Kā novērst kondensāta mitruma rašanos ēkās

Kondensāta mitrums ēkās ir viens no aktuālākajiem tematiem, kas pastāv un pastāvēs vēl ilgu laiku saistībā ar ēku būvniecību un ekspluatāciju. Problēma ir pietiekami sarežģīta gan no siltumtehniskā, gan mitrumtehniskā viedokļa, protams, arī tīri praktiskā būvniecības viedokļa. Šajā aspektā nepilnīgu zināšanu dēļ tiek pieļautas rupjas kļūdas ēku celtniecības procesā, kā arī pašā projektēšanas stadijā.

Pieļautās kļūdas saistībā ar ēku mitrumtehniku projektēšanas stadijā ir sarežģīti atklāt celtniecības laikā. Šāda veida problēmas parādās, tikai būvei atrodoties jau ekspluatācijā. Turklāt radušies defekti lielākoties turpina izvērsties vēl lielākos, ja nekas netiek darīts to novēršanai. Turklāt radušos defektus jau ekspluatācijā esošai ēkai ir sarežgīti novērst. Remontdarbi ir laikietilpīgi un, pats galvenais, – materiālietilpīgi.

Visbiežāk sastopamākais jautājums ir: vai konstrukcija elpos, ja tiek pielietots tāds vai citāds siltumizolācijas materiāls? Bieži vien ar šiem jautājumiem cilvēki saprot kaut ko citu, protams, ieliekot tajā savu fizikālu jēgu. Tāpēc šis jautājums būtu jāapskata sīkāk tieši no būvfizikas viedokļa. Tāds termins kā konstrukciju „elpošana” būvfizikā nepastāv. Protams, šo terminu vajadzētu konkrētāk paskaidrot, – vai tas saistās ar konstrukciju gaiscaurlaidību, vai tomēr ar konstrukcijā notiekošajiem difūzijas procesiem. Būvfizikas praksē ar ar terminu „difūzija” saprot ūdens tvaika pārneses procesus, kuri notiek norobežojošajās konstrukcijās. Toties difūzijas termins tautas valodā visbiežāk tiek saprasts kā gaisa pārnese norobežojošās konstrukcijas, lai gan tie ir divi pilnīgi atšķirīgi jēdzieni.

Ir jāņem vērā, ka gaisā vienmēr ir ūdens tvaiki. Tie izdalās ēdiena gatavošanas un trauku mazgāšanas laikā, kā arī grīdu mazgāšanas laikā, tāpat –  no telpaugiem. Miega laikā cilvēks izdala 45 g ūdens tvaiku 1 stundas laikā, bet smaga fiziskā darba laikā iztvaikošana palielinās pat līdz 250 gramiem stundā. Jo vairāk ūdens tvaiku ir 1 m³ gaisa, jo lielāks ir tā mitrums. Taču gaiss nevar bezgalīgi piesātināties ar ūdens tvaiku, bet tikai līdz noteiktai robežai. Piemēram, 16 °C temperatūrā 1 m³ gaisa var saturēt ne vairāk par 13,6 gramiem ūdens tvaiku. Pārsniedzot šo lielumu pie 16 °C temperatūras, ūdens tvaiki no gaisa sāk izkrist mazo pilienu – kondensāta veidā. Jo siltāks gaiss, jo vairāk ūdens tvaika tas var saturēt; jo zemāka gaisa temperatūra, jo mazāk tajā var būt ūdens tvaiku: 10 °C temperatūrā vienā kubikmetrā var būt ne vairāk kā 9,4 grami, bet 0 °C temperatūrā – ne vairāk kā 4,84 grami. Ja gaisu, kam ir 16 °С temperatūra un mitrums 9,4 g/m³, sākt atdzesēt, tad 10 °C temperatūrā tas būs maksimāli piesātināts, respektīvi, kad gaisa relatīvais mitrums sasniegs 100%, turpmākas temperatūras pazemināšanās gadījumā no tā sāks rasties kondensāts. Temperatūrua, pie kuras sāk veidoties kondensāts, sauc par rasas punktu. Ja gaisu atdzesē zemāk par rasas punkta temperatūru, tad pārpalikuma ūdens tvaiku daudzums kondensējas. Pie 0°C temperatūras gaisā var būt ne vairāk par 4,8 g/m³ ūdens tvaiku, tāpēc, temperatūrai pazeminoties no 10 līdz 0 °С, no viena kubikmetra gaisa izkrīt 4,6 grami kondensāta (9,4-4,8 = 4,6g).  

Būvniecības zinātnei attīstoties, laika gaitā ir atklāts daudz un dažādi jauni materiāli. Viena grupa no tādiem materiāliem sastībā ar konstrukciju mitrumtehniku ir tvaika difūzijas membrānas ar mainīgiem ūdens tvaika caurlaidības rādītājiem. Šada veida tvaika membrānas ietver sevī vairākas vienkāršo tvaika izolācijas materiālu īpašības. Galvenā un vispraktiskā pielietojamā īpašība ir tvaika izolācijas spēja mainīt ūdens tvaika pretestību atkarībā no vides temperatūras un mitruma, kurā tā atrodas. Respektīvi, tiek nodrošināta zema ūdens tvaika caurlaidība gada aukstajos mēnešos un augsta ūdens tvaika caurlaidība gada siltajos mēnešos, pateicoties materiāla molekulārajai struktūrai. Šāda veida tvaika izolācijas materiāls aizsargā konstrukcijas no ūdens tvaika iekļūšanas aukstajos gada mēnešos. Toties gada siltākajos mēnešos tas dod iespēju konstrukcijām žūt uz iekšpusi, kā rezultātā laika gaitā samazinās konstrukcijā esošais mitruma daudzums. Tvaika izolācijas membrānas darbība var notikt pareizas tās montāžas gadījumā, ievērojot ražotāja norādījumus, kā arī izmantojot sertificētus materiālus un to montāžas sistēmas.

Norobežojošās konstrukcijās notiekošie difūzijas procesi nes sev līdzi nevēlamas sekas norobežojošās būvkonstrukcijās, piemēram, mitruma un kondensāta uzkrāšanos būvelementos. Tādēļ tā novēršanai izmanto tvaika izolācijas materiālus, kurus iebūvē telpas norobežojošās konstrukcijās siltajā pusē pirms siltumizolācijas, novēršot ūdens tvaiku iekļūšanu norobežojošajās konstrukcijās un kondensāta rašanās iespēju.

Cīņā pret mitruma kondensātu telpās  pirmais uzdevums ir novērst mitruma rašanās cēloni un tikai tad cīnīties ar sekām. Mitrums gan parasti ir vecu ēku problēma, dažāda materiāla sienas to uzsūc dažādos daudzumos, taču saprotams, ka jebkura veida konstrukcijas mitrums ietekmē negatīvi, tādēļ biežāk sastopamās situācijas ar nelabvēlīgu mitruma ietekmi ir:

- Termiskie tilti ir ēkas daļa, kur viendabīgo norobežojošo konstrukciju šķērso materiāli ar atšķirīgu siltumvadītspēju, mainās materiālu biezums, šķērsojas konstrukcijas (sienu, griestu, grīdu, pārsegumu savienojumi), protams, bieži termiskie tilti rodas kā nepareizas vai neprecīzas būvniecības sekas. Pat tāds sīkums kā nepareizi uzstādīta ārējā palodze (ja viena mala nonāk līdz iekštelpai) var kļūt par termisko tiltu. Termiskie tilti stimulē mitruma veidošanos uz konkrētās vietas, respektīvi, uz tās veidojas kondensāts, vēlāk – pelējums.

- Iespējams arī, ka mitrums telpās ir mūsdienu hermētiskās būvniecības sekas. Ja telpa ir pilnībā noslēgta, mitrumam tajā nav kur palikt, un tas vienmēr kondensējas uz aukstākās virsmas. Šādā situācijā risinājums ir atbilstošas ventilācijas sistēmas izveide, piemēram, iebūvējot ventilācijas restes sienā vai logos, kā arī telpās uzstādot mehāniskās ventilācijas iekārtas.
 

- Norasojuši logi ir pirmā pazīme par paaugstinātu mitruma daudzumu telpā. Ja tie novērojami tikai no rītiem, tad tā nav pārāk liela problēma, bet, ja mitrums noturas uz stikla visas dienas garumā, tad gan tas būtu jānovērš. Kondensāta rašanās cēloņi uz loģiem:

• Nepietiekama telpu ventilācija;
• Pazemināta temperatūra iekštelpās;
• Pārāk platas palodzes, kas traucē siltajai gaisa plūsmai no radiatoriem nonākt līdz loga virsmai;
• Pārāk daudz telpaugu uz palodzes;
• Nekvalitatīvi uzstādīti logi.

Ja āra gaisa temperatūra atļauj, tad vēdiniet telpas, atverot logus plaši vaļā. Maldīgs ir uzskats, ka vēdināšanu caur atvērtu logu var nodrošināt ar tā dēvēto ziemas vēdināšanu, atbrīvojot logu blīvgumijas un atstājot dažu milimetru spraugu, pa kuru notiek nepārtraukta gaisa apmaiņa. Šādā veidā ilgākā laika periodā nevajadzīgi tiek dzesēta loga konstrukcija un siena ap logu. Pareizi būtu regulāri vēdināt telpas, plaši atverot logus uz  15–20 minūtēm trīs četras reizes dienā
 

Kristaps Stūriška,

LLKC Inženiertehniskās nodaļas būvinženieris