Jūs atrodaties šeit
Starpkultūru nozīme ziemošanas periodā
Arvien vairāk lauksaimnieku apzinās un saprot, ka zaļmēslojumu kultūru audzēšanai augmaiņā ir neatņemama un būtiska nozīme. Daudzās kultūras, kuras ir iespējams izmantot kā zaļmēslojumu, dod pozitīvu ietekmi uz nozīmīgiem faktoriem, kas uzlabo augsni.
Lielākā daļa cilvēku šīs kultūras saprot kā mēslojumu ar papildu ietekmi uz augsnē esošie patogēniem, dažādojot derīgo augsnes mikrofloru un veicot augsnes atveseļošanu. Dažādi ir viedokļi par to, ko ar izaugušo zaļmēslojuma masu darīt rudenī? Pirms ķeramies pie atbildes, mazliet no terminoloģijas.
Sedzējaugi (cover crop) – tiek audzēti, lai nosegtu augsnes virskārtu. To pamatuzdevums ir, neiegūstot ražu, pasargāt augsni un apkārtējo vidi. Sedzējaugus audzē, lai samazinātu dažādu degradējošu faktoru ietekmi, piemēram, ūdens un vēja eroziju, kā arī, lai ielabotu augsni, nomāktu nezāles, uztvertu un nodrošinātu pēcaugus ar barības vielām, izjauktu kaitēkļu un nezāļu dzīves ciklu. Atkarībā no vajadzības tie tiek novākti vai arī tiek atstāti uz lauka.
Ziemas sedzējaugi (winter) – spēj pārziemot un turpināt augt nākamā gada pavasarī, šīs kultūras tiek iesētas vasaras beigās vai rudenī, lai paspētu sadīgt un nosegt augsnes virskārtu ziemas periodā. Mūsu apstākļos tas var būt daudzgadīgais āboliņš, rudzi, ziemas rapsis, ziemas vīķi. Bieži vien var tikt veidoti dažādi maisījumi. Viens no populārākajiem ir ziemas rudzu maisījums uz pusi ar vīķiem. Ziemas sedzējaugus var iesēt neilgi pirms vai pēc pamatražas novākšanas, izmantojot tiešo sēju vai sējot, izmantojot minimālo augsnes apstrādi.
Uztvērējaugi (cathcrop) – to galvenais uzdevums ir pasargāt augsni no barības elementu izskalošanās. Šim nolūkam, piemēram, var izmantot rudzus, lopbarības redīsus, ziemas vīķus.
Starpkultūra – termins, kas ir vairāk iegājies tieši latviešu valodā, ietver sevī zaļmēslojuma kultūras, kuras iesēj vasaras otrajā pusē, lai aizpildītu tukšo periodu pēc vienas ražas novākšanas rudenī līdz nākamas kultūras iesēšanai vai iestādīšanai pavasarī. Tām ir gan uztvērēju augu, gan sedzējaugu funkcijas atkarībā no izvēlētajām kultūrām.
Vispirms par tām starpkultūrām, par kurām nav diskusiju – iestrādāt rudenī vai nē. Tās ir zaļmēslojuma kultūras, kuras ir pilnībā ziemotspējīgas mūsu klimatiskajos apstākļos. Iesētas šajā gadā, pēc veģetācijas atsākšanās turpina augt nākamajā gadā. Pie tām pieder ziemas rudzi, ziemas rapsis, ziemas vīķi, sarkanais āboliņš. Pēdējie divi izceļas ar spēju saistīt atmosfēras slāpekli, tādēļ īpaši nozīmīgi slāpekļa bilances nodrošināšanā bioloģiskajās saimniecībās, un ne tikai.
Īpaši vēlos izcelt ziemas vīķus, lai arī tas nav lēts risinājums slāpekļa piesaistei, tomēr ir viens aspekts, kādēļ to ir vērts izvēlēties. Pēc dažādiem informācijas avotiem, ziemas vīķis spēj piesaistīt no 90 līdz 140 kg/ha slāpekļa tīrvielas. Tas notiek visstraujāk starp visām tauriņziežu kultūrām. Pat, ja pieņem, ka tiek saistīts mininālais slāpekļa daudzums 90 kg/ha, tas ir gandrīz 300 kg/ha amonija slāpekļa ekvivalenta, kas pašreizējās cenās ir gandrīz 200 eiro/ha. Ziemas vīķim piemīt lieliska ziemotspēja pat vēlos sējas termiņos, ap 25. septembri. Jau tad novembra sākumā uz saknēm ir izveidojušies daudzi gumiņi. Pavasarī no veģetācijas uzsākšanās brīža līdz iestrādei maija beigās (ziedēšanai) vidēji paiet 45 dienas. Tik strauji izaugt spēj tikai eļļas rutks, taču tas nespēj ziemot un piesaistīt atmosfēras slāpekli. Lētākais risinājums ir ziemas vīķi sēt 45 kg/ha kopā ar 65 kg/ha ziemas rudziem. Maisījumā šādā attiecībā šīs kultūras neuzrāda savstarpējas konkurences pazīmes. Šīs kultūras iestrādātas tiks nākamajā gadā atkarība no uzdevuma un sējas laika. To veic, sākot no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam. Daudzgadīgā āboliņa gadījumā tas būs vēl vismaz pēc gada, jo nav racionāli to uzreiz nākamajā gadā iestrādāt.
Tagad par tām kultūrām, kuras arī var izmantot gan kā uztvērējaugus, gan sedzējaugus. Runa ir par baltajām sinepēm, eļļas rutku, auzām, facēliju, sējas vai lopbarības redīsu. Iesējot tieši šīs zaļmēslojuma kultūras vasaras otrajā pusē līdz rudenim, lielai daļai audzētāju rodas jautājums, kad tad īsti šīs kultūras vajadzētu iestrādāt augsnē.
Kas notiek iestrādāšanas rezultātā? Notiek iestrādātās zaļās masas mineralizēšanās vai vienkārši sadalīšanās. Rudenī ir tikai viena liela problēma, pēc ražas novākšanas, kas bieži jau ir oktobris, kultūraugu sējai vairs nav jēgas, jo visi agronomiski pamatotie sējas termiņi ir sen aiz muguras. Secinājums – notiks mineralizēto barības elementu izskalošanās. Tas nepārprotami vērtējams kā negatīvs process, kas rada kā tiešus, tā netiešus zaudējumus. Tas nozīmē, ka šo konkrēto kultūru iestrādei rudenī nav pamatojuma.
Tātad šīm kultūrām vai to maisījumiem ir jāļauj augt, līdz tās nosals. Tas parasti notiek tikai vēlu rudenī, kad gaisa temperatūra noslīdēs vismaz -8 līdz -10 oC robežās. Toties izaugusī masa sekmīgi pildīs gan sedzējaugu, gan uztvērēju augu funkcijas. Īpaši izceļams ir sējas redīss, kas ļoti aktīvi ar savu spēcīgo sakņu sistēmu “pietur” slāpekli un citus kustīgākos barības elementus.
Līdz pavasarim notiks pakāpeniska paša auga un sakņu sistēmas sabrukšana, bet augsnes erozija un barības elementu izskalošanās samazināsies. Mērķis ir sasniegts.
Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā