Sociālās apdrošināšanas iemaksas – visiem viena recepte neder

Lai nodrošinātu to, ka katrs iedzīvotājs ir sociāli apdrošināts, no 2021. gada plānotas būtiskas izmaiņas attiecībā uz valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu aprēķināšanas kārtību. Šobrīd nav zināms, kāda būs iecerēto izmaiņu gala versija, jo sabiedrībā izskan dažādi viedokļi un likumdevējs tajos, iespējams, ieklausīsies, pabeidzot darbu pie likuma grozījumu izstrādes. Skaidrs ir tas, ka iecerētais skars gan darbiniekus, gan pašnodarbinātās personas. Šobrīd likumprojekts paredz, ka būtiskas izmaiņas stāsies spēkā 2021. gada jūlijā un vairākas normas pārejas posmā pakāpeniski stāsies spēkā 2022. un 2023. gadā.

Ikdienā veicot pašnodarbināto personu grāmatvedības uzskaiti, jau šobrīd nākas saskarties ar vairākām neskaidrībām, kas saistītas  gan ar grāmatvedības uzskaites jautājumiem, gan arī ar pašnodarbinātā sociālo iemaksu objekta aprēķināšanu. Tā kā sociālo iemaksu apmēra precizēšana ir pieļaujama ļoti ierobežoti (atšķirībā no citiem nodokļiem), tad pareiza iemaksu objekta aprēķināšana ir ļoti svarīga.

Neskaidrošu, kas un kā iecerēts reformā. Ar šo gribu tikai aicināt padomāt par to, ka pašnodarbināto personu loks ir plašs, tās darbojas dažādās nozarēs un gūst dažāda apjoma ienākumus. Un ir grūti sagatavot vienu iemaksu aprēķināšanas recepti visiem – tā, lai visi būtu sociāli apdrošināti un tā, lai visiem pašnodarbinātajiem iemaksu apmērs būtu samērīgs ar to gūtajiem ieņēmumiem.

Tiem, kuri atbilst ierastajam priekšstatam par pašnodarbinātajiem – piemēram, amatnieki, mājražotāji, citas personas, kuras ar saimniecisko darbību nodarbojas nelielā apjomā – reformas sākotnējā iecere liktu domāt, kur ņemt līdzekļus, lai samaksātu sociālās iemaksas no minimālā ienākuma (minimālās mēneša darba algas apmēra, kas nākamgad plānots 500 eiro apmērā) arī par tiem mēnešiem, kad ienākums nav bijis vai bijis mazāks par minimālo mēnešalgu. Tā kā ienākums ir ieņēmumu un izdevumu starpība, tad arī tajos mēnešos, kad izdevumi būtu lielāki par ieņēmumiem, tik un tā vismaz no 500 eiro būtu jāsamaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuru summa varētu būt apmēram 170 eiro. Izņēmums būtu tie gadījumi, kad fiziskā persona ir arī darba ņēmējs un darba vietā par viņu tiek veiktas VSAOI vismaz minimālajā apmērā. Tomēr sākotnējā ideja par 170 eiro obligātā sociālās apdrošināšanas maksājuma ieviešanu nu atzīta par neloģisku. Apsveicama ir koalīcijas partiju vienošanās par 10% iemaksu pensiju apdrošināšanai piemērošanu no faktiskajiem  ienākumiem, ja ienākuma apmērs nav sasniedzis minimālo mēnešalgu. Tātad būtībā saglabāsies līdzīga kārtība tai, kāda tā ir šobrīd – tikai pieaug likme iemaksām pensiju apdrošināšanai – no pieciem līdz desmit procentiem.

Pašnodarbinātās personas ir arī individuālie komersanti un zemnieku saimniecību īpašnieki. Ja fiziskajām personām, kuras veic saimniecisko darbību, ir noteikti apgrozījuma griesti, kurus sasniedzot, jāizvēlas kāda cita saimnieciskās darbības veikšanas forma, tad IK un ZS apgrozījums nav ierobežots. Tiem pašnodarbinātajiem, kuru apgrozījums liels, plānotā reforma draud ar nesamērīgi lielām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Jo īpaši tad, kad ir paredzēts sociālās apdrošināšanas iemaksas veikt no visiem ienākumiem. Varbūt ir vērts šādos gadījumos sociālās apdrošināšanas iemaksas saistīt ar personīgajam patēriņam izņemtajiem līdzekļiem nevis ienākumu no saimnieciskās darbības?

Zemnieku saimniecībām gan ir iespēja mainīt īpašnieka tiesisko statusu attiecībā uz sociālo apdrošināšanu – t. i., īpašnieks var kļūt arī par darba ņēmēju (tas gan rada zināmu administratīvo slogu, piemēram, gatavojot darba līgumu ar sevi).

Vēl viens aspekts, kuru aicinātu likumdevējam apdomāt un kurš ir būtisks visiem pašnodarbinātajiem. Peļņa sociālās apdrošināšanas iemaksu noteikšanai tiek rēķināta par katru mēnesi (lai arī iemaksas maksā reizi ceturksnī, bet ceturkšņa ietvaros ienākums tiek rēķināts katram mēnesim atsevišķi). Tomēr saimnieciskajā darbībā ļoti bieži vienā mēnesī ir ieņēmumi, bet izdevumi – citā. Lauksaimniecībā, piemēram, graudkopībā ieņēmumi ļoti bieži ir tikai vienu vai divus mēnešus gadā, bet izdevumi, lai šos ieņēmumus gūtu, ir visa gada garumā. Arī citās nozarēs strādājošiem pašnodarbinātajiem ieņēmumi un izdevumi nav kā “pēc pulksteņa” saskaņoti pa mēnešiem. Pašlaik spēkā esošie normatīvie akti sociālās apdrošināšanas iemaksu noteikšanai gada saimnieciskās darbības rezultātu kopumā ņem vērā tikai attiecībā uz lauksaimniecības ienākumu un arī tikai attiecībā uz iemaksām pensiju apdrošināšanai. Tas gan rada praktiskas dabas problēmas tiem pašnodarbinātajiem, kuri gūst ieņēmumus gan no lauksaimniecības, gan no citiem saimnieciskās darbības veidiem. Strādājot pie sociālās apdrošināšanas iemaksu reformas, būtu ļoti svarīgi pašnodarbinātajiem ļaut rēķināt faktisko ienākumu par lielāku laika periodu nekā viens mēnesis.

Gada vidus nebūt nav labākais laiks, lai stātos spēkā jauna nodokļu aprēķina kārtība, vēl jo vairāk, ņemot vērā jau tā lielo nedrošību, kas saistīta ar Covid-19 izplatību. Grozot likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, jāmaina arī MK noteikumi, kas likuma normas skaidro. Lai grozījumi būtu kvalitatīvi un pārdomāti, kā arī lai Valsts ieņēmumu dienestam būtu laiks sagatavot kvalitatīvus metodiskos materiālus par jauno normu piemērošanu, tie varētu stāties spēkā agrākais  ar 2022. gadu.

Linda Puriņa,
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra grāmatvedības eksperte