Vistai vajag vistas dzīves apstākļus

Laura Irbe Kocēnu novadā izveidojusi nelielu modernu olu ražotni ar automātisko barošanu un videonovērošanu.

Laura Irbe

• IU “Laura Irbe” īpašniece Kocēnu novada “Jaunklētniekos”.
• Nodarbojas ar vistkopību, audzē 350 Lohmann brown un Leghorn šķirnes vistas.
• Ievērojot dējējvistu labturības prasības, putniem tiek nodrošināti brīvās turēšanas apstākļi.
• Pašu saimnieku un vistu ērtībām ierīkota automātiskā barošanas sistēma, laba ventilācija, un pārdomāta vistu mēslu savākšana.
• Dienā iegūst vidēji 180 olas.
• Olas pārdod tiešajā tirdzniecībā Cēsīs un sadarbībā ar Putnkopības asociāciju Rīgā, Imantas mikrorajona tirgū.
• Papildus saimniecībā tiek audzēti ķiploki un sausziedes.
• Latvijas Putnkopības asociācijas biedre.

Kad iebraucam “Jaunklētniekos”, ir pusdienlaiks un vistas no mītnes tiek laistas pagalma iežogojumā. Tas nozīmē, ka dienas režīma rīta cēliens pavadīts dējot un uz gulētiešanu spārnotajam bariņam jāpošas tikai vakarā desmitos. Protams, caur mītnes ērto lūku var staigāt iekšā un ārā, kad vien sakārojas zaļo zālīti un karstās smilšu vannas nomainīt pret telpu vēsumu un garšīgu barību.

Todien iežogojumā vistām atvēlētā zaļā zona bija diezgan noknābāta, tādēļ Laura ar vīru posās sētas pārvietošanai. To izdarīt nav sarežģīti, jo nožogojumam tiek izmantots plastmasas siets ar viegliem mietiņiem.

Vīrs pamudina uz konkursu

Gan Laura, gan viņas vīrs Lauris vēl pirms dažiem gadiem strādājuši algotu darbu pilsētā. “Abus tomēr saistīja lauki, bet nevarējām atrast atbildi, ko tur darīsim. Šķita – labi būtu vistas. Tādi vienkārši putni. Tagad es varu teikt, ka vienkārši bija tikai vistas nopirkt. Sākās krišana, tās nedēja, slimoja. Mēs jaucāmies pa internetu, meklējām pieredzes stāstus. Nekā daudz jau nebija. Un tad pēkšņi internetā uzšķīrās LLKC mājaslapa ar konkursa “Laukiem būt!” uzsaukumu. Kamēr es vēl šaubījos, Lauris teica: jā! Viņš manī tiešām prata iedvest pārliecību, ka varēšu, ka uzvarēšu, ka izturēšu.”

Tā arī noticis. Laura ar ideju par vistu nomu uzvarējusi, un balvā piešķirti 1000 eiro, bet pēc nodokļu nomaksas maciņā tikuši nepilni 800. Lauris sievai uz konkursa prezentāciju uzbūvējis līdzi nesamu vistu mītni miniatūrā. Tur nav trūcis nekā, kas vajadzīgs realitātē – pat oliņa bijusi.

Laura: “Diezgan daudz zināšanu deva gatavošanās konkursam, bet šobrīd tās iegūstu gan Putnkopības asociācijas organizētajos semināros, gan tiekoties ar vienādi domājošajiem.”

Kas vistai garšo?

Gluži sveša lieta vistkopība Laurai nav bijusi: “Tēva saimniecībā tās nedaudz turējām, zināju, vistām dod ēst, kā tās dēj. “Jaunklētniekos” jau sākās cits līmenis ar visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. Uzvara konkursā “Laukiem būt!”, vistu iegāde, telpu pielāgošana – tas viss notika diezgan strauji. Kāpēc telpu pielāgošana? Mēs ar Lauri te gribējām būvēt ģimenes māju! Sanāca māja vistām. Telpas otrā galā palika Laurim darbnīca, bet gan jau uzcelsim arī māju sev. Vistu mītne ir no kokskaidu plāksnēm. Varbūt nav īsti labi, taču PVD neiebilst. Lauris pats izveidoja ventilāciju, ierīkoja automātiskās barības un ūdens padeves līnijas. Pakaišiem izmantojam netālās graudkopības saimniecības “Kaņepītes” produkcijas pārpalikumu – pelavas. Tās vistām ļoti patīk, jo pa kādam graudam arī vēl atrodams. Pēc tam pelavas kopā ar mēsliem liekam kompostā un, kad tas gatavs, izmantojam dārzam. Vistu mēsli ir stipri, jābūt uzmanīgiem, bet, pareizi lietoti, ir izcili augsnes uzlabotāji.”

“Jaunklētnieku” vistu galvenā ēdienkarte ir “Dobeles dzirnavniekā” ražotā specializētā kombinētā barība un graudi. Kamēr bijušas vien pirmās simt vistas, vārītas arī putras, kartupeļi, izmantoti ēdiena pārpalikumi no skolas un bērnudārza ēdnīcas. Taču tad Laura aizprātojusies, vai vistām tiešām būtu paredzēts cilvēku ēdiens, un sadarbība pārtraukta. Tagad vistas dabū to, kas pienākas.

Vēl vistu mītnē ir videonovērošanas kamera, kas pieslēgta Lauras mobilajam telefonam, un viņa jebkurā brīdī var noskaidrot, kā aprūpējamie jūtas.

Brīvībā olu mazāk

Tā kā vistas iet, kur tām tīk – un visos gadalaikos, un jebkādos laika apstākļos, arī olu ievākums nav vienmērīgs. Gadījies, ka izdēj 200, gadījies, ka tikai nedaudz virs simta. Katru dienu vienādu daudzumu var iegūt tikai no nebrīvē turētiem putniem, bet tādu iespēju Laura pat nepieļauj un uz to vairs nemudina arī sabiedrība.

Laura: “Man pircēji dažreiz jautā, vai tajā pulkā gaiļi arī ir. Nezinu, kādēļ viņus tas interesē, bet ir, jā. Gailim faktiski dēšanas procesā nav nekādas ietekmes un nozīmes, jo vistas dēšanai ir ieprogrammētas bez gaiļa klātbūtnes. Tos mēs iegādājāmies tikai skaistumam un vanagu uzraudzīšanai. Vista īpašu uzmanību tam, kas lido debesīs, nepievērš, toties uz acīgā gaiļa brīdinājuma saucienu gan reaģē zibenīgi. Visi gaiļi mums ir skaisti, šķirnes. Pirkām no zemnieku saimniecības “Vilciņi” Jēkabpils pusē. Jaunputnus – trīs līdz četru mēnešu vecus pērkam no zemnieku saimniecības “Mazputnēni” Raunā. Vistas produktivitāte ir divi gadi. Mēs tās nekaujam, bet par simbolisku cenu pārdodam citiem audzētājiem, kam olas nav biznesa pamats.”

Kanibālisma novēršana

Zināms, ka vista mēdz būt diezgan agresīva, ja pamana kādu rētu sugasmāsas ķermenī, un knābāšana tad izvēršas nežēlībā. Tādēļ redzot, ka dažām vistām dibeni, kājas un pat gailim daļa sekstes nopūsta ar lillā krāsu, jautājām, ko tas nozīmē. Laura apliecināja – kanibālisms: “Vista burtiski vaktē, līdzko kādai ierauga sarkanumu, bet šis līdzeklis nelāgās domas novērš un reizē arī dezinficē brūci. Tāpat ap vistu kājām es lieku gredzenus. Tad zinu, kura pirmā sāka dēt, kura ilgojas perēt cāļus, ko šeit nepieļaujam. Ir gan mums pāris klukstes ar maziem cālīšiem, bet tas tāpat – sava prieka pēc.”

Ekonomiskais izdevīgums – tūkstošiem vistu

Uz jautājumu, vai 350 vistas ir Irbju ģimenes saimniecības punkts, sarunā iesaistās Lauris: “Lai būtu atdeve un ekonomiskais izdevīgums, vajadzīgs vismaz desmitkārtīgs cipars. Patlaban tas telpu dēļ nav iespējams, bet uz tādu mērķi jāiet. Darbs jau ir vienāds – audzē 350 vai 3500 vistas. Palielinās vienīgi barības daudzums un, protams, apgrozījums. Tātad – tikai celtniecības jautājums jāatrisina.”

Ilze Galkina,

Materiāls no LLKC žurnāla ''Latvijas Lopkopis''