Jūs atrodaties šeit

Ziemošanas apstākļi Latvijas dārzos

Augkopība

Daudzus interesē, kā augi varētu pārciest ziemu. Taču par to, kā augļu koki būs pārziemojuši, varēs spriest tikai tad, kad jau briedīs nākamā raža.

Mēs nevaram iespaidot meteoroloģiskos apstākļus, nevaram tos pat pietiekoši labi prognozēt ilgtermiņā, taču varam saimniekot savos dārzos, samazinot iespējamos riskus ar atbilstošu kopšanu. Slikta augu kopšana, nepareiza vainagu veidošana, mitruma vai barības vielu nepietiekamība vai pārbagātība, kā arī pārāk liela raža pazemina ziemcietību.

Pagājušā 2013. gada sezona bija laba un tā ieilga, kas ļāva kokiem labi sagatavoties ziemošanai un uzsākt dziļā miera periodu vasaras beigās, kad ir beigusies veģetatīvā augšana, visas asimilācijā saražotās organiskās vielas uzkrājas cietes veidā un auga šūnās samazinās kopējais un brīvais ūdens. Jo šie procesi notiek lēnāk un pakāpeniskāk, jo augs ir labāk sagatavojies salam. Nokrišņu apjoms vasaras beigās bija vairāk nekā pietiekošs, bet, pateicoties garajam rudenim un sausajam ziemas sākumam, ūdens saturs augos arī ir labai ziemošanai atbilstošā apjomā.

Situācija dārzos janvāra beigās

Šoziem tikai janvāra vidū sākās reāla ziema – ar mērenu aukstumu, bet relatīvi niecīgu sniega segu. Sals šādos apstākļos var nodarīt kaitējumu pērn rudenī stādītajiem augļu koku dārziem, augiem ar seklāku sakņu sistēmu un zemeņu stādījumiem.

Kailsala apstākļos visvairāk cieš augu saknes, kurām atšķirībā no virszemes daļas ir vismazākā ziemcietība, jo tām nav izteikta dziļā miera perioda. Nereti zem sniega augsne nemaz nesasalst un, ja temperatūra sakņu zonā ir virs +40C, saknes spēj darboties visu ziemu. Šoziem sniega sega ir trūcīga un sakņu darbība, visticamāk, ir apstājusies. Šis aukstuma periods iestājies pakāpeniski, un saknes varēja paspēt norūdīties. Ja tomēr saknes būs apsalušas, šos bojājumus redzēsim tikai pavasarī – kokiem ar salā bojātām saknēm aizkavējas plaukšana, saplaukušās lapas un ziedi mēdz atmirt.

Salā bojātās saknes atjaunojas no resnākām saknēm, kas ir tuvāk stumbram. Ja augam pietiek mitruma un ir pieejamas barības vielas, – koks var izdzīvot. No ziemcietības veicināšanas viedokļa dārznieks jauno kociņu saknēm visvairāk var palīdzēt, apdobes mulčējot. Saknes ziemas periodā tiek pasargātas no krasām temperatūras svārstībām un arī kailsals nav tik bīstams.

Ķiršiem un plūmēm janvāra vidū vēl netika novērota pumpuru piebriešana, kas liecinātu par jauna augšanas perioda sākšanos. Taču dažās vietās tiem pirms sala iestāšanās tika pamanītas pirmās pazīmes, kas liecina par augšanas sākšanos Tā kā kauleņkokiem ir relatīvi īsāks dziļā miera periods – tas beidzas ziemas vidū vai agri pavasarī, – šie koki tagad atrodas piespiestā miera periodā un, atgriežoties aukstumam, apsalst.

Ja pastāvīga mīnus temperatūra noturēsies līdz pavasarim, un sals nekļūs lielāks, var paredzēt, ka šie koki pārziemos labi. Bet, ja būs daudz atkušņu, piespiestā miera periods var beigties ātrāk, ziemcietība pazeminās un pat neliels sals var bojāt reproduktīvās augu daļas – ziedpumpurus, kuriem dziļā miera periods ir īsāks nekā veģetatīvajiem dzinumiem. Ziemas sākumā atkušņi ir mazāk bīstami nekā ziemas beigās.

Dārzos var būt vietas, kurās sala ietekme uz kokiem ir atšķirīga – no vēja aizsargātu pauguru virsotnēs tie ziedēs, bet ielejā ziedpumpuri būs izsaluši un cietīs arī paši koki, it īpaši dārzos, kuros iepriekšējā gadā bija bagātīga (nenormēta), laikus nenovākta raža un netika ierobežotas slimības.

Stumbra aizsardzība

Ziemas beigās saulē koku virszemes daļa pamostas, bet saknes vēl iesalušas ledū un nespēj uzņemt ūdeni no augsnes. Stumbrs cieš arī no krasām temperatūras svārstībām – naktī auksts, bet dienā saulē stumbri sasilst. Kokiem dienā saules pusē miza sasilst, augu šūnsula kļūst šķidrāka, bet aukstajās naktīs tajā veidojas ledus kristāli, kas spēj saplēst šūnas. Temperatūras svārstību ietekmē miza plaisā un tiek bojāti stumbri. Bojājumu vietas dod iespēju slimību ierosinātājiem iekļūt augos un, ja stumbri netiek nosmidzināti vai apsmērēti ar kādu no varu saturošiem preparātiem, tas var novest kokus līdz pakāpeniskai bojāejai.

Stumbru apdegumi iespējami tad, kad ir sniegs un spilgta saule. Atkušņu laikā sniega virskārta pārvēršas ledū un var bojāt stumbru mizu. Kokiem, kas jaunāki par pieciem gadiem, miza ir plāna un tie cieš vairāk. Koka stumbra aizsardzībai no saules stariem un aukstuma naktī viens no variantiem ir stumbru kaļķošana. To visieteicamāk veikt rudenī (novembrī) un, ja ir nepieciešams, februārī kaļķojumu atjauno. Stumbru kaļķošanai aprīlī un maijā, kā to daudzi dara, ir vairāk dekoratīva nozīme.

Koka stumbru balsinot, mēs samazinām kontrastu starp dienas un nakts temperatūrām koku mizā, panākam arī to, ka koks lēnāk un mazāk iesilst, mazliet vēlāk plaukst un zied. Dažu gadu tas var pasargāt ziedus no pavasara salnām vai sagaidīt labākus ziedēšanas apstākļus. Lielos komercdārzos kaļķošanu parasti neveic, tajos kokus stāda un vainagus veido tā, lai tie cits citu noēnotu, līdz ar to šo bojājumu ir mazāk.

Ja dārzā ir daži jaunie kociņi, to stumbru un apakšējo zaru pasargāšanai no saules un meža dzīvniekiem var izmantot egļu zarus, niedru apsējus vai citus materiālu.

Jācer, ka šoziem nebūs ilgstošu atkušņu un sekos ziediem bagāts pavasaris, kas priecēs saimniekus ar skaistu (normētu) ražu, kas piepildīs galdus un makus, kā arī tiks paveikts viss iespējamais, lai arī nākošā un aiznākošā gada raža būtu izcila.

 

Imants Missa,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā,

sadarbībā ar Latvijas Valsts Augļkopības institūtu

Pievienot komentāru