Ugunsdrošības normas, ieteikumi un preventīvie pasākumi

Viens no būtiskākajiem kritērijiem būvmateriālu un konstrukciju ekspluatācijā ir to ugunsdrošība, kas nereti tiek aizmirsta, vai arī nav ņemta vērā ar pilnu nopietnību. Atskatoties uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apkopoto statistiku par ugunsgrēkiem 2016. gadā, pavisam valstī reģistrēti 9288 gadījumi, kuros 95 cilvēki gājuši bojā un cietuši 302. Aptuveni puse no nelaimes gadījumiem notikuši dzīvojamajā ēku sektorā. Ugunsgrēka izcelšanās iemesli ir dažnedažādi, sākot no nepareizu vai bojātu apkures iekārtu ekspluatācijas, pārslodzes elektroinstalācijā un elektroiekārtās, līdz neadekvātai rīcībai ar atklātu uguni.

Realitāte pierāda, ka par ugunsdrošības prasībām un ugunsgrēka preventīvajiem pasākumiem sākam domāt pēc situācijas, kad nelaime ir piemeklējusi pašus vai arī līdzcilvēkus. Pēc tā arī saprotam, ka nelaimi izraisījusi šķietami nebūtiska normu neievērošana vai arī neapdomāta rīcība. Jebkurā gadījumā ugunsdrošības normu ievērošana palīdzēs samazināt ugunsgrēka izcelšanās risku vai arī tā seku likvidēšanu.

Aktuālākie normatīvie akti saistībā ar ēku ugunsdrošību ir Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likums, kas nosaka ugunsdrošības un ugunsdzēsības, glābšanas dienestu un organizāciju, fizisko un juridisko personu uzdevumus un kompetenci ugunsdrošības un ugunsdzēsības jomā. Ministru kabineta “Ugunsdrosības noteikumi” Nr. 238 nosaka ugunsdrošības prasības, kas fiziskām un juridiskām personām jāievēro, lai novērstu un sekmīgi dzēstu ugunsgrēkus, kā arī mazinātu to sekas neatkarīgi no objekta īpašuma formas un atrašanās vietas. Latvijas būvnormatīvi LBN 201-15 “Būvju ugunsdrošība” nosaka minimālās ugunsdrošības prasības, kādas ievēro, projektējot un būvējot jaunas būves, veicot esošu būvju pārbūvi, atjaunošanu, restaurāciju, novietošanu un lietošanas veida maiņu.

Pēdējā laika aktuālākais temats ir Ministru kabineta “Ugunsdrošības noteikumu” (Nr. 238) 119. un 256. punkti, kuri nosaka, ka no 2020. gada 1. janvāra katrai dzīvojami mājai un dzīvoklim jābūt aprīkotam ar dūmu detektoru, kā arī ugunsdzēšamo aparātu. Izlemiet paši, vai dūmu detektors un ugunsdzēšamais aparāts ir papildu finansiāls slogs vai arī ierīce, kas pamodina telpu iemītniekus naktī, ja telpā ir parādījies sadūmojums. Diemžēl visbiežāk ugunsgrēkos cilvēki nosmok dūmos nevis sadeg, tas izskaidrojams ar to, ka oža ir pirmā maņa, ko cilvēks zaudē iemiegot. Ugunsgrēka laikā dūmgāzēs ir tvana gāze, kuru cilvēks ieelpojot, parasti ieslīgst dziļākā miegā.

Iestājoties apkures sezonai, vērts padomāt par to, vai apkures ietaises ir attiecīgi sagatavotas un pārbaudītas. Pirmkārt, apkures krāsnīm un virtuves pavardu krāsnīm dūmeņi no sodrējiem jāiztīra pirms apkures sezonas, un ne retāk kā divas reizes apkures sezonas laikā. Sodrēju tīrīšanu drīkst veikt sertificēti skursteņslauķi, un par to pārliecināties var, lūdzot darba veicējam apliecinošus dokumentus. Otrkārt, jāpievērš uzmanība arī dūmeņu tehniskajam stāvoklim. Bēniņos visiem dūmeņiem jābūt balsinātiem vai krāsotiem gaišā tonī ar ugunsdrošu krāsu, tā panākot savlaicīgu defektu atpazīšanu. Treškārt, iekštelpās pie cietā kurināmā tipa krāsnīm, pavardiem nodrošināt degtnespējīga (betona, flīžu, skārda ) materiāla grīdas klājumu ne mazāk kā 50 centimetrus perpendikulāri kurtuves ailai un 70 centimetrus paralēli tai. Ceturtkārt, lai novērstu potenciālo ugunsgrēka izcelšanās iemeslus, ievērojiet sekojošus elementārus pamatprincipus:

• Nenovietot kurināmo un citus degtspējīgus materiālus kurtuves atveres priekšā un tuvāk par 1,2 metriem;
• Neatstāt bez uzraudzības degošas apkures ierīces, ja to neatļauj tehniskās ekspluatācijas noteikumi;
• Nenovietot uz apkures ierīcēm degtspējīgus priekšmetus un materiālus;
• Vēdināšanas kanālus neizmantot kā apkures krāšņu vai pavardu dūmeņus;
• Neizmantot bojātas, vai nederīgas apkures ietaises un dūmvadus;
• Tās pārkurināt.

Visbiežāk būvniecības gaitā tiek ignorēti ugunsdrošības pamatprincipi, tādēļ, veicot būvdarbus un ēku remontdarbus pašrocīgi, ir vērts atcerēties par sekojošu noteikumu izpildi no ugunsdrošības aspekta:

• Attālums no dūmvada iekšējās virsmas līdz degtspējīgai konstrukcijai ir vismaz:
  
  • 380 mm, ja dūmvadam pievienotās apkures ierīces darbības laiks ir līdz trim stundām;
  • 510 mm, ja apkures ierīces darbības laiks ir ilgāks par trim stundām.

• Attālums no dūmvada iekšējās virsmas līdz grūti degtspējīgai konstrukcijai ir vismaz:
  
  • 250 mm, ja apkures ierīces darbības laiks ir līdz trim stundām;
  • 380 mm, ja apkures ierīces darbības laiks ir ilgāks par trim stundām.

Iepriekš minētās prasības neattiecas uz dūmvadiem, ja to ražotājs ir noteicis citādi.

• Vajadzētu veikt koka konstrukciju pretuguns apstrādi ar antipirēnu (antipirēns – līdzeklis, kas aizdegšanās gadījumā izdala nedegošās gāzes, kas skābekli nošķir no koka un, izkūstot uz virsmas, veido īpašu aizsargplēvi. Šādus līdzekļus uzklāj tāpat kā ūdens šķīdumus ar iemērcēšanas vai apsmidzināšanas metodi), pretuguns apstrāde ar antipirēnu vai ugunsdrošo laku samazina konstrukciju degtspēju, padarot koka konstrukcijas par grūti degošām.
• Neaizsargātu tērauda konstrukciju ugunsizturība no nestspējas viedokļa ir tikai 15 minūtes, tādēļ jāveic arī nesošo tērauda būvkonstrukciju pretuguns apstrāde ar  ugunsdrošu krāsu, putu vai vates palīdzību, kura paildzina metāla konstrukciju ugunsizturības robežu līdz pat 240 minūtēm. Šie līdzekļi tiek lietoti tērauda konstrukciju ugunsizturības robežas paaugstināšanai, piemēram, kolonnas, sijas, saites un citi konstrukciju nesošie elementi.

Detalizētāku informāciju par preventīvajiem pasākumiem, ugunsdrošības normām un rīcības plāniem var atrast augstāk minētajos normatīvajos aktos.  Lai nodrošinātu attiecīgu aizsardzību no uguns nelaimes, ar vienu reizi ievērotiem un izpildītiem noteikumiem vai normām nepietiks. Atrodoties vidē, kura patstāvīgi mainās un papildinās, ir svarīgi pamanīt iespējamos jaunos riska faktorus, kuru savlaicīga novēršana ļaus samazināt ugunsgrēka izcelšanās risku.

Kristaps Stūriška,

LLKC Inženiertehniskās nodaļas būvinženieris