Proteīna ekonomika slaucamo govju ēdināšanā

Tā kā Zālēdāju projekta lopkopības izmēģinājumu programmā jau otro sezonu strādāju pie tēmas: “Pašražotā proteīna barība, tās izēdināšanas iespējas un ekonomiskā efektivitāte slaucamo govju ēdināšanā”, tad šoreiz stāsts būs par proteīnu – olbaltumu slaucamo govju ēdināšanā. Nevis par tā sastāvu, frakcijām un to ietekmi uz govs bioķīmiskajiem un mikrobioloģiskajiem procesiem, bet par ekonomiku. Kā, ņemot vērā dažādu barības līdzekļu cenas, sabalansēt barības devas izmaksas, vienlaicīgi nodrošinot govij nepieciešamo.

Patiesība ir labi zināma, – lai gan pamatbarība un reizē arī proteīna nodrošinātājs atgremotāju dzīvnieku barības devās ir pašražotā barība – ganību zāle, skābbarība, siens, zaļmasas augi, tomēr  šie barības līdzekļi nenodrošina proteīna vajadzības atgremotāju ēdināšanā, bet papildbarība ar augstu proteīna saturu ir dārga. Diemžēl tikai kāda desmitā daļa no Latvijas piensaimniecībām sagatavo ļoti labas kvalitātes rupjo lopbarību, pārējiem – kā nu kuru reizi izdodas. Lai sagatavotu labas kvalitātes rupjo lopbarību, jāstrādā ļoti daudz, bet tas atstāj lielu ietekmi uz 1 kg piena ražošanas izmaksām. Veicot skābbarības pašizmaksas aprēķinus, izmaksas ir vienādas gan labi, gan vāji sagatavotai skābbarībai, savukārt ieguvums būs lielāks tiem, kas sagatavojuši kvalitatīvu barību ar labu sagremojamību un augstu barotājvērtību, tā samazinot to izdevumu daļu, kas rodas no papildbarības iegādes.

Galvenokārt kā proteīna avotus atgremotāju ēdināšanā izmanto sojas, rapšu, saulespuķu spraukumus un raušus, kuru cenas 2016. gadā variēja no 300,00 eiro/t (rapša un saulespuķu spraukumi) līdz 430,00 eiro/t (sojas spraukumi). Ar labiem panākumiem sāktas izmantot arī pašaudzētas lopbarības pupas, kuru efektivitāte tiek pārbaudīta 2016. gadā uzsāktajā izmēģinājumā „Pašražotās proteīnu barības (lopbarības pupas) izēdināšanas iespējas un ekonomiskā efektivitāte slaucamo govju ēdināšanā”. Lauka pupu cena 2016. gada sezonā bija vidēji 160,00 eiro/t.

Izvērtējot 2016. gada skābbarības analīžu rezultātus, varam vērot gan lielas proteīna satura svārstības (no 11% vēli pļautam zālājam līdz 19,5% skābbarībai ar lucernas pārsvaru), gan arī vidējo ainu – 13–14% kopproteīna skābbarības sausnā. No tā jāatņem vēl ~1–1,5% saistītais proteīns, un paliek tikai 12–13,5% kopproteīna, kuru govs var izmantot uzturei un pārstrādei. Augstražīgām govīm tas pilnīgi noteikti ir nepietiekoši, jo vajadzība ir lielāka gan pēc izslaukuma līmeņa, gan laktācijas perioda. Minētais skābbarības proteīns nodrošinās tikai līdz 20 kg izslaukumu laktācijas beigu periodā. Govīm ar dienas izslaukumu 35 kg un vairāk nepieciešami vidēji 16% proteīna barības devas sausnā, pēcatnešanās periodā pat līdz 19%. Tātad, ir skaidrs – lai segtu govs vajadzības, ir jāiegādājas papildus ar proteīnu bagāta barība. Un tad seko nākošais jautājums – kāda, cik daudz un kā tā iekombinēsies barības devā. Šajā fāzē ekonomiski efektīvā saimniekošanas variantā nav vietas eksperimentiem, – ir nepieciešamas saimniecībā sagatavotās rupjās barības analīzes, arī pašaudzētās spēkbarības (ja tāda ir) un profesionāls piensaimniecību konsultants, kurš aprēķinās sablansētas barības devas, vadoties no situācijas konkrētajā ganāmpulkā. Tas ļaus izvairīties no liekiem izdevumiem – iegādājoties dārgu barību, vai arī novēršot tās neefektīvu izmantošanu pie nesabalansētas devas. Savukārt proteīna pārbagātība barības devā noved otrā galējībā – palielinātu slāpekļa izdalīšanos ar urīnu, tātad arī apkārtējās vides potenciālu piesārņošanu, parādās asinīs un pienā kā paaugstināts urīnvielas saturs, turklāt tā ir finansu līdzekļu neekonomiska izmantošana.

Ir jāņem vērā vēl svarīga lieta – kāda saimniecībā ir govju sausnas uzņemšanas spēja, jo, lai cik labi aprēķināta un bagātīga būtu barības deva, ja govs to neapēdīs, tai nebūs jēgas. Bet par to ir cits stāsts. Šoreiz aprēķinos izmantosim pieņemtos vidējos skaitļus un konkrētas govs vajadzību nodrošināšanas ar dažādu proteīna barības līdzekļu izvēli, saistot to ar barības izmaksām.

Parasti, lai saražotu 1 kg piena, govij jāuzņem 100 g proteīna ar barību. Laktācijas beigu periodā govis patērēs 120–140 g proteīna 1 kg piena ražošanai, tāpēc der atcerēties, ka piena ražošanas efektivitāte lielāka ir laktācijas sākumā, bet mazāka – laktācijas beigās. Turklāt, jo dažādāki būs proteīna barības līdzekļi, jo daudzveidīgāka barības plūsma caur gremošanas traktu, tāpēc iesaka kombinēt vairākus vienā devā. 

Proteīna vajadzības un nodrošinājuma ekonomikas piemērs – augstražīga govs laktācijas pirmajā pusē (dzīvmasa ~680 kg) ar dienas vidējo izslaukumu ~35 kg, ar tauku saturu 4,2% un olbaltuma saturu 3,30%. DMI 22–23 kg, kopproteīna vajadzība 3500–3700 g (~16%).

Abos variantos tiek izmantota viena skābbarība (vid. 2016. gada rādītāji – 30% sausnas ar 13,5% kopproteīna) 42 kg, kas nodrošina 1764 g proteīna. Pietrūkst gandrīz puse no nepieciešamā proteīna, – to mēģināsim kompensēt ar soju, rapsi un lopbarības pupām. Devā iekļauti arī graudi, jo arī tie satur zināmu daudzumu proteīna (11–13%), paralēli to galvenajam mērķim – nodrošināt govi ar cieti enerģijai. Bet uzsvars šoreiz uz proteīnu, –  enerģijas aprēķini netiek iekļauti.

1.variants – soja un rapsis

*1 kg piena ražošanai tiek izmantoti 105,13 g barības proteīna.

2.variants – rapsis un lauka pupas (aizvieto soju un daļu no rapša)

*1 kg piena ražošanai tiek izmantoti 105,09 g barības proteīna.

Kas tad rezultātā iznāk? Nodrošinot vienādu proteīnu minētajai vajadzībai, atšķiras devas izmaksas. Ja ar soju tā uz 1 kg piena izmaksā 0,0983 eiro un 3,44 eiro dienā, tad piemērā ar lauka pupām devas cena ir 0,0866 (-0,117) eiro/1 kg piena un dienā 3,03 (-0,37) eiro. Izmaksu starpība būtiski ietekmē saimniecības ekonomiskos rādītājus (te gan jāpiebilst, ka norādītajā devā netika ņemta vērā enerģijas vajadzība, nodrošinājums ar minerālvielām un vitamīniem, – tikai proteīna vajadzība, tādēļ aprēķins ir nepilnīgs).  Iekļaujot devā lauka pupas, ir iespējams samazināt arī graudu īpatsvaru, jo pupas  satur pietiekoši daudz cietes (~43%), kas var segt daļu enerģijas vajadzības.

Lai sagatavotu precīzas barības devas atbilstoši konkrētā ganāmpulka vajadzībām, nodrošinot gan nepieciešamo proteīna, enerģijas, minerālvielu un vitamīnu līmeni, gan kontrolējot tās apēdamību un sagremojamību, saimniecībām iesaku vērsties pie kāda no LLKC lopkopības konsultantiem, kuri strādā neatkarīgi, piemeklējot piensaimniekam to, kas nepieciešams efektīvākai saimniekošanai.

Aija Luse,

LLKC Pierīgas KB piensaimniecību konsultante