Labāka barības sagremojamība, lielāka ražība, mazāk izdalītā metāna

Vides kvalitātes uzlabošanai, saglabāšanai, kā arī ekonomiskai saimniekošanai piena liellopu ganāmpulkā lielu uzmanību vajag pievērst dzīvnieku ēdināšanas sistēmas organizēšanai. Ēdināšanas sistēma ietver lopbarības paraugu analīzes, iegūto analīžu rezultātu pielietojumu praksē, sabalansējot barības devas dzīvniekiem, kā arī lopbarības izēdināšanas tehnisko izpildījumu. Barības devas sastāda atbilstoši dzīvnieku fizioloģiskajām vajadzībām un produktivitātes līmenim, ņemot vērā saimniecībā pieejamās lopbarības kvalitāti. Sastādītās devas efektivitāti var novērtēt tikai tad, ja tā praksē tiek īstenota atbilstoši aprēķinātajām devām. Pretējā gadījumā arī veiktajām korekcijām lielas atdeves nebūs.

LLKC demonstrējumā, kas tiek realizēts Viesītes novada Saukas pagasta z/s “Odzāni”, par tēmu “Govju precīzā ēdināšana piesietajā turēšanā, izmantojot dažādus proteīna avotus ekonomiski pamatotas barības devas ieguvei, izmantojot pašaudzēto lopbarību siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanas nolūkos”, LAP 2014.-2020. apakšpasākums “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem”, LAD līguma Nr. LAD160419/P25, lote12.

Demonstrējums ierīkots, lai parādītu govju precīzo ēdināšanu piesietajā turēšanā, padarot efektīvāku saimniekošanu. Par demonstrējuma laikā iegūtajiem 1. atkārtojuma rezultātiem LLKC informēja šī gada 13. augusta rīkotajā Lauku dienā saimniecībā.

Precīza ēdināšana nelielā ganāmpulkā piesietajā turēšanas sistēmā bez barības dalītāja, kur skābbarība ir sagatavota rulonu tehnoloģijā, ir apgrūtinoša, pat problemātiska. Īpaši liela māksla ir slaucamās govis apsaimniekot vasarā ganību periodā. Ārzemju ēdināšanas speciālisti ganību zāles apēdamību aprēķina pēc formulas:

GI = GT × NB × AB

GI – uzņemtais zāles daudzums

GT – ganīšanās laiks (40–50 % no ganīšanas laika govis pavada ēdot)

NB – kumosu skaits (1 minūtē 60–65 plūcieni)

AB – kumosa lielums (0,3–0,5 grami sausnas 1 plūcienā)

Kumosa lielums jānovērtē pēc ganību zāles kvalitātes.

Aprēķina piemērs:

Govis ganās 9 stundas

9 × 0,5 (50 %) = 4,5 = 270 min

GI = 270 × 60 × 0,45 = 7,3 kg sausnas: 0,18 (sausnas %) = 40,5 fiziskie kg zāles

6 kg sausnas jānodrošina ar skābbarību kūtī = 6:0,32 (sausnas %) = 18,75 fiziskie kg skābbarības.

Demonstrējuma saimniecības 1. pļāvuma skābbarību ķīmisko analīžu rezultāti redzami 1. tabulā.

1. tabula. Skābbarības ķīmisko analīžu rezultāti

Nozīmīga barības viela rupjajā lopbarībā ir proteīns. Proteīns nepieciešams:Rezultāti 1. tabulā parāda, ka 1. pļāvuma rupjā lopbarība, kas ir pamats slaucamo govju ēdināšanā, atbilst vidējas kvalitātes standartiem. Tās kvalitāte lielā mērā regulēs saimniecības attīstības iespējas piena produkcijas kāpināšanā. Svarīgākais rupjās lopbarības raksturojošais rādītājs ir sausnas sagremojamība. Tās optimālais rādītājs ir 65–70 %, kad dzīvnieks spēj maksimāli izmantot lopbarībā esošo barības vērtību. Jo agrākā veģetācijas fāzē pļauts zālāja zelmenis, jo vairāk no iegūtajiem sausnas kilogramiem dzīvnieks spēs izmantot. Deva ar pārāk augstu kokšķiedru ierobežo enerģijas uzņemšanu. Izslaukums un spurekļa veselība atkarīga no rupjās lopbarības kvalitātes. Jāatceras, ka dzīvniekam jebkura veida papildu stress ir enerģijas noņēmējs. Vasarā karstuma stresa ieteikmē rupjās lopbarības sagremojamība vēl pazeminās par 20–30 %.

• dzīvnieka organisma fizioloģisko pamatfunkciju nodrošināšanai;
• produkcijas ražošanai.

Jo zemāka būs rupjās lopbarības sagremojamība, jo mazāk no rupjās lopbarības tiks izmantots proteīns. Proteīna vielmaiņa govs organismā attēlota 1. attēlā.

1. attēls. Proteīna vielmaiņa govs organismā (NCR sistēma)

Avots: http://www.feedipedia.org/node/4926

Barības proteīns govs organismā sadalās kā spureklī nenoārdāmais (RUP) un noārdāmais (RDP). Spureklī nenoārdāmais proteīns tiek sadalīts aminoskābēs, tikai tam nonākot tievajās zarnās. Spureklī noārdāmais tiek sašķelts līdz vienkāršiem N savienojumiem, ko spurekļa mikroorganismi uzņem savai augšanai un attīstībai. Ja mikroorganismi pilnībā tiek nodrošināti ar barības vielām, tie savairojas un vēlāk tiek sagremoti tievajās zarnās. Jo lielāka mikroorganismu masa, jo vairāk govs organisms pats spēj sevi nodrošināt ar barības vielām. Proteīna izmantošanai nepieciešama enerģija. Ja tās pietrūkst vai proteīna ir par daudz, spureklī uzkrājas liekais amonjaks, kas tiek nogādāts uz aknām, pārvērsts par urīnvielu un no organisma izdalās ar pienu, sviedriem, urīnu. Ja proteīna ir par daudz, tiek radīta papildu slodze dzīvnieka organismam, izvadot no tā vielmaiņas rezultātā radušos lieko noārdīšanās produktu – amonjaku. Ja proteīna ir par maz, netiek pilnvērtīgi nodrošinātas govs fizioloģiskās vajadzības un rezultātā – neiegūta produkcija (daudzums, kvalitāte).

Rupjās lopbarības sagatavošanas sezonas ir atšķirīgas, līdz ar to lopbarības gatavotāji saskaras ar to, ka zelmeņi ir sausāki un mitrāki. Tas nozīmē, ka gatavotajās skābbarībās var būt atšķirīgs masas sausnas saturs. Var tikt sagatavota skābbarība, piemēram, ar sausnas saturu 20 % un 40 %. Masa ar 20 % sausnas saturu būs slapjāka, bet ar 40 % – sausāka, atšķirsies arī apēdamība. Slapjāko apēdīs vairāk, sausāko – mazāk. Optimālākais sausnas saturs skābbarībā vēlams 30–35 % robežās, jo visas barības vielas, kas nepieciešamas dzīvniekam, atrodas masas sausajā daļā. Veicot rupjās lopbarības izvērtēšanu un uzskaiti, jārēķinās ne tikai ar fiziskās masas uzskaiti, bet arī ar iegūto sausnas daudzumu. Piemēram, rituļu tehnoloģijā, pieņemot, ka viena rituļa fiziskais svars ir 650 kg, pie sausnas satura 20 %, 30 % un 40 %, attiecīgi sausna būs 130, 195 un 260 kg. Atkarībā no skābbarības sausnas satura mainās fiziskais skābbarības daudzums, kas jāapēd, lai govij nodrošinātu noteiktu sausnas daudzumu.

Palielinoties skābbarības masā sausnas saturam (%) pie 14 kg sausnas nodrošinājuma slaucamām govīm, fiziski izēdināmās masas daudzums samazinās.

Atkarībā no rupjās lopbarības kvalitātes, slaucamo govju barības devas jāsabalansē ar spēkbarību. Demonstrējuma saimniecībā proteīnu nodrošina ar pupām un rapsi, enerģiju ar pašražotiem graudiem un kukurūzas miltiem.

Demonstrējuma saimniecībā tika izveidotas divas govju grupas: I grupa – govīm par proteīna barības līdzekli tika izmantotas pupas, II grupai – rapsis. Abu grupu govīm vidējais laktāciju skaits 1. atkārtojumā attiecīgi bija 3,92 un 3,08. Govju ķermeņa kondīcijas vērtējums pēc atnešanās 1. atkārtojumā starp grupām būtiski neatšķīrās – 3,30 un 3,25. Tesmens veselības dēļ I grupā (pupu grupa) tika izbrāķēta viena govs (37. slaukšanas dienā).

Abu grupu vidējais izslaukums, enerģētiski koriģētā piena daudzums (EKP), piena sastāvs un kvalitāte līdz 150. laktācijas dienai 1. atkārtojumā parādīta 2. tabulā.

2. tabula. Piena produktivitāte un kvalitāte līdz 150. laktācijas dienai

Apskatot izslaukumu un piena kvalitatīvos rādītājus, pa demonstrējuma grupām tie būtiski neatšķiras. Abās grupās novērojams zems tauku un olbaltumvielu saturs un paaugstināts urīnvielas saturs pienā. 1. atkārtojuma grupas komplektēšana sākās praktiski ar ganību sezonas sākumu un turpinājās vasarā, kad bija novērojams karstuma stress, kas varēja iespaidot šo rezultātu. Savukārt urīnvielas saturu pienā ietekmēja skābbarības izēdināšana ar paaugstinātu slāpekļa saturu.

Lai mēģinātu skaidrot zemo tauku un olbaltumvielu saturu pienā, apskatījām ne tikai ēdināšanu, bet arī citus faktorus, kas varētu ietekmēt šos rādītājus. Gan I, gan II grupā vienādā skaitā bija Holšteinas melnraibās (HM) un sarkano (LB un DS) šķirņu govis.  Zinot, ka piena sastāva iedzimstamība ir no vidējas līdz augstai, apskatījām katras govs izcelsmi un analizējām govju tēvu piena sastāva ciltsvērtību. Noskaidrojās, ka pusei no abu demonstrējuma grupu govju tēviem ciltsvērtība tauku un olbaltumvielu saturam (%) bija ar mīnus zīmi. (www.ldc.gov.lv/lv/ciltsdarbs/). Pārējo govju tēvi savām meitām tauku un olbaltumvielu saturu nedaudz palielināja, taču samazinājums vidēji bija par apmēram 0,4 procenta punktiem. Tātad tauku un olbaltumvielu zemo saturu demonstrējuma grupu govīm daļēji var skaidrot ar šo govju izcelsmi.

Saražotā piena daudzums atkarīgs no apēstām lopbarības sausnas daudzuma. Par ekonomiski rentablu piena ražošanu uzskata, ja no 1 kg apēstās barības sausnas var iegūt vidēji 1,5 kg piena. Demonstrējuma saimniecībā 1. atkārtojuma rezultāti parādīja, ka grupā, kur izēdināja lopbarības pupas, no 1 kg barības sausnas ieguva 1,431 kg piena, bet grupā, kur izēdināja rapsi – ieguva 1,425 kg piena. Piena ieguve aprēķināta govīm, kas bija atnesušās līdz 150. slaukšanas dienai.

Svarīgi arī zināt, kādas ir lopbarības izmaksas (3. tabula).

3. tabula. Lopbarības izmaksas 1. atkārtojumā, eiro

Aprēķini pierāda, ka demonstrējuma saimniecībā nebija vērojama būtiska atšķirība lopbarības izmaksās starp govju grupām.

Domājot par vides saglabāšanu, ievērojot labu lauksaimniecības praksi, arvien aktuālāks piena lopkopībā kļūst jautājums par SEG emisiju samazināšanu. Konkrēti demonstrējumā tiek vērsta uzmanība uz vienu no SEG emisiju raksturojošiem rādītājiem: metānu, kura teorētisko daudzumu aprēķina dzīvnieku ēdināšanas datorprogrammā NorFor. Būtisks faktors, kas ietekmē izdalītā metāna daudzumu, ir lopbarības sagremojamība. Paaugstinoties barības sagremojamībai, samazinās izdalītais metāna daudzums.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests

Ziedīte Bimšteine,
LLKC Jēkabpils biroja vadītāja,
Lopkopības konsultante