Iekšējie un ārējie parazīti aitām

Vasarā saimniekiem jāpievērš nopietna uzmanība aitu ganāmpulka veselībai, jo īpaši iekšējo un ārējo parazītu kontrolēšanai un apkarošanai.

Ārējie parazīti (ektoparazīti)

Ektoparazīti, kas ietekmē aitas un ar kuriem saskaras aitu audzētāji, ir ērces, utis, mušu kāpuri, spindeles u.c. parazīti, aitām retāk novērojamas ir kašķa ērces.

Mušu kāpuri (līķmušas, vilnas kūniņas, vilnas tārpi, miāze). Dažādu mušu sugu kāpuru invāzija aitu audzēšanā ir problēma. No visiem lauksaimniecības dzīvniekiem no līķmušām visvairāk cieš aitas vilnas dēļ, jo tieši netīra vilna piesaista līķmušas. Visvairāk tās novērojamas vasaras periodā.  Aitu nocirpšana, tādējādi atbrīvojoties no vilnas, kas pilna ar fēcēm, palīdzēs cīnīties ar šo mušu izplatību. Arī dažādas brūces, izdalījumi no acīm, nagu puve piesaista līķmušas.

Aitas var ciest arī no miāzes kāpuriem, kuri sadēti astes apvidū, kur ir mitrs un silts, tādēļ arī jēriem veic astes amputāciju, lai novērstu šos faktorus.

Aitu kaulu mušas, reizēm sauktas arī par ērcēm, ir sarkanīgi brūni sīki kukaiņi bez spārniem, kuriem ir speciāli pielāgots dūrēja-sūcēja tipa žokļu aparāts, lai varētu pārtikt no asinīm. Ja mušu populācija uz dzīvnieka ir liela, tad tās samazina dzīvnieka imunitāti, padarot to uzņēmīgāku pret slimībām. Pret kaulu mušu invāziju palīdz dažādi insekticīdi. Vēlams tos izmantot uzreiz pēc aitas nocirpšanas. Kaulu mušas ārpus aitas vilnas spēj izdzīvot nedēļu. Tām nepatīk īss apmatojums. Kaulu mušu iznīdēšanai tiek izmantoti attārpošanas līdzekļi, kuru sastāvā ir aktīvā viela ivermektīns. 

Utis ir ļoti mazas, aptuveni 0,5–5 mm. Tās uzturas uz ādas, tādēļ ir grūti pamanāmas aitu biezajā vilnā. Ir trīs veidu aitu utis. Galvenā pazīme, kas norāda uz utu invāziju, ir nieze, jo utis izraisa ādas iekaisumu, asins izplūdumus uz ādas. Ja invāzija ir nopietna, aitai var veidoties anēmija. Ir dažādi insekticīdi, kas palīdz cīnīties ar utīm, kā arī, lai izvairītos no utīm, ieteicams nodrošināt aitām gaišas, tīras un sakoptas telpas un sekot līdzi to vilnai.

Aitu spindeles ir dzeltenīgi pelēki vai brūni lidojoši kukaiņi, kas sadēj sīkus kāpurus aitai uz deguna vai ap nāsīm, tad tie migrē un nokļūst dzīvnieka nāsīs un galvas sinusā, kur notiek tālāka attīstība. Klīniskās pazīmes ir nemiers, deguna asiņošana, šķaudīšana, purna berzēšana, izdalījumi no deguna. Dzīvnieks var turēt galvu zemu vai arī iespiest kādā novietnes stūrī, lai izvairītos no spindelēm. Dzīvnieks var zaudēt līdz pat 4 % savas dzīvmasas.  Ziemas periodā (visvairāk novembrī, decembrī) kāpuri atstāj aitas deguna dobumu un iekūņojas zemē, lai attīstītos par spindeli. Pret spindeles kāpuriem efektīva ir sistēmiska insekticīda izmantošana, kurš satur ivermektīnu.

Kašķa ērces. Aitu kašķis ir ļoti kontagioza saslimšana, to izraisa kašķa ērces, kas bojā epidermu. Aitām parādās stipra nieze, novērojama vilnas gabalu izkrišana, āda ir sarkana, rodas ādas iekaisums, veidojas kreveles. Lai noteiktu, vai ādas problēmas tiešām izraisa kašķa ērce, nepieciešams noņemt ādas paraugu un to aplūkot zem mikroskopa. Ārstēšanai var izmantot dažādus insekticīdus. Lai izvairītos no kašķa ērcēm, jāseko līdzi dzīvnieka apmatojumam, jāuztur tīras telpas un jānodrošina dzīvniekam pilnvērtīga ēdināšana. 

Iekšējie parazīti (endoparazīti)

Ir trīs tipu iekšējie parazīti, kuri aitām var izraisīt smagus veselības traucējumus – apaļtārpi, sūcējtārpi un vienšūņi.

Kriptosporidioze (Cryptosporidium sp.) ir nelieli vienšūņu parazīti, kas cieši saistīti ar kokcīdijām. Viena no galvenajām sugām – Cryptosporidium parvum – inficē gan lauksaimniecības dzīvniekus, gan cilvēkus. C. parvum ir ātrs, tiešs dzīves cikls un inficēšanās notiek, ja uzņēmīgi saimnieki, parasti tie ir jēri, kas vecāki par 1 mēnesi, uzņem dzīvotspējīgas oocistas. Biežāk saslimst jēri, kuri ir jaunāki par 3 dienām. Jēri ir nomākti un nevēlas zīst, tiem ir caureja. Mazie jēri drīz kļūst dehidratēti un nomirst. Sliktos laika apstākļos jēri var nomirt no hipotermijas jeb atdzišanas. Slimība var ilgt līdz 10 dienām, un pat pēc acīmredzamas atveseļošanās ir bieži recidīvi.

Kokcidioze (Eimeria sp.). Kokcīdijas ir vienšūņi, kuri dabīgi atrodas aitu gremošanas traktā. Visvairāk kokcidiozei ir pakļautas jaunās aitas stresa periodos ( piem., pie atšķiršanas). Kokcīdijas bojā tievo zarnu sieniņas, līdz ar to ir traucēta barības vielu uzsūkšanās. Visbiežākā kokcidiozes izpausme ir caureja. Caureja var būt asiņaina vai ar gļotu piejaukumu. Kokcidiozes diagnozi nevar uzstādīt, konstatējot fekālijās oocistas. Pārsvarā kokcidioze ir slimība, kas saistīta ar dzīvnieku turēšanu – to provocē liels dzīvnieku blīvums un slikta higiēna. No kokcidiozes var izvairīties, lietojot dažādus medikamentus.

Kuņģa tārpi (Haemonchus, Trichostrongylus, Ostertagia sp.). Biežākais aitu iekšējais parazīts ir kuņģa tārps Haemonchus Contortus – asins sūcējtārps, kurš glumeniekā caurdur gļotādu un piesūcas sieniņai, izraisot asins un proteīna zudumus. Primārie šīs slimības simptomi ir anēmija (asins zudums). To var noteikt, apskatot aitas acs apakšējo gļotādu, atvelkot nedaudz apakšējo plakstiņu. Acu gļotāda ir kļuvusi gaiša, blāva, ar iekaisuma pazīmēm. Šķidruma uzkrāšanās zem žokļa, ko sauc par “pudeļu žokli”, arī ir hemonhu infekcijas indikators.

Mazs brūns kuņģa tārps arī izraisa gremošanas trakta traucējumus, it īpaši caureju, ja iekļūst glumenieka gļotādā. Mikroskopiskos brūnos kuņģa tārpus ir grūti diferencēt no hemonhu infekciju izraisošajiem tārpiem. Olas ārēji atšķiras tikai pēc izmēra.

Nematodira (Nematodirus spp.) dzīves cikls un pārnešana atšķiras no citu aitu tārpu dzīves cikla un pārnešanas. Infekcijas N. battus kāpuri parasti ilgi neizdzīvo ganībās, kad laika apstākļi ir silti un sausi, bet vēsā un mitrā laikā var izdzīvot vairākus mēnešus. Nematodirusa simptomi ir caureja, svara zudums un pēkšņa nāve.

Plakantārps jeb lentenis (Moniezia sp.) Pastāv strīdi par to, vai plakantārpi aitām rada nopietnas problēmas. Parasti tos uzskata par nepatogēniem, lai gan tie var izraisīt svara zudumu, caureju un sliktu dzīvsvara pieaugumu. Smaga invāzija var izraisīt zarnu nosprostošanos un izraisīt nāvi. Smagas invāzijas var arī veicināt jēru enterotoksēmiju.

Plakanie tārpi lielākoties inficē zīdējjērus. Vienīgie antihelmintiskie līdzekļi, kas ir efektīvi pret lenteņiem, ir “Benzimadazoli” (fenbendazols un albendazols) un “Praziquantel”. Lielākā daļa pētījumu liecina, ka ārstēšana tomēr nav pārāk efektīva. Plakanie tārpi ir vienīgie parazīti, kas redzami izkārnījumos, un tāpēc tie mēdz radīt bažas aitu audzētājiem.

Plaušu tārpi. Plaušu kāpuri tiek izvadīti ar izkārnījumiem, bet pēc tam, kad tie nonāk aitas organismā, tie ceļo uz elpošanas sistēmu. Plaušu tārpu infekcijas simptomi nav acīmredzami, ja vien problēma nav smaga. Plaušu tārpu invāzija visbiežāk tiek diagnosticēta sekcijā vai kaušanas laikā. Tie paši antihelmintiskie līdzekļi, kas ir efektīvi pret kuņģa tārpiem, ir efektīvi arī pret plaušu tārpiem.

Aknu tārpi Fasciola hepatica. Ar aknu parazītiem aitas parasti invadējas mitrās ganībās. Fasciolas izplatās ar gliemežiem un kailgliemežiem. Kā norāda nosaukums, aknu parazīti kaitē saimnieka – dzīvnieka – aknām. Tie izraisa asins zudumu, caureju, svara zudumu un nāvi. Vienīgās zāles, kas ir efektīvas pret aknu parazītiem (pieaugušo forma), ir “Klorsulons” (iekļauts Ivomec® Plus) un “Albendazols”.

Smadzeņu tārpi (Paralaphostrongylus tenius, briežu tārpi). Smadzeņu tārps ir baltā brieža astes parazīts. Aitas, kazas, lamas, alpakas, zirgi un citi dzīvnieki ir parazīta saimnieki. Pēc nonākšanas saimnieka organismā kāpurs ceļo uz muguras smadzenēm, izraisot dzīvniekam gaitas novirzes un citus neiroloģiskus simptomus un galu galā paralīzi un nāvi. Kad parazīts sasniedz aitas galvas smadzenes, tad aita nobeidzas.

Dzīvā dzīvniekā smadzeņu tārpa infekcija nav konstatējama. Ja ir aizdomas par smadzeņu tārpu, ieteicamas lielas antihelmintiķu un pretiekaisuma līdzekļu devas. Infekciju var novērst, ierobežojot briežu piekļuvi aitu ganībām vai kontrolējot gliemežu populācijas, jo parazītam vajag gliemežus kā starpsaimniekus, lai nodrošinātu dzīves ciklu.

Laila Plīta,
LLKC lopkopības konsultante