Kāda skābbarība der govīm?

Skābbarība govīm dod enerģiju, tādēļ ikdienā rūpīgi jāseko līdzi tās kvalitātei.

Govīm pēc atnešanās, laktācijas sākumā vajadzība pēc enerģijas ir ievērojami augsta un to praktiski nevar nodrošināt ar uzņemto barību. Tāpēc trūkstošās enerģijas nodrošināšanai govis izmanto sava organisma tauku rezerves. Tas ir normāls vielmaiņas process, kad no ķermeņa rezervēm tiek paņemtas taukskābes un nogādātas uz aknām enerģijas ražošanai.  

Kādēļ svarīga laba skābbarība?

Asinsritē cirkulējošās taukskābes ir neesterificētās taukskābes (NEFAs). Aknu vielmaiņas procesi, lai no neesterificētajām taukskābēm iegūtu enerģiju, var novest pie acetona, aceto-acetona, un  ß  hidroksisviestskābes (BHBA) veidošanās, ko vienā vārdā dēvē par ketonvielām.

Kad ketonvielu daudzums un koncentrācija asinsritē palielinās, govis nonāk stāvoklī, ko sauc par ketozi. Ketozes redzamās pazīmes nav tikai barības uzņemšanas samazināšanās, apetītes zudums un izslaukuma samazināšanās, bet tā ir arī veicinošs faktors citām pēcatnešanās problēmām, piemēram, glumenieka dislokācijai, metrītam.

Skābbarība govīm ir vērtīga un tāpēc arī aizņem lielāko daļu no govju barības devas. Normālu ieskābšanas jeb iekonservēšanās procesu skābbarībā nodrošina baktērijas, kas anaerobos jeb bezgaisa apstākļos ražo pienskābi.

Veidojoties pienskābei, samazinās pH (jeb palielinās skābums) līdz līmenim, kad baktērijas vairs nespēj izdzīvot. Tas ir kvalitatīvas skābbarības ieskābšanas process. Ja skābējamā masa ir pārāk mitra, piemēram, sausnas daudzums zālē zem 20% vai kukurūzai zem 30%, tad pienskābes veidošanās var nenotikt pietiekami ātri, un attiecīgi pH pazemināsies lēnām, tādējādi ļaujot vairoties tādām baktērijām kā Clostridium tyrobutyricum jeb sviestskābi veidojošajām baktērijām.

Šie mikroorganismi ne tikai papildus noārda barības vielas skābbarībā, bet arī ražo sviestskābi. Ja sviestskābi veidojošās baktērijas aug un saražo sviestskābi vairāk par 0,5% no skābbarības sausnas, tad, izbarojot šādu skābbarību govīm pēc atnešanās, tiek paaugstināts risks subklīniskai vai klīniskai ketozei, vai nu samazinātas barības apēdamības vai papildus ß hidroksisviestkābes nonākšanas asinsritē dēļ, vai arī kombinējoties abiem šiem faktoriem.

Tauriņzieži ir īpaši

Visu veidu skābētā lopbarība ir jutīga pret nevēlamiem fermentācijas jeb ieskābšanas procesiem, bet jo īpaši tauriņzieži – sarkanais āboliņš un lucerna. Un tam ir vairāki iemesli:

1. Tauriņziežos samērā maz ir ūdenī šķīstošo ogļhidrātu jeb cukuru. Šie cukuri ir nepieciešami baktērijām kā degviela, lai ražotu pienskābi, tāpēc, ja ir maz cukura, tiek saražots mazāk pienskābes vai arī tā tiek saražota lēnāk.
2. Tauriņziežiem ir augstāka buferkapacitāte, kas nozīmē, ka nepieciešams ilgāks laiks, kamēr skābes sasniedz kritisko koncentrāciju, lai pH nokristos zem 4,5.
3. Ja tauriņziežus nopļauj zemu, palielinās risks ienest zemi skābējamā masā. Klostrīdiju sporas augsnē ir lielā daudzumā un, nonākot zāles masā, labvēlīgos apstākļos tās ātri var savairoties.

Sviestskābe bojā skābbarību

Skābbarībai, kurā ir daudz sviestskābes, ir īpaši nepatīkama smaka. Bet jebkurā gadījumā, lai varētu precīzi noteikt tās koncentrāciju, ir nepieciešami laboratorijas analīžu rezultāti.

Bieži vien nav īpaši lielu iespēju šo skābbarību neizbarot dzīvniekiem un nomainīt pret kvalitatīvāku. Skābbarību, kura satur sviestskābi, var izbarot laktējošām govīm pēc pēcatnešanās perioda (pēc 30. sl. d.), mazražīgām govīm, cietstāvošām govīm cietstāves perioda sākumā un jaunlopiem. Bet ir rūpīgi jārēķina dienā uzņemamās sviestskābes daudzums. Uzņemtās sviestskābes daudzums nedrīkst pārsniegt 50 g uz govi diennaktī! Ņemot vērā to, ka sviestskābe govs asinsritē ir pārveidojusies par ß  hidroksisviestskābi (BHBA), šādu skābbarību praktiski nedrīkst izbarot govīm pirms un pēc atnešanās, lai samazinātu saslimšanas ar ketozi risku. Ja gadījumā tas nekādi nav iespējams, tad obligāti konsultējieties ar savu ēdināšanas konsultantu, lai izstrādātu plānu, kā konkrēti katrā gadījumā izbarot šo skābbarību.

Viena no iespējām šādā situācijā ir barības devā iekļaut barības līdzekļus ar augstu enerģijas saturu un ļoti garšīgus. Turklāt efektīvs veids ir citas, kvalitatīvas skābbarības iekļaušana barības devā, lai “atšķaidītu” sviestskābes koncentrāciju.

Sviestskābe ir gaistošā taukskābe, tā nedaudz var arī izgarot gaisā. Tāpēc vēl viena iespēja ir nākamās dienas skābbarības porciju izņemt no tvertnes iepriekšējā dienā un ļaut sviestskābei gaisa klātbūtnē izgarot vai “iziet gaisā”. Šādi rīkojoties, obligāti nepieciešams ņemt otru skābbarības paraugu jau no izvēdinātās skābbarības, lai noskaidrotu, cik liels daudzums ir izgarojis, un veikt precīzus aprēķinus, lai sviestskābes daudzums nepārsniegtu 50 g uz govi diennaktī.

Skābbarība jāsargā no klostrīdijām

Klostrīdijas pilnīgi dabiski atrodas augsnē un zāles masā var nonākt, kad zāli novāc no lauka. Optimālu zāles ieskābšanu veicina organisko skābju, īpaši pienskābes, veidošanās un uzkrāšanās ieskābējamā masā. Būtisks faktors vēlamās fermentācijas attīstībai ir sausnas saturs, kam jāseko līdzi, kad zaļmasu apvītina. Klostrīdijas potenciāli vairāk attīstīsies zāles masā ar lielu mitrumu.

Lai paātrinātu fermentāciju un nodrošinātu strauju pH samazināšanos, skābbarībai var pievienot ieraugus ar pienskābajām baktērijām, kas var ātri fermentēt šķīstošos cukurus pienskābē.  

Vadlīnijas kvalitatīvai skābbarībai

1. Zaļmasai jānodrošina optimāls sausnas saturs: 35–40% skābbarībai un 60% skābsienam.
2. Masa jānoblietē un hermētiski jānosedz pēc iespējas agrāk, lai novērstu skābekļa piekļuvi un iedarbību.
3. Ja pēc analīzēm sviestskābes daudzums ir 0,5% vai vairāk (sausnā), tas norāda uz klostrīdiju klātbūtni fermentācijas procesos.
4. Ar barību uzņemtā sviestskābe govīm var veicināt saslimšanu ar ketozi. Govīm, kas nav pirms un pēc atnešanās periodā, uzņemamās sviestskābes daudzums nedrīkst pārsniegt 50 g diennaktī. Ja vien iespējams, tad govīm pirms un pēc atnešanās periodā neizbarojiet skābbarību, kas satur klostrīdijas!
5. Ja neesat droši par ieskābšanas procesu un skābsiena kvalitāti, tad zaļmasai var pievienot ieraugus ar pienskābajām baktērijām.

Silvija Dreijere,

Lopkopības nodaļas vadītāja