Zālāju nozīme gaļas lopkopībā

Arvien lielāka uzmanība saimniecībās pēdējā laikā tiek pievērsta zālaugu sēklu izvēlei, tās kvalitātei, augsnes granulometriskajam sastāvam, sējas laikam, tehnoloģijai un iesēto augu attīstības stadijai. Iekultivēti un augstražīgi zālāji ir stabils rupjās lopbarības pamats, kas ļauj nodrošināt liellopiem ziemas barības bāzi (siens, skābbarība).

Zālāji arī vasaras periodā ieņem nozīmīgu lomu, jo liellopi ganībās uzturas lielāko dienas daļu, tādēļ ir svarīgi, lai tie spētu uzņemt pēc iespējas kvalitatīvāku zāli pietiekamā daudzumā, jo šajā periodā teļiem dzīvmasas pieaugums veidojas no mātes piena un atkarīgs no govs pienīguma. Taču govs pienīgums atkarīgs ne tikai no ģenētiskā materiāla, bet arī no ārējiem vides apstākļiem, tajā skaitā arī zāles kvalitātes. Lai iegūtu optimālus dzīvmasas pieaugumus liellopiem, tiem jānodrošina kvalitatīva zāles barība vasaras un ziemas periodiem.

Turpmāk tiks atspoguļota Zālēdāju projekta demonstrējuma saimniecības SIA „Kalnmuiža” zālaugu audzēšanas pieredze un iegūtie rezultāti pētījuma laikā 2014. un 2015. gadā.

Zālāju ierīkošana un izmantošana

Lai iegūtu stabilu lopbarības bāzi, ik pa 4–5 gadiem zālājs tiek atjaunots, retos gadījumos arī pēc ilgāka laika, kas atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem. Katru gadu plānveidīgi tiek atjaunoti atsevišķi zālaugu hektāri. Zālāju ierīkošanas tehnoloģija ir sekojoša: rudenī augsne tiek uzarta, pavasarī vispirms to noplanē, tad nokultivē divās kārtās, tiek iestrādāti šķidrmēsli vai minerālmēsli, un tad notiek sēja. Ja pieļauj lauka konfigurācija, sēj krustā kombinēti – graudus (200–220 kg/ha) un zāles sēklas (25 kg/ha) kopā.  Zāļu sēklu maisījumu veido vismaz no 4–6 zālaugu komponentiem, iekļaujot kā tauriņziežus, tā stiebrzāles, lai veidotu un nodrošinātu gan virszāļu, gan apakšzāļu sastāvu. Tauriņziežu iekļaušana zālāju maisījumos palielina proteīna saturu zaļajā masā. Ierīkošanas gadā virsaugam dod papildmēslojumu NPK (150 kg/ha).  Lai ierobežotu virsaugu no nezāļu izplatības, lieto herbicīdu (MCPA).  

Maisījumu augsto ražību nodrošina arī zālāju sugu dažādās augsnes prasības un izturīgums. Ja kādai no zālāju sugām apstākļi augšanai nebūs labvēlīgi, to aizstās cita maisījumā iekļautā sastāvdaļa, un kopējā zelmeņa ražība necietīs. Jo lielāks būs komponentu skaits maisījumā, jo stabilāka būs tā ražība daudzus gadus gan visa veģetācijas perioda garumā, gan nelabvēlīgos augšanas apstākļos. Augstākas ražas tiek iegūtas, arī pateicoties maisījumu zelmeņu izturībai pret daudzkārtēju noganīšanu un intensīvu izmantošanu.

Saimniecībā lielākoties sēj zālājus kombinētai izmantošanai, t. i., sējot ar virsaugu (graudaugus), lai pirmajā gadā iegūtu graudus un rudens sākumā vēl paspētu noganīt. Nereti rudenī, ielaižot govis jaunajā zālē, sāk līt lietus, līdz ar to pastāv lielāka iespējamība, ka zālaugi tiks izbradāti, jo vēl nav kārtīgi iesakņojušies. Tādēļ uzmanīgi jāseko līdzi, lai nenodarītu pāri jauniesētajam zālājam jau sējas gadā. Arī pavasarī var paredzēt līdzīga rakstura problēmu, ja govis apzināti izlaiž laukā vai tās izlaužas no citiem aplokiem uz zaļo un sulīgo zālīti, kamēr zāles dzinumi nav pietiekami attīstījušies, lai spētu ražot un dot vairākus pļāvumus vai nodrošināt vairākus ganīšanas ciklus.  

Ganīšanas sākumā, pavasarī, zālaugi attīstās lēni, jo nav pietiekami liela lapu virsma, no kuras iegūt augu attīstībai nepieciešamo enerģiju. Zālaugu attīstība notiek uz tajos uzkrāto barības vielu rezervju rēķina. Tikai pēc 12–15 dienām no ataugšanas sākuma augi sasniedz tādu lapu virsmu, kas ļauj tiem attīstīties bez rezervju izmantošanas. Ja ganīšanu sāk pārāk agri, zālaugi nespēj uzsākt pastāvīgu attīstību un turpina tērēt izsīkstošās barības vielu rezerves, līdz ar to zālājs nīkuļo vai iznīkst vispār, un mēs neiegūstam gaidīto ražību. Lai zālājs ataugtu vienmērīgi, pats svarīgākais ir ļaut zelmenim atjaunot rezerves, bet, lai iegūtu kvalitatīvu barību, svarīgi zelmeni nepāraudzēt. Pavasarī ganīšana vispareizāk būtu jāuzsāk, kad zāles masas ražība ir 4–6 t/ ha.

Zāles ražības noteikšana

Zālāju ražību teju katrs savās platībās var noteikt, iegūstot pirmo vai katru nākamo pļāvumu. Lai šo rezultātu iegūtu, pirms došanās uz lauku nepieciešams sagādāt: mērlenti, lai nomērītu m² lielu laukumu, šķēres vai nazi – zāles nogriešani, spaini un elektroniskos svarus, lai iegūto zāles masu varētu nosvērt.

Nosakot ražību, jāņem vērā klimatiskie apstākļi, lai tie pēc iespējas mazāk ietekmētu rezultātu. Pēc tikko nolijuša lietus nevarēs iegūt objektīvus rezultātus un pēc tam tos salīdzināt.

Ražību nosaka laukā iemērot 1 m² lielu zāles laukumu. Zāli tajā nogriež 5–7 cm augstumā, pēc tam iegūto zaļmasu nosver un pareizina ar koeficientu 10, lai iegūtu zāles masu no hektāra. Šāda veida paraugus no lauka ņem 3–5 vietās, lai katrs paraugs veidotos pēc iespējas viendabīgs.

Gaisa temperatūra un nokrišņu daudzums ir faktori, kas ietekmē zāles augšanu. (skat. 1. tab.).

1.    Tabula

Vidējā gaisa temperatūra un nokrišņu daudzums 2014. gadā.

       Dati ņemti no www.meteo.lv – Priekuļu meteostacijas

Stiebrzāļu tauriņziežu maisījuma zālāju ražība

Piemēram, zālāju laukā, kurš iesēts 2013. gada 4. maijā velēnu podzolētā smilšmāla augsnē ar virsaugu – vasaras mieži, pirmajā gadā iegūst graudus. Taču lauka otrajā izmantošanas gadā, kas zālājam ir pirmais izmantošanas gads, iegūta zāles raža 39 t/ha (skat. 1. att.). Maisījuma sastāvā iekļauti sekojoši augu komponenti: sarkanais āboliņš „Dižstende”, timotiņš „Jumis”, hibrīdā airene „Saikava”, sarkanā auzene, pļavas skarene. Iegūtie rezultāti liecina, ka zālājs divas reizes ir nopļauts un vienu reizi noganīts.

Pirmajā pļāvumā iegūti 30 rituļi ar vidējo svaru 570 kg, savukārt otrais pļāvums devis 34 rituļus. Vērtējot zālāju pēc botāniskā sastāva, aptuveni 50% stiebrzāļu, 50% tauriņziežu.

Tā kā 2014. gada rudens bija salīdzinoši silts un mitrs, veidojās labvēlīgi laikapstākļi augu veģetācijai, tāpēc govis tika ganītas zālājā oktobrī.

1.    att. Iegūtā zāles ražība no pirmā gada zālāja.

Arī lucerna ir viena no augstražīgajiem tauriņziežiem, kuru sēj maisījumos ar mērķi iegūt produktīvu zaļās masas daudzumu. Saimniecībā šis maisījums tiek sēts ar virsaugu – auzas, 2012. gada pavasarī velēnu podzolētajā smilšmāla tipa augsnē. Zāles sēklas materiāls bija 20 kg/ha un auzas – 200 kg/ha. Sēklu maisījums sastāv no sekojošiem komponentiem: lucerna, baltais āboliņš, timotiņš, sarkanā auzene, timotiņš. Pamatmēslojumā tiek iestrādāti kūtsmēsli – 40 t/ha.

„Lucernai ir raksturīga spēcīga cerošana, un pirmais cerošanas mezgls pie saknes kakla ar laiku ieraujas vairāk zemē – atrodas zem augsnes līmeņa. Ganībām paredzētām šķirnēm šī īpašība ir spēcīgāk izteikta. Tas nodrošina lucernas izturību ganībās, kā arī ziemcietību,” atzīst agronome Iveta Gūtmane.

Zāles augšanas ātrums un iegūtās ražas atspoguļotas 2. att., kur rādītāji sākti analizēt no 18.05.2014. Grafikā iekļauti zāles paraugi no viena m² trīs atkārtojumos. Gan 18.05. un 29.05.  paraugi ņemti ar mērķi parādīt zāles augšanas ātrumu – no 5,3 līdz 7,1 t/ha, kas liecina par labvēlīgiem laikapstākļiem. Tā zālājs tiek izmantots gan pļaušanai, gan ganīšanai. Pirmais pļāvums tika iegūts 20.06.2014. – 13,1 t/ha, un pēc tam zālājs izmantots ganīšanai. Tā kā 2013./2014. gada ziemā iestājās kailsals, tas ir atstājis sekas uz lucernas augiem, jo vietām tā  izsala.

Arī 2015. gada pavasara ražības rādītāji ir līdzīgi kā iepriekš, tikai jāņem vērā, ka šis pavasaris bija salīdzinoši vēls (zāles augšana un attīstība par nedēļu vēlākanekā citus gadus), bet pirmajā pļāvumā ieguva 18,5 t/ha zāles masu.

2.    att. Lucernas un stiebrzāļu zāles ražība 2014. un 2015. gadā.

Saimniecībā ir divu veidu lucernas šķirnes: „Birute”, kas ir vecāka šķirne, un „Gea”, kura selekcionēta pirms pāris gadiem. Vērojams, ka „Gea” lucernas zāles stiebra vidus ir tukšs, lai samazinātu kokšķiedras daudzumu.

Lai pievērstu uzmanību zelmeņa ilgākai izmantošanai, lucernai otrajā pļāvumā ļauj uzziedēt, pārējos pļauj pumpurošanas laikā. Nav vēlams pļaut septembra pirmajā pusē, lai augi labāk pārziemotu, bet pļaut pēdējo reizi septembra beigās vai oktobra sākumā.

Zāles kvalitātes rādītāji

Lai noteiktu un salīdzinātu sēto zālāju kvalitātes rādītājus ar dabīgo pļavu zāli, tika veiktas zāles analīzes (skat. 3. tab.). Paraugi no zāles tika ņemti pirms pļaušanas, kad zālaugi sasnieguši stiebrošanas, vārpošanas stadiju, tādēļ svarīgi maisījumos iekļaut tādus komponentus, kas attīstās vienlaikus.

Augi stiebrošanās stadijā galvenokārt sastāv no zaļām lapiņām un jauniem stiebriem. Šajā attīstības stadijā zālei ir augsts proteīna saturs un apēdamība. Auga masa strauji palielinās. Zālājs labi atgūstas pēc pļaušanas. Pļaujot stiebrošanas stadijas sākumā, tiks iegūta salīdzinoši mazāka zaļmasa, bet ar augstu proteīna saturu un apēdamību. Ja pļaus stadijas beigu fāzē, iegūs vidēju zaļmasas daudzumu ar labu apēdamību un proteīna saturu.

Tā kā dažādu zālaugu sugu sastāvs ir atšķirīgs, tad maisījumu kopproteīns ir pilnvērtīgāks, arī minerālvielu saturs barībā ir bagātīgāks. Tauriņzieži paaugstina proteīnu saturu lopbarībā, uzlabo tās garšas īpašības un apēdamību, savukārt stiebrzāļu klātbūtne zelmenī palīdz izvairīties no lopu saslimšanas ar timpāniju.

Nopļaujot zālājus pārāk zemu, zaļajai masai tiek piejaukti piemaisījumi (zeme utt.), kas samazina lopbarības kvalitāti un apgrūtina tās uzglabāšanu. Ja zālaugus nopļauj ļoti zemu, tie ataug lēnāk, jo nav pietiekami liela lapu virsma. Zālaugus ieteicams pļaut 6–8 cm augstumā, jo tad tie spēj pietiekami ātri atkopties un sāk strauji ataugt. Pļaujot augstāk, būs apgrūtināts savākšanas process. Jāatceras, ka ieteiktais pļaušanas augstums nav konstants lielums, jo ir selekcionēti tādi zālaugi, kuriem ik pa laikam nepieciešama nopļaušana cieši pie zemes, lai veicinātu to cerošanu.

3.    tabula

Zāles ķīmiskais sastāvs

Nosakot zāles ķīmisko sastāvu pirms tās nopļaušanas, var plānot, kādas kvalitātes barība būs pieejama ziemā. Kā viens no rādītājiem tika analizēta sausna, kas parāda mitruma daudzumu augos. Parasti zāles paraugos tas ir no 16 līdz 20%. Otrs svarīgākais rādītājs ir kopproteīns, kas norāda uz zāles uzturvērtību un ļauj salīdzināt rezultātus dabīgo pļavu sastāvā un kultivētajos. Dabīgo pļavu zāles paraugā ir 13,64%, bet lucernas un stiebrzāļu maisījumā – 18,71%.

NDF % sausnā norāda uz augu attīstības stadiju, sasniedzot 50%, tas norāda, ka kāds no zālaugiem ir sasniedzis ziedēšanas stadiju.

NEL, MJ norāda uz enerģijas sastāvu zālē, ko liellopi var saņemt un izmantot ganībās, 6,27 MJ/kg sausnas ir labs rādītājs.

Zālāju kopšana

Sējot zālāju ar virsaugu, tā kopšana sākas jau sējas gadā, kad, novācot virsaugu, ir jāsavāc tā paliekas, lai tās neatstātu ietekmi uz skābbarības kvalitāti.

Agri jāuzsāk ganību kopšana – kurmju rakumu un mēslu vietu izlīdzināšana, kas ganībās var aizņemt 5–10% un vairāk platības. Ja kurmju rakumus neizlīdzina, tie apaug ar mazvērtīgiem zālaugiem un rada nelīdzenu mikroreljefu. Kurmju rakumus izlīdzina pavasarī pēc sniega nokušanas, kad ganības ir apžuvušas un traktora sliedes nebojā zelmeni. Vislabāk šo darbu veikt ar ganību ecēšām – šļūci.

Ja ganības appļauj vēlu, tad zālaugi ir iztērējuši augšanas enerģiju un ataug daudz lēnāk, un, pieturoties sausam laikam, dzīvnieki var palikt bez ganību zāles. Atkārtotai zelmeņa appļaušanai lielākā nozīme ir nezāļu ierobežošanā, jo vasaras otrajā pusē ganībās var saaugt dažādas nezāles, kas vairumā izsēj sēklas (usnes, dadži, zirgskābenes). Nezāles jānopļauj pirms sēklu nogatavošanās. Lai ierobežotu nezāļu izplatību, tās ir sistemātiski jāiznīcina arī pļavu tuvumā esošās platībās – ceļmalās, grāvmalās u. c.

Secinājumi

Lai iegūtu ražīgu zālāju, vispirms jāsāk ar augsnes agroķīmisko analīžu noteikšanu, lai saprastu, kādi augi būs vispiemērotākie konkrētos apstākļos. Kad noskaidroti augsnes analīžu rezultāti, jāķeras pie zālāja ierīkošanas. Vispirms sāk ar optimālu augsnes pamatapstrādi, likvidējot iepriekšējo apaugumu un sagatavojot augsni zālaugu sējai.

Zāļu sēklu maisījumu viedo vismaz no 4–6 zālaugu komponentiem, iekļaujot kā tauriņziežus, tā stiebrzāles, lai veidotu un nodrošinātu gan virszāļu, gan apakšzāļu sastāvu. Jo lielāks būs komponentu skaits maisījumā, jo stabilāka būs tā ražība daudzus gadus gan visa veģetācijas perioda garumā, gan nelabvēlīgos augšanas apstākļos.

Mākslīgi veidotajos zālājos un ganībās svarīgi neaizmirst par to kopšanu un mēslošanu, vismaz divas reizes ganību platības vēlams appļaut, lai nepieļautu nezāļu savairošanos un sēklu izplatību. Lai intensīvāk spētu izmantot zālāju un iegūtu maksimāli lielāku ražību, iespēju robežās vajag mēslot ar organiskajiem vai minerālmēsliem.

Īpaši pavasarī būtu jāizvērtē zāles krājums pirms govju laišanas ganībās. Ja ganīšanu sāk pārāk agri, zālaugi nespēj uzsākt pastāvīgu attīstību un turpina tērēt izsīkstošās barības vielu rezerves, līdz ar to zālājs nīkuļo vai iznīkst vispār, līdz ar to pastāv risks  neiegūt cerēto ražu. Lai zālājs ataugtu vienmērīgi, pats svarīgākais ir ļaut zelmenim atjaunot rezerves, bet, lai iegūtu kvalitatīvu barību, svarīgi ir zelmeni nepāraudzēt.

Daiga Baltiņa,

LLKC Lopkopības nodaļas speciāliste lopkopībā