Gredzenmuiža – ar atšķirīgu pieeju tirgum

Burtnieku pagasta Gredzenmuižas saimnieki Dace Šulce un Jorens Gredzens izkopj savu atšķirīgo dzīvesveidu, ražo kazas piena produktus un iemēģina roku Angoras kazu audzēšanā.

Dace un Jorens saimnieko netālu no Burtniekiem, lauku sētā, ko paši lepni sauc par Gredzenmuižu. Šo īpašumu viņi iegādājušies tikai pirms dažiem gadiem, kad pārcēlās šurp no Dobeles novada, pārdodot tur iekopto sētu.

Mērķis – dzīvot laukos

Jorens saka, lai arī dzimis vidzemnieks, ilgāku laiku dzīvojis Zemgalē un gadus 15 Rīgā. Ar dzīvesbiedri Daci – īstu liepājnieci – iepazinušies, studējot augstskolā. Jau pirms vairākiem gadiem izlēmuši dzīvot laukos, pirmā izvēle kritusi uz Kazdangas pusi, kur par iekrājumiem izbūvēta dzīvojamā māja un iegādātas kazas. Šo dzīvnieku izvēli noteicis fakts, ka jaunākajām dēlam, kuram ir veselības problēmas, ieteikts uzturā lietot kazas pienu. Ja reiz jātur kazas, tad izlemts turēt ganāmpulku, lai piena pietiktu ne tikai pašiem, bet arī pārdošanai.

Pirms dažiem gadiem Dace un Jorens nolēmuši mainīt dzīvesvietu, pirms diviem ar pusi gadiem nonākuši skaistajā Burtnieku pusē. Kādēļ tāds pavērsiens?

“Meklējām lauku māju, kam klāt būtu arī zeme. Jā, piedāvājumu laukos ir daudz, ir lielas mājās ar mazu zemes gabalu, ir zeme bez mājas, bet mājās ar zemi – šādu piedāvājumu ir ļoti maz,” saka Jorens. Burtnieku īpašums, kurā ietilpst kopskaitā 5 ēkas, iegādāts tieši zemes dēļ. Galvenā ēka – liela dzīvojamā ēka, kas celta vēl iepriekšējās brīvvalsts laikā – tiek pašu rokām atjaunota. Jorens saka, nebūs te nekādas akmensvates un rīģipša, atjaunos visu savām rokām tā, lai ēka būtu ekoloģiska, siltināta ar kokšķiedru, un stāvētu vēl vismaz tikpat ilgi, kā jau stāvējusi.

Vaicāts, vai pietiek laika un līdzekļu uzturēt ne tikai ģimeni, kazu ganāmpulku un vēl atjaunot mājas, Jorens atbild, ka gribas visu darīt savām rokām, lai arī tas prasa laiku, pacietību un jaunu zināšanu apguvi.

Izaicinājums – Angoras kazas

Uz Burtniekiem ģimenes pārvākusies ar visu Zānes šķirnes kazu ganāmpulku. Tomēr, lai dzīve būtu pašiem interesantāk un arī piedāvājums tirgum būtu netradicionālāks, atšķirīgs no pārējiem kazu audzētājiem, izlemts pirkt Angoras šķirnes kazas mohēras vilnas ieguvei. Turklāt Dacei iet pie sirds un padodas rokdarbi.  

Jorens: “Tas nebija viegli. Angoras kazas pirkām Anglijā. Transportēšana bija sarežģīta, jo bija kovida laiks. Tomēr lielākās problēmas sākās, kad tās nonāca šeit – visas neizdzīvoja. Izrādījās, ka Anglijā kazas barotas tikai ar speciālu barību, viņas tādu dabīgo sienu nemaz nepazina. Angļu kazu organisms nemācēja no siena paņemt tam nepieciešamās vielas, viņām vajadzēja dot pulverīti, tabletītes.” Rezultātā no četrām Angoras kazām izdzīvoja divas. Iepriekš bija domāts par papildu kazu iegādi Anglijā, tomēr kazu veselības problēmu, arī kovida un pēc tam breksita dēļ šis plāns atlikts. Jorens atzīst, ka Latvijā ir ļoti maz veterinārārstu, kas prastu ārstēt kazas. Ja savlaicīgi tiktu atklāts, ka angorietēm strauja barības nomaiņa ir bīstama, sekas nebūtu tik smagas.   

Lēmums iegādāties Angoras kazas, kas nav lēts prieks – katra maksāja ap 1000 eiro un vēl tikpat nācās maksāt par atgādāšanu līdz Latvijai –, netiek nožēlots. Jorens: “Šīs ir citādas kazas, raksturs šīm ir daudz mierīgāks un nosvērtāks nekā piena kazām. Saucam viņas par angļu lēdijām. Tā kā kazas ir domātas vilnas ieguvei, piena tām ir maz, knapi pietiek kazlēniem, turklāt nevarētu teikt, ka tām ir izteikts mātes instinkts.” Toties vilnas ir pietiekami daudz. Apjoms esot atkarīgs cirpšanas sezonas – cērp divas reizes gadā, no vienas kazas iegūst vidēji 4 kg vilnas katru reizi.

Meklē vilnas pārstrādātāju

Nākamais lielais izaicinājums darbā ar Angoras kazām ir vilnas apstrāde. Tā kā Angoras kazām vilnas mats ir daudz garāks nekā aitām, te īsti nederot tradicionālie aitu vilnas apstrādes paņēmieni. Interesējušies “Pāces dzirnavās” Dundagas pusē, tomēr, lai tur ķertos pie vilnas, vajadzīgs lielāks apjoms, nekā Gredzenmuiža var piedāvāt. Laba vilnas apstrāde ir Sunākstē, tomēr tur sagatavo tikai jēldziju, vērpšanas darbi jāveic pašiem.

Jorens: “Esam mēģinājuši vest vilnu gan uz Lietuvu, gan Igauniju, īsto apstrādātāju vēl neesam atraduši. Daudzi atsaka, jo mohēras šķiedra ir gara, tā ir kā mati nevis vilna, un aparāti ar to netiek galā. Var vērpt ar rokām, bet tad dzijas cena sanāk ļoti augsta, to var darīt hobija līmenī savām vajadzībām.” Jorens esot jau lūkojis pēc vilnas apstrādes iekārtām, tomēr pagaidām pirkums jāatliek – iekārtas cenas ir sākot no 200 tūkstošiem eiro.

Lai vai kā, tomēr pērn pirmie dzijas kamolīši tapuši. Krāsoti ar dabīgām krāsām – sīpolu mizām, upenēm, kaņepēm, raspodiņiem, pienenēm, sēnēm. Arī kodināta dzija nevis ar ķīmiskām vielām bet kazu piena sūkalās un dabīgos sārmos. Tādēļ dzija ir pilnībā dabīga, veselīga un pastelīgos toņos.

Lai arī cena ir augsta, 10–15 eiro par 100 gramu jeb 285 metru dzijas kamolu, vairums dzijas jau izpirkts pirms gadu mijas. Pārdošanā palikusi pamatā mohēras un aitu vilnas sajaukuma dzija.

Par pircēja profilu Jorens saka: “Tirdziņos dziju pārdot nav viegli. Kad lauku tantei pasaki, ka tīrās mohēras dzijas kamolītis maksā 15 eiro, viņai mati saceļas stāvus. Lai gan 15 eiro nav ļoti augsta cena, Eiropas tirgū vidējā cena par kilogramu ir 300 eiro”.

Pircēji pamatā ir turīgi cilvēki Latvijā un ārvalstīs. Tostarp arī modes dizainere Elīna Siliņa, kura no Gredzenmuižas mohēras uzradījusi mēteli ar iestrādātiem dzintara gabaliņiem, ar savu darinājumu izpelnoties starptautisku uzmanību.

Mērķis – cietie sieri un tūrisms

Kamēr Angoras kazu audzēšanā un vilnas apstrādē vēl notiek meklējumi, kazas piena produkti ir tā stabilā manta, kas sezonā dod ieņēmumus. Pagaidām ražots tiek kazas svaigais siers, kā arī kazas piena karameles, tomēr plānos ķerties pie cietā, nogatavinātā siera ražošanas, kas pārdošanas sezonu ļauj pastiept garāku arī līdz ziemai, kā arī dažādot sortimentu.

Piena kazu slaukšanai pērn iegādāts mobilais slaukšanas aparāts, finansējums iegūts no ES programmas mazo saimniecību atbalstam. Projekta ietvaros iegādāta arī dzesēšanas iekārta un konstrukcijas kazu aizgaldiem.

Jorens atzīstas, ka savulaik, vēl saimniekojot Dobeles pusē, bijis sagatavots projekts kārtīgas kazu fermas izbūvei un lielāka apjoma siera ražošanai. Tomēr projekts palika neiesniegts. “Pareizi darījām, tagad saprotu, ka nemaz negribam ražot sieru lielveikaliem, lai tas paliek kā mūsu roku darināts, īpašs produkts, kuru cilvēki brauc pirkt pie mums. Jā, vēlamies attīstīt tūrismu,” saka Jorens. Kazas Gredzenmuižā audzē ne tikai pienam, bet arī mīļumam – tās radinātas draudzēties ar cilvēkiem, jo īpaši bērniem. “Kad atbrauksiet vasarā, redzēsiet, kā viens no mūsu āzīšiem, iejūgts ratos, vizina bērnus,” saka Jorens, piesolot pie reizes arī izrādīt apkaimi un sarīkot kazas siera degustāciju.

UZZIŅA

DACE ŠULCE un JORENS GREDZENS

• Saimniecības “Gredzenmuiža” saimnieki Valmieras novada Burtnieku pagastā.
• Audzē Zānes kazas piena produktu ražošanai un Angoras kazas mohēras iegūšanai.
• Ganāmpulkā pašlaik ap 40 zānietes un 2 Angoras kazas.
• Apsaimnieko 18 ha zemes, pamatā pļavas.
• Tirgū piedāvā pašiegūtu mohēras dziju, vasaras periodā – kazas sieru, kazas piena karameles, tūrisma pakalpojumus.