Ko pļausi, to slauksi!

Tuvojoties laikam, kad pēc piena kvotu atcelšanas nāksies ražot pienu brīva tirgus apstākļos ar nevienlīdzīgiem atbalsta maksājumiem starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, saimniekiem it īpaši nāksies domāt par saražotā piena pašizmaksu, lai noturētos tirgū. Jau ir pierādīts, ka saimniecības, kuras pašas saražo kvalitatīvu lopbarību, var samazināt piena pašizmaksu. Tā kā liellopu pamatbarība ir rupjā lopbarība, pievērsīsimies tieši tās kvalitāti ietekmējošiem faktoriem. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir pļaušanas laika izvēle, kuru saimnieks pats var mainīt īsā laika periodā.

Daļa saimnieku pļaušanas laika izvēli visbiežāk saista ar iespēju veltīt tam pietiekami daudz laika un tehnikas, mazāk domājot par zālāju ražību un augu kvalitāti. Tādā veidā saimnieki pieļauj lielu kļūdu, jo neiegūst pietiekami daudz rupjās lopbarības vai arī tā ir mazvērtīga. Lai saprastu, kad ir visizdevīgāk pļaut zālājus, lietderīgi noskaidrot zāles augšanas (attīstības) stadijas (sk. attēlā).

Att. Zāles attīstības stadijas

Cerošanas stadijā augs sastāv no mazām, zaļām lapiņām, kurām ir augsts proteīna saturs un laba apēdamība, bet, pļaujot šajā attīstības stadijā, tiks iegūts ļoti neliels zaļmasas daudzums. Nelielās lapu virsmas dēļ augs attīstās lēni un lielākoties pārtiek no iepriekšējā gadā uzkrātajām barības vielu rezervēm. Ja pļaušanu veic cerošanas stadijā, saimniecībai veidosies nesamērīgi augstas barības novākšanas izmaksas un zālāja zelmenis strauji sāks degradēties.

Pārejot stiebrošanas stadijā, augs galvenokārt sastāv no zaļām lapiņām un jauniem stiebriem. Šajā attīstības stadijā zālei ir augsts proteīna saturs un apēdamība. Auga masa strauji palielinās. Zālājs labi atgūstas pēc pļaušanas. Pļaujot stiebrošanas stadijas sākumā, tiks iegūta salīdzinoši mazāka zaļmasa, bet ar augstu proteīna saturu un apēdamību. Ja pļaus stadijas beigu fāzē, iegūs vidēju zaļmasas daudzumu ar labu apēdamību un proteīna saturu.

Sākoties vārpošanas stadijai, augs lielākoties sastāv no zaļām lapiņām, bet stiebri sāk „novecot”, līdz ar to proteīna saturs augā ir vidējs un pasliktinās tā apēdamība. Auga augšana palēninās, jo liela enerģijas daļa tiek veltīta stiebru nostiprināšanai un ziedkopu veidošanai. Pļaujot vārpošanas stadijā, saimniecība iegūs nedaudz lielāku zaļmasu kā stiebrošanas stadijā, bet ar sliktāku masas kvalitāti un apēdamību.

Ziedēšanas un sēklu nogatavošanās stadijā augs sastāv no sausiem stiebriem un bālām lapām, kam ir zems proteīna saturs un slikta apēdamība, jo lielākā daļa barības vielu tiek izlietota sēklu veidošanai. Šajā stadijā pļaujot, saimnieks iegūs tādu pašu masu kā vārpošanas stadijā, bet ar krietni sliktākiem kvalitātes un apēdamības radītājiem.

Neņemot vērā saimnieciskos faktorus (tehnikas pieejamību uz pļaušanas laiku), ja ir jāatrod kompromiss tikai starp lopbarības ražas apjomu un kvalitāti, pļaušanas laiku var izvēlēties pēc turpmāk minētajiem kritērijiem.

Ja svarīgāks ir zaļmasas apjoms, bet tās kvalitāte šķiet mazsvarīga, zālājus lietderīgi pļaut īsi pirms ziedēšanas. Ja svarīgāk ir sasniegt augstu lopbarības kvalitāti un labu apēdamību, zālājus ir lietderīgāk pļaut pirms vārpošanas stadijas, kad augi nav sākuši nostiprināt stiebra struktūru, kā rezultātā samazinās to apēdamība.

Ar stiebrzālēm veiktos pētījumos tika noskaidrots, ka biežāka zālāja pļaušana dod kvalitatīvu lopbarību, bet samazina zālāja ražību (sk. tabulā).

                 Stiebrzāles kvalitātes izmaiņas, mainoties pļaušanas periodiskums

Izvērtējot tabulā apkopotos rādītājus, redzams, ka vislielākā raža iegūta, pļaujot zāli ik pēc deviņām nedēļām, bet tai bija sliktāka kvalitāte, jo bija samazinājies kopproteīna saturs un apēdamība.

Kad esam izlēmuši, kurā laikā pļausim, jāizvērtē, cik augstu zālaugus pļaut. Nopļaujot tos pārāk zemu, zaļajai masai tiek piejaukti piemaisījumi (zeme utt.), kas samazina lopbarības kvalitāti un apgrūtina tās uzglabāšanu. Ja zālaugus nopļauj ļoti zemu, tie ataug lēnāk, jo nav pietiekami liela lapu virsma. Barības vielas augšanai ir jāņem no ziemas periodam uzkrātajām. Pētījumos noskaidrots, ka zālaugus ieteicams pļaut 6–8 cm augstumā, jo tad tie spēj pietiekami ātri atkopties un sāk strauji ataugt. Pļaujot augstāk, būs apgrūtināts savākšanas process. Jāatceras, ka ieteiktais pļaušanas augstums nav konstants lielums, jo ir selekcionēti tādi zālaugi, kuriem ik pa laikam nepieciešama nopļaušana cieši pie zemes, lai veicinātu to cerošanu (augšanu no auga pamatnes).

Tāpēc, balstoties uz savu pieredzi vai piesaistot konsultantu, kurš var sniegt zināšanas par zālāju apsaimniekošanu, lauksaimniekiem ir jāizstrādā savs pļaušanas apsaimniekošanas plāns.

LLKC ir atjaunojis „Pļaušanas servisu”, kas palīdz zemniekiem konkrētā reģionā izvēlēties optimālāko pļaušanas laiku, vadoties pēc vairākiem kritērijiem: zaļmasas augstuma, sausnas, proteīna satura un auga veģetācijas stadijas, kas tiek publiskots: LLKC mājaslapā www.llkc.lv un iknedēļas Lauku E–Lapā.

Sagatavoja LLKC Lopkopības nodaļas
speciālists lopkopībā Kārlis Zauers

Publikācija no informatīvā izdevuma "Lauku Lapa" Nr. 6 (99)