodrošināšanai un darbības uzturēšanai (skat. 2. att.).

Saimniecībās lielāko izmaksu daļu sastāda lopbarības izmaksas, kas veidojas gan no pirktās, gan pašražotās lopbarības, sastādot aptuveni 45% no kopējo izmaksu apjoma. Lopbarības izmaksu sadalījums saimniecībās  ir atšķirīgs, vadoties pēc pieejamajiem resursiem, taču lielākais īpatsvars izmaksu struktūrā ir pirktajai lopbarībai.

2. att. Izmaksu struktūra demonstrējuma saimniecību grupā virs 200 govīm 2014. gadā, %.

Otrs nozīmīgākais izmaksu postenis ir darba algas un sociālās apdrošināšanas maksājumi – aptuveni sestā daļa no izmaksām, un tikpat liela daļa ir pamatlīdzekļu  nolietojumam.

3. att. Izmaksu dalījums saimniecību grupās 2014. gadā, eiro uz 1 kg piena.

Detalizētāka analīze norāda uz to, ka gan lielo saimniecību grupā, gan mazo saimniecību grupā lopbarības izmaksas ir lielākais izdevumu postenis, lielo saimniecību grupā veidojot vidēji 0,15 eiro, bet mazo – 0,105 eiro uz vienu kilogramu piena.

Līdz šim aprēķini pierādījuši to, ka ļoti būtiski ir novērtēt piena realizācijas cenas un lopbarības izmaksu attiecību, kas parāda, vai saimniecība spēj iegādāties ganāmpulka uzturēšanai nepieciešamo lopbarību.

Pieaugot produktivitātei no dzīvnieka, saimniecībā lopbarības izmaksu īpatsvars palielinās un veido pat 52% no piena realizācijas cenas, jo, lai paaugstinātu ražīgumu, dzīvnieka barības deva jāpalielina, paaugstinoties arī izmaksām. Turpretī  mazajās saimniecībās barības izmaksu un piena realizācijas cenas proporcija ir zemāka – 45% no piena cenas, ko ietekmē saimniecības efektivitāte.

Saimniecībās  līdz 200 govīm liels īpatsvars ir enerģijas izdevumiem, kā arī tehnikas remontu izmaksām, jo esošie tehniskie līdzekļi ir novecojuši un to uzturēšana ir dārgāka.

Mazo un lielo saimniecību grupās absolūtajos skaitļos uz vienu kilogramu piena būtiski neatšķiras pamatlīdzekļu nolietojuma izmaksas, taču investīciju apjoms uz ganāmpulku lielo un mazo saimniecību grupā nozīmīgi atšķiras – attiecīgi 263 546 eiro un 24 104 eiro.

Jānorāda, ka darba algas var skatīt ne tikai no ekonomiskā viedokļa, bet arī no sociālā, jo, darbojoties saimniecībām lauku teritorijās, tiek radītas jaunas darba vietas vai saglabātas jau esošās.

Lielo saimniecību grupas datu analīze parāda, ka izmaksas darba algām un sociālajiem maksājumiem ir piecas reizes augstākas kā mazajās saimniecībās.

Mazajās saimniecībās  bieži darbu veic saimniecību īpašnieki, kuri neuzskaita atalgojumu sev, veic tikai sociālās apdrošināšanas maksājumus, kas liedz salīdzināt izmaksas darbaspēkam.

Jānorāda, ka piena lopkopība nodrošina vairāk darba vietu nekā citi lauksaimniecības darbības virzieni. Jebkura no saimniecībām, protams, novērtē to, kāda ir peļņa, kuru iespējams iegūt, realizējot pienu.

Aprēķini par ieņēmumu un izmaksu apjomu un peļņu atspoguļoti 4. attēlā. 

4. att. Ieņēmumu, izmaksu un peļņas apjoms demonstrējumu saimniecību grupās uz vienu kilogramu piena 2014. gadā, eiro.

Ieņēmumos iekļauta informācija gan par ieņēmumu apjomu pēc produkcijas realizācijas (gan piena, gan blakusprodukcijas – gaļas), pašpatēriņa novērtēšanas un atbalsta iekļaušanas. Ieņēmumi uz vienu kilogramu piena veido 0,42 eiro lielajās saimniecībās, un pēc izmaksu segšanas uz kilogramu piena saimniecībās nopelna 0,08 eiro. Taču tajā pašā laikā jānorāda, ka atbalsta maksājumi sastāda 0,07 eiro no ieņēmumu apjoma uz vienu kilogramu piena, kas norāda uz to, ka bez šāda veida atbalstiem saimniecību peļņa uz vienu kg piena būtu tikai 1 eiro cents.

Mazajās saimniecībās atbalsta apjoms  uz vienu kilogramu piena ir 11 eiro centi, bet peļņa uz vienu kilogramu piena – 0,0116 eiro, kas liecina arī par zemu peļņas apjomu uz ganāmpulku kopumā.

Secinājumi

* Viena no pašizmaksas samazināšanas iespējām saimniecībās ir pirktās lopbarības izmaksu samazināšana, optimāli izmantojot saimniecības rīcībā esošos zemes resursus, piemēram, strādājot pie kvalitatīvu zālāju ierīkošanas un mēslošanas.

* Gan lielo, gan mazo saimniecību grupā liels īpatsvars izmaksu kopsummā ir darba algām un sociālās apdrošināšanas maksājumiem, kas novērtējams ne tikai  no ekonomiskā viedokļa, bet arī no sociālā viedokļa, saglabājot vai radot jaunas darba vietas lauku teritorijās.

* Pamatlīdzekļu nolietojums uz vienu kilogramu piena būtiski neatšķiras saimniecību grupās, taču svarīgs ir pamatlīdzekļu nolietojums uz ganāmpulku, kas parāda reālo saimniecībā esošo investīciju apjomu. Ņemot vērā lielo saimniecību ražošanas apjomus, to investīciju objekti (un apjomi) ir lielāki, bet mazās saimniecības nespēj veikt liela apmēra ieguldījumus, jo to neatļauj ražošanas apjomi.

* Saimniecībās ieņēmumu apjomā būtiska loma ir atbalsta maksājumiem, kuru samazināšanās vai neesamības gadījumā un piena iepirkuma cenas samazināšanās gadījumā piena ražošana saimniecībās radīs zaudējumus.

Rakstu sagatavoja LLKC Ekonomikas nodaļas speciālisti: Linda Siliņa, Raivis Andersons (grafiskie attēli) un Santa Pāvila. Datus vāca Zālēdāju projektā iesaistītie speciālisti, kuri strādā ar piensaimniecībām: Ziedīte Bimšteine (Jēkabpils KB), Mārīte Vucanlazdāne (Preiļu KB), Dainis Arbidāns (LLKC)