Piena pašizmaksa izmēģinājumu saimniecībās

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālisti veikuši piena pašizmaksas aprēķinus saimniecībās, kas saistītas ar demonstrējumiem, salīdzinot saimnieciskās darbības rezultātus no 2014. līdz 2018. gadam lielās un mazās saimniecībās.

Metodika

Ar LLKC lopkopības demonstrējumiem 2014. gadā bija saistītas sešas (n=6), bet 2015. un 2016. gadā – deviņas piena lopkopības saimniecības (n=9), 2017. gadā dati iegūti no 11 saimniecībām, bet 2018. gadā no 10 saimniecībām. Aprēķinu veikšanai izmantota saimniecību grāmatvedības informācija, saimniekošanas dati un Lauksaimniecības datu centra (LDC) dati. Lai precīzi atspoguļotu iegūtos rezultātus, saimniecību grupas datiem aprēķināti vidējie svērtie rādītāji, attiecinot tos pret katras saimniecības kopējo izslaukumu.

Saimniecības sadalītas divās grupās pēc slaucamo govju skaita:

1. grupa – saimniecības ar slaucamo govju skaitu 25–199, kur 2014. gadā n=2, 2015. un 2016. gadā n=4, 2017. gadā n=6 un 2018. gadā n=5;
2. grupā iekļautas saimniecības ar slaucamo govju skaits virs 200, kur 2014. gadā n=4, bet no 2015. līdz 2018. gadam n=5.

Pirmās grupas saimniecību kopas vidējais svērtais slaucamo govju skaits 2018. gadā bija 64, otrās grupas saimniecību kopas vidējais svērtais rādītājs bija 635 slaucamās govis.

Izslaukums un ieņēmumi

1. attēls. Saimniecību vidējie ieņēmumi (EUR) un vidējais izslaukums (kg) uz vienu govi gadā

1. attēlā abās grupās viszemākie ieņēmumi uz vienu slaucamo govi bijuši 2016. gadā, visaugstākie – 2017. gadā. Pēdējos divos gados 1. grupas saimniecību ieņēmumi uz vienu slaucamo govi ir ap 2800 eiro, bet 2. grupas saimniecībām ap 3600 eiro. Taču pēdējos piecos gados 1. grupas saimniecības guvušas vidēji par 27% mazāk ieņēmumu salīdzinājumā ar 2. grupas saimniecībām, jo 1. grupas saimniecības saražojušas mazāk piena un pārdevušas saražoto par zemāku cenu.

Vidējais izslaukums pēdējs piecos gados 1. grupas saimniecībās bijis 8336 kg piena gadā no govs, bet 2. grupas saimniecībām – 10 600 kg. Izslaukumu ietekmē lopbarības kvalitāte, labturības apstākļi, kā arī šķirnes un ģenētiskās īpatnības.

Analizējot saimniecību darbu, svarīgi apzināties saražotā piena pašizmaksu un tirgū piedāvāto piena iepirkuma cenu. Tādējādi var novērtēt peļņas potenciālu no piena realizācijas. Turklāt piena pašizmaksa sniedz iespēju salīdzināt piena ražošanas efektivitāti pa laika periodiem un starp saimniecībām.

Cena un pašizmaksa

2. attēls. Piena kg pašizmaksa un realizācijas cena, EUR

2. attēlā ir redzams, ka no 2014. gada līdz 2016. gadam abu grupu saimniecībām ir zemāka piena iepirkuma cena, kā rezultātā ir optimizētas ražošanas izmaksas, samazinot piena pašizmaksu. Piena iepirkuma cenas pieaugums bija 2017. gadā. Labvēlīga piena iepirkuma cena saglabājusies arī 2018. gadā, kas tikai nedaudz samazinājusies, taču tāpat bijusi augstāka par piecu gadu vidējo iepirkuma cenu.

Izdevumi 1 piena kilograma saražošanai saimniecībām palielinājušies 2017. gadā. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka 1. grupas saimniecībām, salīdzinot ar 2016. gadu, ievērojami krities izslaukums jeb piena apjoms, uz ko dalīt izmaksas, bet 2. grupas saimniecībām par 19% palielinājušās darbaspēka izmaksas. Taču 2018. gadā pašizmaksa abās grupās samazinājusies, jo 1. grupas saimniecībām palielinājies izslaukums, bet 2. grupas saimniecībām samazinājušās pašražotās barības sagatavošanas izmaksas. 2018. gadā 1. grupas saimniecībās pašizmaksa pārsniegusi piena iepirkuma cenu par mazāk nekā vienu centu uz piena kg, bet 2. grupas saimniecībām šī starpība ir 3 centi uz piena kg. Vidēji periodā šī starpība 1. grupas saimniecībām ir 4 centi un 2. grupas saimniecībām – 5 centi.

Zemākā piena iepirkuma cena bijusi 2015. gadā pēc piena ražošanas kvotu atcelšanas, kad bija mazākais pieprasījums pēc piena. Savukārt augstākā piena iepirkuma cena bijusi 2017. gadā. Starpība starp zemāko un augstāko piena iepirkuma cenu šajā periodā 1. grupas saimniecībām ir bijusi 9 centi, un 2. grupas saimniecībām – 10 centi. Šie skaitļi būtu jāņem vērā, plānojot saimniecības attīstību, jo piena iepirkuma cena var samazināties pat par 30% no perioda augstākās cenas. Saimniecībām jārēķinās ar tirgus cikliskumu un jāveido uzkrājumi, jāplāno turpmākā darbība ar iespējamu cenu kritumu un piesardzīgi jāpalielina izmaksas.

Vērtējot cenu atšķirības starp saimniecību grupām, redzams, ka pēdējos piecos gados 1. grupas piena saimniecību vidējā piena iepirkuma cena ir par 2 centiem zemāka nekā 2. grupas saimniecībām, kas saistīts ar realizētā piena apjomu. Jāpiebilst, ka 2018. gadā piena realizācijas cenas atšķirība starp abu grupu saimniecībām bija mazāka par centu, kas liecina, ka tirgū aug pieprasījums un piena pārstrādātāji gatavi iepirkt pienu arī no mazākām saimniecībām par konkurētspējīgu cenu.

2018. gadā 1. grupas saimniecību kopējais izslaukums ir bijis 495 t piena, 2. grupas saimniecībām tas ir bijis 5795 tonnas. Cenas un kopējā izslaukuma atšķirība arī izskaidro ieņēmumu atšķirību.

Izmaksu struktūra

Pašizmaksas struktūrā ir četras būtiskas izmaksu pozīcijas, kas veido lielāko daļu no kopējās piena kilograma pašizmaksas. Tās ir: pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas, pirktās lopbarības iegādes izmaksas, darbaspēka izmaksas un pamatlīdzekļu nolietojums.

3. attēls. 1. grupas saimniecību piena kg pašizmaksas struktūra, vidējais rādītājs, %

Lielāko izmaksu īpatsvaru 1. grupas saimniecībām veido pirktās lopbarības izmaksas (24%), pamatlīdzekļu nolietojums (19%) un enerģijas izdevumi (12%). Ceturtā lielākā izmaksu pozīcija ir pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas (12%).

4. attēls. 2. grupas saimniecību piena kg pašizmaksas struktūra, vidējais rādītājs, %

Savukārt 2. grupas saimniecībām lielākās izmaksu pozīcijas ir pirktā lopbarība (32%), pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas (16%) un darba algas un sociālās apdrošināšanas maksājumi (15%).

Vislielāko efektu pašizmaksas samazināšanā dos tieši lielāko izmaksu pozīciju optimizēšana. Taču jāuzmanās, lai tas nesamazina ražošanas apjomus. Piemēram, pirktā lopbarība jāaizvieto tikai ar līdzvērtīgas kvalitātes pašražoto lopbarību, lai nesamazinātu izslaukumus un nekaitētu ganāmpulka veselībai.

5. attēls. Pirktās un pašražotās lopbarības izmaksas, EUR/kg

Barības iegāde un sagatavošana piena pašizmaksā 1. grupas saimniecībām veido gandrīz pusi un 2. grupas saimniecībām vairāk nekā trešdaļu. 2018. gadā 1. grupas saimniecības ir spējušas samazināt gan pirktās lopbarības iegādes, gan pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas. Savukārt 2. grupas saimniecības ir samazinājušas pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas, salīdzinot ar 2017. gadu. Taču par 0,01eiro ir palielinājušās lopbarības iegādes izmaksas. To varētu skaidrot ar netipiski sauso vasaru, kas daudziem radījusi problēmas pietiekamā daudzumā saražot lopbarību pašiem un līdz ar to bijis nepieciešams iepirkt papildu lopbarību.

Analizējot pirktās lopbarības izmaksas uz 1 saražoto piena kilogramu, var konstatēt, ka šīs izmaksas 5 gadu periodā 1. grupas saimniecībām bijušas 7 centi uz 1 saražotā piena kilogramu un 2. grupas saimniecībām 9 centi, kamēr pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas 1. grupas saimniecībām bijušas 3 centi un 5 centi 2. grupas saimniecībām. Ievērojamā starpība lopbarības nodrošināšanas izmaksās saistāma ar ganāmpulku ražību. Lai panāktu lielāku izslaukumu, jāpalielina barības devas un jāpērk piedevas.

6. attēls. Pamatlīdzekļu nolietojums un darbaspēka izmaksas, EUR/kg

Būtisks izmaksu apjoms ir pamatlīdzekļu nolietojums, jo piena lopkopība ir resursu ietilpīga nozare (skatīt 4. attēlu). Pamatlīdzekļu nolietojums 1.grupas saimniecībām ir vidēji 5,6 centi uz saražotā piena kg. Savukārt 2. grupas piena lopkopības saimniecībām šis rādītājs vidēji piecu gadu periodā ir 3,5 centi. Starpība ir skaidrojama ar to, ka 2. grupas saimniecību kopējais izslaukums ievērojami pārsniedz 1. grupas saimniecību kopējo izslaukumu. Tāpat 2. grupas saimniecībām ir lielākas iespējas izmantot vienu un to pašu pamatlīdzekli dažādos darbos, kas sadala amortizācijas izmaksas starp nozarēm.

Amortizācijas izmaksu samazinājums piecu gadu periodā ir novērojams 2. grupas saimniecībām. Tas ir skaidrojams ar to, ka pēc grāmatvedības datiem pamatlīdzekļu atlikusī vērtība katru gadu samazinās un mazāks apjoms tiek amortizēts. Savukārt 1. grupas saimniecībām arī mazāku pamatlīdzekļu iegāde atspoguļojas amortizācijas izmaksu svārstībās. Tāpat 1. grupas saimniecībām nav tik stabili izslaukuma rādītāji, kas maina arī rezultātu.

Algotā darbaspēka izmaksas 1. grupas saimniecībās piecu gadu periodā ir bijušas 2,3 centi uz saražotā piena kg, bet 2. grupas saimniecībām šis rādītājs ir bijis 4,9 centi. Starpība ir skaidrojama ar to, ka lielā saimniecībā nepieciešams liels darbinieku štats. Mazākās saimniecībās bieži vien tiek nodarbināts ģimenes darbaspēks, kas netiek apmaksāts vai arī tiek apmaksāts daļēji.

Abu grupu saimniecībās vērojams darbaspēka izmaksu pieaugums, kas saistīts gan ar darbaspēku nodokļu un minimālās algas izmaiņām, gan ar darbinieku trūkumu lauku apvidos.

Runājot par piena pašizmaksas samazināšanu, akcents jāliek uz barības iegādes un sagatavošanas izmaksu optimizēšanu, jo darbaspēka izmaksas var samazināt tikai, samazinot štatu vai palielinot ražošanu ar to pašu darbinieku skaitu. Ņemot vērā, ka 2. grupā ir intensīvās ražošanas saimniecības, tām iespējas palielināt ražošanu nav tik lielas. Bet štata samazināšana varētu negatīvi ietekmēt ražošanas apjomus. 1. grupas saimniecībām bieži vien nav iespēju samazināt darbaspēka izmaksas likumdošanas nosacījumu dēļ, un vienīgie, kas saimniecībā strādā, ir saimnieki paši. Bet palielināt ražošanu var tikai papildus investējot, kas paaugstinātu amortizācijas izmaksas. Savukārt amortizācijas izmaksas īstermiņā ir pastāvīgas un mainīt tās nav iespējams.

Lai arī veterinārās izmaksas nav no lielākajām, tām arī ir jāpievērš uzmanība, jo šī izmaksu pozīcija parāda ganāmpulka veselības stāvokli. Saprotams, ka dzīvnieki ar veselības problēmām samazina izslaukumu vai arī tie jābrāķē, kas nozīmē negūtos ieņēmumus un papildu izmaksas. 2018. gadā vidējās veterinārās izmaksas 1. grupas saimniecībās bijušas 136,57 eiro uz slaucamo govi un 2. grupas saimniecībās – 128,89 eiro. Ganāmpulka veselību palīdz uzturēt gan profilaktiskie pasākumi, gan atbilstoša apsaimniekošana un barošana.

Lai kuru izmaksu pozīciju saimnieks izvēlētos optimizēt, tas ir jādara ar apdomu un par mērķi nevajadzētu uzstādīt zemu pašizmaksu. Kā jau jebkurai uzņēmējdarbībai, arī lopkopībai galvenais rādītājs ir peļņa. Tāpēc vienmēr jāapsver, vai plānotie izmaksu samazināšanas pasākumi nesamazinās arī saražotās produkcijas apjomu.

Enerģētiski koriģētais piens (EKP)

Pēdējos divus gadus izmēģinājumu saimniecībās tiek aprēķināts enerģētiski koriģētais piens (EKP), ko aprēķina pēc formulas:

Šo rādītāju var izmantot iegūtā piena apjoma salīdzināšanai starp dažādām slaucamo govju šķirnēm, piensaimniecībām, individuālu slaucamo govju produktivitātes salīdzināšanai ar dažādu dzīvmasu, aprēķinot EKP uz 100 kg dzīvmasas. Pēc aprēķinātā EKP var spriest par sausnas daudzumu pienā, to izmanto, novērtējot ēdināšanas un lopbarības izmaiņu ietekmi uz dzīvnieku produktivitāti. Svarīgi EKP aprēķināt, ja aprēķina slaucamo govju ražību mūža dienā. Par labu mūža dienas ražību uzskata, ja EKP ir 17–20 kg mūža dienā.

Ja izdala EKP apjomu ar izbarotās barības sausnas kilogramiem, var noteikt barības enerģijas pārvēršanu piena enerģijā. Ieteicamais rādītājs ir iegūt no 1,3 līdz 1,5 kg enerģētiski koriģētā piena no viena lopbarības sausnas kilograma.

7. attēls. Vidējais izslaukums gadā no govs, saražotais EKP gadā no govs, piena pašizmaksa un EKP pašizmaksa 2017. un 2018. gadā

EKP apjoms 1. grupas saimniecībām 2017. gadā pārsniedz izslaukumu, kas nozīmē, ka piens ir ar lielāku sausnas saturu. Savukārt 2018. gadā šis rādītājs ir samazinājies. Tas varētu būt skaidrojams ar 2018. gada netipiski sauso vasaru, kas ietekmēja lopbarības apjomu un kvalitāti. 2018. gadā nevienai no 1. grupas saimniecībām EKP nav pārsniedzis izslaukumu (2017. gadā tādas bija trīs). No 2. grupas saimniecībām gan 2017., gan 2018. gadā tikai vienai saimniecībai EKP ir pārsniedzis izslaukumu, kas nozīmē, ka pienā sausnas saturs bijis lielāks par bāzes lielumiem.

Kopsavilkums

• Pēdējie divi gadi piena lopkopībā uzskatāmi par veiksmīgākajiem pēdējo piecu gadu periodā, cenas nostabilizējušās 29–30 centu/kg robežās.
• Starpība starp piena pašizmaksu un piena realizācijas cenu 1. grupas saimniecībām bijusi mazāka par 1 centu. Plānojot turpmāko darbību, nevajadzētu paļauties uz pēdējo divu gadu cenām, bet prognozēs izmantot pēdējo piecu gadu vidējo piena cenu.
• Izslaukums 2. grupas saimniecībās piecu gadu periodā bijis stabils. 1. grupas saimniecības 2017. gadā uzrādījušas lielu izslaukuma kritumu, taču 2018. gadā ir ievērojams kāpums.
• Saimniecību ieņēmumi uz vienu slaucamo govi pārsniedz pēdējo piecu gadu vidējos rādītājus. 1. grupas saimniecībām izdevies samazināt pirktās lopbarības iegādes un pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas.
• Joprojām piena realizācijas cena ir zemāka par pašizmaksu. Tāpēc saimniecībām nepieciešams valsts atbalsts gan darbības turpināšanai, gan investīciju veikšanai, gan uzkrājumu veidošanai.
• Visu saimniecību saņemto valsts un ES atbalsta maksājumu un subsīdiju summa 2018. gadā uz vienu piena kg abu grupu saimniecībās svārstās no 6 līdz 15 centiem. Saņemto atbalstu uz piena kg ietekmē ne tikai maksājumi, kas saistīti ar piena lopkopību, bet arī maksājumi, kas saistīti ar saimniecības LIZ platībām – jo vairāk piena tiek iegūts uz vienu ha, jo mazāks atbalsts veidojas uz vienu piena kg, izdalot kopā saražoto pienu ar kopējo atbalsta apjomu.
• Lai nodrošinātu saimniecību pret finanšu riskiem, saimniekiem uzmanīgi jāplāno darbība, paredzot arī iespējamus negatīvus scenārijus, piemēram, cenu kritumu. Lielāko uzmanību būtu vēlams pievērst lopbarības iegādes un sagatavošanas izmaksām.

Andris Stepanovs,

LLKC projektu vadītājs ekonomikā, sadarbībā ar Lopkopības kompetenču centru

Raksts publicēts LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” aprīļa numurā