Ar dāņa tvērienu Latvijas liellopu biznesā

Pērs Vinge-Petersens Latvijā attīsta bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu un gaļas pārstrādi, iemēģina roku piensaimniecībā un ir pārliecināts par zaļās saimniekošanas nākotni.

UZZIŅA

Pērs Vinge-Petersens

• Bioloģiskās saimniecības “Rukši” valdes loceklis  Dienvidkurzemes novada Kazdangā.
• Audzē Herefordas, kā arī Herefordas un Angus šķirnes krustojuma liellopus un Latvijas tirgū piedāvā nogatavinātu liellopa gaļu.
• Šogad darbu uzsāka kautuve, kurā nodrošina liellopu kaušanu, gaļas sadali, gatavināšanu, kā arī pakošanu. Izveidots arī desu cehs ar kūpināšanas kamerām, kas vēl nav iedarbināts.
• “Rukšu” ganāmpulkā ir 850 liellopu, no tiem 300 zīdītājgovis.
• Šogad iegādāta slaucamo govju ferma ar 100 slaucamajām govīm Ēdoles pusē ar mērķi nākotnē attīstīt piena produktu ražošanu.
• Apsaimnieko 1200 ha zemes, 880 ha ir LIZ, pārējais – mežs, krūmāji, purvi, ūdenstilpes. Lopbarībai audzē arī kukurūzu un mistru. 
• Viena no retajām saimniecībām, kas pircējiem Latvijā piedāvā iegādāties kontrolētas kvalitātes liellopu gaļu par saprātīgām cenām, piegādei izmantojot gan pievešanu uz mājām, gan “Omniva” pakomātu pakalpojumus.

Bez plašas reklāmas, bet mērķtiecīgi Pērs Vinge-Petersens Latvijā izveidojis spēcīgu saimniecību Aizputes novadā – viņam ir ganāmpulks ar 800 gaļas liellopiem, pie kura izkopšanas viņš strādājis kopš 2002. gada. Nesen īstenota Pēra ideja par sava gaļas pārstrādes uzņēmuma izveidi Kazdangā un šovasar iegādāta piensaimniecība Ēdoles pusē. Pērs veido saimniecību tādu, lai varētu cilvēkiem piedāvāt augstas kvalitātes gaļas produktus un, iespējams, nākotnē arī piena produktus. Bioloģiskos. Pērs ir dānis, kurš nu jau 20 gadus dzīvo Latvijā un runā ļoti labā latviešu valodā. Dānis, kurš ir pārliecināts, ka nākotne ir saprātīgi veidotā zaļā lauksaimniecības biznesā.   

– Kādēļ izvēlējāties Herefordas šķirnes gaļas liellopu audzēšanu?

– Šķirnes izvēli nosaka tas, ko grib darīt. Ja grib audzēt liellopus Izsoļu namam, tad ir jāizvēlas Šarolē vai Limuzīnas šķirne, ja grib audzēt un nobarot, tad ir herefordi un angusi.

– Droši vien atkarīgs no tā, kā gatavo?

– Ne visi gaļas liellopi domāti steiku cepšanai. Šaroļiem pārsvarā ir ļoti rupjas gaļas šķiedras, tie der pārstrādei. Limuzīniem, herefordiem un angusiem muskuļu šķiedras ir smalkas, tajās var veidoties tauku slānis. Līdz ar to gaļa ir mīksta. Nekad nevar dabūt tik mīkstu un garšīgu šaroli kā herefordu un angusu.  

– Kā nokļuvāt Latvijā? Viens otrs latvietis uzskata, ka lauksaimnieki no Dānijas te atbrauc, izpērk labākās zemes, sasēj milzīgus kviešu laukus un saimnieko, teiksim tā – ne gluži latviešiem pa prātam.

– Viens otrs latvietis arī saimnieko ne gluži labi. Man šeit 2000. gadā piedāvāja darbu. Viens dānis te bija 1999. gadā nopircis zemi, viņam īsti labi negāja, tādēļ vaicāja man, vai varu atbraukt palīgā. Man piedāvājums patika, atbraucu un te paliku.

– Kādā jomā šeit sākāt strādāt?

– Tā bija graudkopība. Te bija lieli klajumi, aizauguši ar krūmiem, visur papuve. Neviens normāls saimnieks uz to nespēj skatīties. Plēsām augšā papuves, rāvām ārā krūmus, rakām grāvjus, tas bija baigais darbs.

Gadu nostrādāju, tad man piedāvāja braukt uz Krieviju. Man jau patīk izaicinājumi. Trīs četrus mēnešus tur pabijām, bet ātri sapratām, ka tur nekas labs nesanāks.

Atbraucu atpakaļ 2002. gadā un izdomāju, ka gribu šeit savu biznesu. Sameklēju četrus investorus, es biju piektais, sameklēju vecu kolhoza kompleksu, ko pārtaisīju par cūku fermu. Sāku pirkt zemi un audzēju cūkas. Tā bija līdz 2005. gadam, tad mums radās domstarpības, pārdevu savas daļas uzņēmumā un sāku nodarboties ar citu lietu. Tajā laikā bija būvniecības bums. Kad dzīvoju Dānijā, būvniecībā daudzas lietas bija vienkāršākas nekā Latvijā, gribēju līdzīgu praksi ieviest arī šeit. Uzbūvējām betona rūpnīcu, ievedām instrumentus un visu, kas bija vajadzīgs. Tā pāris gadu darbojos būvniecībā un betona ražošanā.

Vienlaikus mans uzņēmums “Rukši” bija sapircis šeit Kazdangā zemi un vienā brīdī kaimiņi sāka bļaut, ka viņiem te viss aizaug, vajagot govis atvest. Es teicu – nu labi. Zvanīju paziņam uz Dāniju un prasīju padomu, ko darīt. Viņš teica, ņem herefordus, ar tiem nav problēmu, gaļa ir laba, šādos apstākļos nekas cits nederēs. Nepagāja ne divas nedēļas, kad pirmie lopi bija klāt. Sāku 2005. gadā, ar katru gadu piepirku arvien vairāk zemes. Tad pienāca 2008. gada krīze, kas skāra būvniecību, darbs tajā sabremzējās. Sāku vairāk darboties lauksaimniecībā.

Pamazām gaļas liellopu ganāmpulks auga, ievedu grūsnās govis no Dānijas, pēc tam arī no Igaunijas. Lēnā garā viss aizgāja.

– Cik liellopu ir tagad?

– Kopā ir pie 850. Tuvu pie 300 ir zīdītājgovis, vēl 100 ir slaucamās govis.

– Sāksiet nodarboties ar piena lopkopību?

– Jā, mums ir Holšteinas melnraibo ganāmpulks. Galīgi neiet. Pašlaik mēģinam atjaunot un izkopt ganāmpulku.Mums bija problēma ar to, ka lopu skaits ir pieaudzis, bet zemi ir grūti dabūt. 2016. gadā saimniecību sertificējām kā bioloģisku, un tagad mums ir par daudz govju un par maz zemes, tās nepietiek barības gatavošanai. Pagājušajā gadā viena paziņa no Igaunijas nopirka lielu īpašumu pie Ēdoles, 500 ha, un piedāvāja man nomāt platības, kas ir piemērotas gaļas liellopiem – purvains, akmeņains, krūmains. Tajā saimniecībā bija slaucamo govju ganāmpulks, ko iepriekšējais īpašnieks gribēja likvidēt – uz kombinātu prom un viss. Man jau patīk izaicinājumi, domāju – tā tas nevar būt, ka nevaram paņemt arī bioloģisko piena lopkopību klāt!

– Nebija bažu, kā būs, metoties iekšā jaunā saimniekošanas veidā?

– Tur ir visa infrastruktūra – kūts ir, slaucēji ir, viss ir, tādēļ biju diezgan drošs.

– Ja nav noslēpums, kāds ir vidējais izslaukums?

– Tas ir noslēpums (smejas). Nekas daudz, mēs mācāmies, viss būs normāli.

– Jums vajag konsultantu?

– Tur nevajag konsultantu, tur ir tikai jādara. Nav runas, vai dabūsim 20, 30 vai 40 kg no govs dienā, tagad cenšamies dabūt 20 vai 25. Vecais īpašnieks govis turēja tāpēc, ka viņam vajadzēja nodrošināt noteiktu dzīvnieku skaitu atbilstoši hektāriem. Tādēļ nekas nebija brāķēts un darīts. Ēdolē ir piesietās turēšanas kūts, vasarā ganāmpulks bija ārā, izslaukums uzkāpa uz 20 kg, tagad govis ir iekšā. Nopirkām mikseri un barības dalītāju un sākām barot ar ļoti labu barību. Skatīsimies, vai izdosies pacelt izslaukumus.

– Tas droši vien prasīs laiku?

– Laiks mums ir, barība sagatavota. Vienīgās izmaksas – alga un elektrība. Esam izdomājuši, ka ziema būs pārbaudes periods, ja izdosies izslaukumus pacelt un redzēsim, ka tam ir jēga, tad nākamgad varam sākt domāt par saimniekošanas modernizēšanu. Pagaidām iztiekam ar to, kas ir, jo neesam pārliecināti, ka ieguldījums dos atdevi. Mums bija 14 grūsnās teles, tagad tās ir atnesušās un izslaukumi ir labi. Ceru, ka viss būs kārtībā.

– Ņemot vērā augstās piena cenas, piena lopkopībai ir diezgan labs laiks?

– Jā, jā, es nesūdzos.

– Tikai bioloģiskā piena iepirkuma cena pēc LDC datiem rādās zemāka nekā konvencionālā.

– Es teiktu – apmēram vienādas. Tā kā mums pārējā saimniecība ir bioloģiska, tad arī izlēmām, ka piensaimniecībai tādai jābūt. Mūsu mērķis ir ražot labu, kvalitatīvu bioloģisku pārtiku, ko pārdot tepat uz vietas Latvijā. Arī kautuvi veidojām ar mērķi ražot produktu Latvijas patēriņam. Ja mums pienkopība aizies, tad, neslēpšu, domāsim arī, kā pārstrādāt pienu un pārdot to zem viena zīmola. Tas mums vēl priekšā.

– Ar gaļas lopiem strādājāt gandrīz 20 gadus, līdz nonācāt pie kautuves idejas realizēšanas.

– Ideja par kautuvi man radās jau diezgan sen. Nav jēgas audzēt Herefordas šķirnes bullēnus un pārdot tos Izsoļu namam vai kautuvēm par smieklīgu naudu. Es nekad nevienu lopu neesmu pārdevis Izsoļu namā.

– Jums ir liels ganāmpulks, kā realizējāt dzīvniekus?

– Mums ir tīršķirnes ganāmpulks, pārdodam grūsnās teles un arī buļļus vaislai citām saimniecībām. Vienu gadu mēs 70 teles pārdevām uz Kazahstānu. Tā kā mums ir liels ganāmpulks, varam atļauties arī piedāvāt dzīvniekus eksportam. Mums ir arī pircēji Polijā, kas pērk mazos bullīšus, kuru mums ir par daudz.

– Varat teikt, ka jūsu ganāmpulkam ir laba ģenētika?

– Gluži tā nevar teikt, var teikt, ka esam pirkuši visu, ko esam varējuši dabūt, un tas nebija labākais. Varu teikt, ka pēdējos padsmit gadus esam ieguldījuši lielu darbu ganāmpulka izkopšanā. Mēs gribam, lai govis viegli atnesas, lai nebūtu problēmu ar pupiem, dzīvnieki būtu mierīgi utt. Katru gadu kāds procents birst nost, bet tagad mums ir ganāmpulks, ar ko ir prieks strādāt. Mums nekas daudz nav jādara – govis atnesas pašas, nav jābaidās, spiežot krotālijas, svara pieaugums ir gana labs. Es nekad neesmu skatījies, cik strauji govis ņemas svarā, jo ātri augošs lops nekāds labais nav. Mēs labāk kaujam vecākus un lēnāk augušus lopus nekā jaunākus un ātri augušus. Tādus mēs dodam uz citām kautuvēm, jo šādiem dzīvniekiem nav tās kvalitātes, ko gribam uzturēt šeit.

– Jums ir savs standarts dzīvniekiem, no kā ražojat gala produktu?

– Jā. Strādājam ar Herefordas vai Angus šķirnēm, vai šo šķirņu krustojumiem. Jābūt telei vai kastrātam (vērsim – I.T.), vecums – tuvu pie 30 mēnešiem.

– Nākas ilgi audzēt.

– Jā, bet man nav ļoti daudz jāiegulda, par barību nav baigi jārūpējas, graudus izmantojam ļoti maz, mums nav intensīvā nobarošana. Tas mums nav vajadzīgs. Vasarā lopus turam ganībās, un viņi tur iztiek ar to, kas ir, tikai oktobra beigās sākām piebarošanu. Mēs ticam, ka tas dod īpašo garšu gaļai, kas nāk no mūsu lopiņiem.

– Ganību liellopa garša?

– Jā. Tas ir forši, ka mums ir viss vienā vietā – barība un lopi, nekas no malas nav jāmeklē.

– Jums ir ganāmpulks arī Liepājas pusē?

– Nē, ganāmpulks mums ir viens, tur atrodas vēl viena novietne. Pie Liepājas ezera ir vasaras ganības govīm.

– Kādēļ vedat tik tālu?

– Tādēļ, ka varēju pa lēto nopirkt zemi (smejas). Pavasarī tur vedam govis ar telēm, visu vasaru viņas tur staigā un ēd, rudenī govis vedam atpakaļ un atšķirtos teļus – uz nobarošanu. Pavasarī, kad govs atnesas, ja tai viss ir kārtībā, mēs to atkal vedam uz vasaras ganībām. Mums ir daudz transporta, mēs lopus vadājam pa pus pasauli.

– Tas neaudzē izmaksas?

– Tas izmaksā pāris nokautu bullīšu. Par velti jau nekas nenotiek. Tāda operācija ir jāveic tikai divas reizes gadā. Oktobra beigās no Liepājas atvedu 160 liellopus, to izdarīju nepilnas dienas laikā.

– Vai pirms kaušanas liellopus piebarojat?

– Nē, vasarā nepiebarojam, ņemam dzīvniekus no ganībām, atvedam un nokaujam. Tādēļ arī kvalitāte mēdz mainīties, bet gaļa ir dabiska. Protams, lopam, kas vasarā ganījies pļavā, nebūs liels tauku slānis. Gaļas struktūra mainās, ziemā tā ir viena, vasarā cita.

– Ar ko atšķiras gaļa ziemā un vasarā?

– Ziemā tā ir sausāka, vasarā – mitrāka. Uzturā visa gaļa ir garšīga. Mēs gaļas liellopus speciāli nepiebarojam, jo negribam, lai tas 12 vai 18 mēnešos būtu gatavs. Nevajag, lai 4 mēnešos mums būtu 800 kg smags lops ar U klases gaļu. Mēs gribam, lai lops pats izaugtu līdz galam un gaļas šķiedras veidotos dabiski. Dzīvniekam augot, gaļas struktūra mainās. Lai dabūtu tauku slānīti un marmorējumu jaunam gaļas lopam, ar viņu ir kaut kas jādara.

Mums ir arī 35 mēnešus veci liellopi, kam ir ļoti labi izveidojies marmors un gaļa ir ļoti laba. Mēs tādu iegūstam, īpaši nepiebarojot. Jā, sākumā mēs lopus pirms kaušanas piebarojām, tad ieguvām ļoti taukainu gaļu, bet nevienam tas nav vajadzīgs. Tagad ir forša gaļa.

– Kāds ir pieprasījums pēc liellopu gaļas? Šis nav lēts produkts, jo īpaši steika gabali, vai cilvēki spēj novērtēt, kādēļ labākie steiki maksā 30 eiro kilogramā?

– Kautuvē strādājām kopš februāra beigām, martā sadalījām pirmo gaļu. Sākām ar mazu gaļas pārstrādes telpu. Nevar teikt, ka Latvijā nebūtu pieprasījuma, ir cilvēki, kas pērk regulāri, ir, kas retāk, bet pērk. Gaļu iegādājas jaunie vecāki saviem bēbīšiem kā pirmo kārtīgo ēdienu, jo novērtē, ka produkts ir bioloģiski tīrs. Klienti ir ļoti dažādi, tajā skaitā restorāni, kas pērk regulāri un diezgan lielos apjomos.

Tas, ar ko mūsu produkcija atšķiras no citiem piedāvājumiem, ir, ka varam nodrošināt vienmērīgu kvalitāti, jo visi lopi ir mūsu pašu izaudzēti. Latvijā ir kooperatīvi, kas ņem lopus no dažādām saimniecībām un piedāvā gala produktu, bet problēma ir tāda, ka līdz ar to atšķiras kvalitāte. Mēs nevaram nokaut 100 lopus nedēļā, bet 3–4 gan kaujam, un visu arī realizējam.

– Ar to var izdzīvot?

– Jāvar, mums nav citu variantu. Mēs rēķinām citādāk, mēs nesakām, ka mums vajag 50 eiro par fileju. Mēs skatāmies pieprasījumu un veidojam saprātīgu piedāvājumu. Mums ir būtiski, lai no katra lopa varētu izspiest maksimālo. Varētu teikt, ka mūsu filozofija ir – kā ir, tā ir (smejas).

– Tā ir tipiska latviešu filozofija?

– Nē, nemaz, tipiska latviešu mentalitāte ir censties kaut ko vienu pārdot par lielu naudu, lai pēc tam ir miers. Mums vajag pārdot četrus lopus nedēļā, tādēļ meklējam, kā pārdot gaļu pēc iespējas izdevīgāk, ja vajadzēs, pārdošu arī lētāk. Mēs pamazām sākam saprast, kā un kur pārdot konkrētus gaļas gabalus, lai iegūtu vairāk. Vasarā, kad gaļas liellopiem bija augsta cena, mums gandrīz izdevīgāk bija tos kādam atdot, lai nokauj un ved uz ārzemēm. Bet mēs turamies pie iesāktā, un darīsim visu, lai mums tā lieta aizietu.

– Savus lēmumus par dzīvnieku realizāciju nepielāgojat tirgus svārstībām?

– Tās mūs īpaši neietekmē, mums ir savi klienti, kas pērk gaļu par tādu summu, par kādu tie var atļauties pirkt. Viņi pie mums turas, jo esam stabili sadarbības partneri ar nemainīgi kvalitatīvu piedāvājumu. Cilvēkiem aizvien būtiskāka ir informācija, kur un kā produkts, ko viņi pērk, tiek radīts. Turklāt mūsu produkts savā tirgus segmentā nav tas dārgākais. Turamies pie savas pieejas tirgum, jo gribam, lai lietas aiziet.

– Vai sadarbojaties ar citiem gaļas liellopu audzētājiem?

– Nē, mums tas nav vajadzīgs. Reti kurš nodarbojas ar liellopu nobarošanu, bet tie, kuri nodarbojas ar intensīvo nobarošanu, nevar piedāvāt to, kas mums ir vajadzīgs.

Mēs iepriekšējos gados Latvijas saimniekiem piedāvājam pirkt no mums grūsnās teles. Ideja bija, ka saimnieki mūsu vajadzībām izaudzē teļus līdz noteiktam vecumam, kurus pēc tam atpērkam nobarošanai. Tātad – ja jums ir vieta vismaz 30 lopiem, tad esam gatavi nodrošināt ar govīm, bulli, grūsnajām telēm, lai rudenī dabūtu atšķirtos dzīvniekus.

– Kāda bija zemnieku atsaucība?

– Švaka. Te Latvijā domā, ka šāds piedāvājums nevar būt tīrs. Teles mums daudz, arī grūsnās teles. Lai gan tagad mums ir 500 ha Ēdoles pusē, situācija vairs nav tik spiedoša. Esmu atvērts sadarbībai, kur pats esmu iesaistīts un visu varu kontrolēt.

Mēs esam pārgājuši arī uz Herefordas un Angus krustojumiem, jo tā iegūstam labākas mammas, kam ir vairāk piena nekā tīršķirnes Herefordas mammām. Pēcnācējām virsū liekam vai nu Herefordas vai Angus bulli, un iegūstam vai nu 75 % Angus vai 75 % Herefordas pēcnācējus.

– Gada laikā inflācija pieaugusi vairāk nekā par 20 %, tajā skaitā cenas pārtikai kāpušas kopumā par trešdaļu. Vai tas ietekmē arī jūsu produkta noietu?

– Protams, ka ietekmē. Lai gan, strādājot šajā tirgus segmentā, pircējs būs vienmēr. Mums nav nedz dārgs, nedz ļoti lēts produkts. Mums vienmēr izdosies pārdot to apjomu, kas mums ir. Tiesa, mēs vēl nezinām, kā situācija attīstīsies ziemā, viss vēl ir priekšā.

– Kā mainījušās jūsu izmaksas?

– Pārāk nav mainījušās. Pērn fiksējām elektrības cenas, trako elektrības cenu kāpumu, kāds bija vasarā, nejutām. Tiesa, piensaimniecībā gan to jutām, jo tur elektrību pirkām par biržas cenu. Ceram, ka nebūs traki, vasaru pārlaidām, skatīsimies, kas būs nākamgad.

– Ļoti maz zemnieku saņemas savas pārstrādes veidošanai. Jūs to paveicāt. Cik vienkārši vai sarežģīti tas bija?

– Rakstījām projektu. Būvēt nebija vienkārši. Pirmkārt jau nav neviena, kam varētu piezvanīt un pateikt: čau, te no “Rukšiem” Kazdangā, mums vajag lopu kautuvi, lūdzu, uzprojektē. Tāda cilvēka Latvijā nav. Nav neviena, kas zinātu no A līdz Z, kā to uzbūvēt. Es pats visu izdomāju, mēģināju saprast, ar ko sākt, sēdēju, rasēju, mērīju lopus, cik tie gari, cik augsti, domāju, kā ar tiem darīties. Tas bija ilgs process. Kamēr uzzīmējām visu, tas ir viens, bija jāsāk būvēt, un tad izrādījās, ka viss uzzīmēts šķībi un greizi.

– Pats zīmējāt?

– Projektētājs man bija, bet visu, kur, kam un kā jābūt, izdomāju pats. Projektu pārtaisījām 100 reizes pilnīgi noteikti. Kad sāk būvēt, tad tik redz, kur kas pietrūkst, un atkal viss jāpārtaisa no jauna. Ir labi, ka zini, kur jābūt kaušanas boksam, bet kā tādam jāizskatās, neviens nezināja. Tas prasīja daudz darba, asaru un sviedru.

– Kādas bija kopējās izmaksas?

– Nebija pārāk daudz, paspējām vēl uzcelt par vecajām cenām – 400 tūkstoši eiro sanāca. Es ļoti skatījos līdzi, kur ietaupīt, nopietni vērtēju, kur vajag ieguldīt. Naudas mums bija tik, cik bija, 400 tūkstošus vien dabūjām, tik “Rukši” varēja dabūt no ES fondiem, jo bijām sasnieguši izmaksu griestus, ņemot vērā apgrozījumu, kas mums bija mazs.

– Tūlīt sāksies jaunais ES plānošanas periods, varēsiet turpināt ieguldīt. Ir plāni?

– Nē. Man ir apstiprināts projekts kūts būvniecībai, ko mums pa šo un nākamo gadu jāuzbūvē. Bet, nē, mēs pagaidām neko vairāk negribam. Mums jātiek galā ar slaucamo govju fermu, jānostabilizē gaļas pārstrāde – vēl jāpalaiž desu cehs. Viss tam ir gatavs, ir arī kūpināšanas kameras, bet nevaram sākt darbu, kamēr neesam atraduši cilvēku, kas to darīs. Ar to ir ļoti grūti. Ja ieguldīšu pēdējo naudu desu cehā, pats tur varēšu strādāt 24 stundas diennaktī. To nevar, tas nav tā vērts.

Kad plānojām būvniecību, bija rinda ar miesniekiem, kas gribēja nākt strādāt. Tas bija pirms četriem pieciem gadiem. Kad esam ieceri īstenojuši, vairs nav neviena. To, ka nav strādnieku, dzirdam no visām pusēm. Es pats strādāju savā saimniecībā, baroju liellopus, faktiski strādājam 7 dienas nedēļā, nekad nav brīvs. Mums ir pāris brīvas darbavietas, bet nav, kam piedāvāt.

– No nākamā gada mainās ES maksājumu nosacījumi – zemniekiem jābūt gataviem zaļā kursa uzstādījumiem. Esat iedziļinājušies gaidāmajās pārmaiņās?

– Nē, nemaz. Turpināsim strādāt bioloģiski, līdz ar to esam jau zaļajā kursā. Domāju, ka nekas jauns mums nebūs. Visas vides prasības jau sen izpildām. Mēs neaudzējam graudus, mums ir tikai rupjā lopbarība. No 1200 ha platībmaksājumiem piesakām 880 ha, pārējais ir meži, krūmāji. Vienīgais, ko sējam, ir kukurūza, jo no tās var iegūt lielu zaļo masu lopbarībai. Vēl lopbarībai audzējam arī mistru. Mēs nedarām neko, kas mums nav vajadzīgs. Protams, ir dabīgie un sētie zālāji. Mēs īpaši neiespringstam uz zālājiem.

– Vai jums ir vīzija, kāda būs jūsu saimniecība pēc 20 gadiem?

– Nē, nav. Es negribu vairāk nekādas vīzijas (smejas). Jāturpina tas, ko esam iesākuši. Jācenšas pēc iespējas vairāk pārstrādāt un pārdot to, ko ražojam ar mūsu zīmolu. Varbūt gribam vairāk lopbarības iegūt, lai varētu labāk lopus barot, bet hektāru un lopu mums pietiek.

– Bioloģiskā saimniekošana ir jūsu pārliecība vai ekonomiskais izdevīgums?

– Abas lietas. Es neredzu iemeslu, kādēļ man savā saimniecībā būtu jāmiglo un jāmēslo, ja varu tāpat tikt galā. Es nedomāju, ka ir labi pārtikas kviešus 10 dienas pirms kulšanas nomiglot ar “Roundup”, nokult un atdot pārtikai, cenšoties pārliecināt citus, ka tam nekādu seku nav. Es tam neticu. Ķimikāliju izmantošana ir vieglais ceļš, kā tikt ar visu galā. Ja normāli strādā, tad var iegūt normālu produkciju, bet tas ir darbietilpīgi. Tādēļ mēs labību neaudzējam. Mēs audzējam to, ko mēs mākam izaudzēt – laukos aug barība govīm, un vairāk man neko nevajag. Mēs lepojamies, ka ražojam bioloģisku, tīru pārtiku.

Bieži man saka, ka labāk ēdīs meža dzīvnieku gaļu, jo tā esot tīra. Uzskatu, ka nav netīrākas gaļas kā meža dzīvniekiem. Jebkurš konvencionālais saimnieks, braucot miglot laukus, zina, ka no rīta viņa lauki ir pilni ar bukiem, stirnām un citiem meža zvēriem. Viņi ēd miglotu labību, līdz ar to dzīvnieki ir piesārņot ar lauksaimniecības ķimikālijām. Ēst konvencionāli izaudzētu cūku ir tīrāk nekā meža zvēru. Tā nav kritika, bet cilvēkiem ir jāzina, ko ēd.

Es neticu, ka mēs šodien zinām, kādas sekas lauksaimniecības produkcijas ražošanai ar ķimikālijām būs pēc 50 gadiem. Jo gadus, jo kļūstu zaļāks savā pārliecībā.

– Nesen Eiropas Komisija apstiprinājusi pilsoņu iniciatīvu par vegānās pārtikas popularizēšanu lielveikalos. Vai aizvien agresīvāka vegānu kustība neapdraud gaļas lopu audzēšanu?

– Uzskatu, ka šodien lielākās problēmas pasaulē rada internets, jo savu viedokli varam izpaust ātri un plašam lokam, un nevienu neinteresē, cik tas ir pamatots. Tādējādi varam ātri sapulcēt lielas cilvēku grupas par vai pret kaut ko. To mēs nevaram kontrolēt. Tas attiecas arī uz vegāniem, kas izplata ziņas, par necilvēcīgu lopu audzēšanu. Tas ir tālu no mūsdienu lauksaimniecības, bet tie cilvēki tic tam, ko kāds parāda un pastāsta. Normāli būtu, ja šie cilvēki atbrauktu un reāli paskatītos, kā strādājam, kā mēs turam dzīvniekus, tad viņi mainītu savu viedokli. Viņiem vieglāk ir gulēt dīvānā, skatīties internetā un ticēt, ko kāds viņiem stāsta.

Zemniekiem nav laika pasaulei stāstīt, kā viņi strādā, jo viņiem ir jāstrādā – jābaro lopi, jāslauc piens. Mums nav laika sēdēt dīvāna, visu dienu skatīties telefonā un izdomāt: būt vegānam, zilajam, zaļajam, sarkanajam vai vēl kādam. Es pieņemu, ka dažādas grupas veidosies aizvien vairāk, jo katram gribas ko paust, pašērot un pakomentēt, vienlaikus esot svēti pārliecinātam par savu taisnību. Vienīgais risinājums būtu visai pasaulei atslēgt internetu uz diviem mēnešiem, un tad varbūt būtu miers. Tad varbūt cilvēki sāks domāt ar savu galvu.