Pārdomāti risinājumi antibiotiku lietošanas ierobežošanā

Eiropas Zāļu aģentūra izstrādājusi antibiotiku klasifikāciju pēc to pielietojuma. Arvien vairāk humānajā medicīnā uztraukumu rada slimības, kuras izraisa multirezistentas baktērijas.

Kādēļ tās rodas? Zinātnieki, kuri veic ilgstošus pētījumus par slimībām, ko izraisa multirezistentas baktērijas, atklājuši vienkāršu sakarību, kas netiek ievērota, ārstējot cilvēkus un dzīvniekus. Vissvarīgāk bakteriālas saslimšanas gadījumā ir lietot pareizu antibiotiku pareizā laikā, pareizā devā, pareizā veidā, lai tā būtu vismazāk kaitīga ārstējamajam, taču efektīva pret slimības ierosinātāju.

Lai šī sakarība darbotos, medikamentu lietotājam jāzina konkrētā medikamenta uzsūkšanās, izplatīšanās orgānos, šī medikamenta vielmaiņa jeb metabolisms un izvadīšana. Šo procesu medicīnā sauc par farmakokinētiku. Ne mazāk svarīgs ir arī otrs aspekts – farmakodinamika, respektīvi, ko medikaments dara cilvēka vai dzīvnieka organismā, kas ietver sekojošus procesus: medikamenta darbības mehānismu, ārstniecisko efektivitāti un toksicitāti.

 Svarīgi apzināties, ka jebkuram medikamentam ir noteiktas ieteicamās lietojamās devas, kuras veterinārmedicīnā nosaka, ņemot vērā dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu un dzīvmasu.

Veterinārmedicīnā slimo dzīvnieku ārstēšanā bieži lieto β-laktāmus (penicilīni, cefalosporīni un karbapenēmi). Šo medikamentu iedarbība ir lēna, tādēļ jāievēro sekojošs princips: jo smagāka bakteriālā saslimšana, jo vairāk vajag antibiotiku lielākā devā.

Īpaši svarīgi tas ir saslimšanas pirmajās dienās (3.–5. slimības diena), pēc tam devu var pakāpeniski samazināt, jo būs panākts lēns un vienmērīgs ārstnieciskais efekts.

Problēmas parasti rodas ar antibiotiku izdalīšanos no organisma, jo β-laktāmi, aminoglikozīdi, sulfanilamīdi u.c. no organisma izdalās ar urīnu. Ja ir nieru mazspēja vai dzīvnieka organismā traucēta glomerulārā filtrācija vai tubulārā sekrēcija, tad antibiotiku atliekvielas var saglabāties ilgāk, nekā norādīts zāļu lietošanas pamācībā. Rezultātā pastāv risks, ka cilvēku pārtika var tikt piesārņota ar antibiotiku atliekvielām.

Lai tas nenotiktu, katra uz pienotavu aizvestā krava tiek pārbaudīta uz inhibitorvielām. Ja gadījumā pārstrādes uzņēmumos piegādātajās izejvielās – pienā, gaļā, olās, zivīs – konstatē inhibitoru klātbūtni, visa uzņēmumā piegādātā piesārņotā partija tiek iznīcināta, tiek noteikts piesārņotājs, kuram jāatlīdzina uzņēmumam un citiem piegādātājiem radušies zaudējumi.

Savukārt aknas caur žulti no organisma izvada oksacilīnu, ampicilīnu, eritromicīnu u.c. antibiotikas.

Caur gremošanas traktu, respektīvi, zarnām, ar fekālo masu tiek izdalīts doksiciklīns.

Lai nerastos blaknes un antimikrobiālā rezistence, kad antibiotikas lieto profilaktiski, nākotnē antibiotiku lietošana profilakses nolūkā būs diezgan apgrūtināta, jo svarīgi, lai, lietojot antibiotikas, to ietekme uz organisma normālo mikrofloru būtu minimāla. To lietošanai būtu jābūt lētai, taču farmācijas industrija līdz šim šādu antibiotiku grupu vēl nav spējusi radīt.

Eiropas Zāļu aģentūra izstrādājusi antibiotiku klasifikāciju pēc to pielietojuma.

A kategorijā iekļautas antibiotikas, kuras paredzētas cilvēku ārstēšanā, taču veterinārmedicīnā nav atļautas. Pastāv izņēmumi, ka šīs kategorijas antibiotikas drīkst lietot neproduktīvajiem dzīvniekiem, taču no šīs grupas antibiotiku lietošanas dzīvniekiem ieteicams izvairīties.

B kategorijā ietilpst cefalosporīni un polimiksīni, kuru lietošana ir apdraudējums sabiedrībai. Šīs antibiotikas būtu jālieto tikai gadījumos, ja nepastāv alternatīvi medikamenti slimo dzīvnieku ārstēšanā. Šo antibiotiku lietošana ievērojami jāsamazina, taču, ja nepieciešams lietot šīs grupas antibiotikas, to lietošana jābalsta uz antibiotiku jutības testu rezultātiem.

C kategorija ir starpkategorija, kurā ietilpst atsevišķas antibiotiku klases, kas uzskaitītas dažādās kategorijās, ieskaitot makrolīdus. Humānajā medicīnā šīm antibiotikām ir analogi, taču veterinārmedicīnā šai antibiotiku kategorijai ir maz alternatīvu. Šīs kategorijas antibiotikas veterinārmedicīnā būtu jālieto gadījumos, ja D kategorijā nav nevienas antibiotikas, kas būtu efektīva.

D kategorija ir viszemākā riska kategorija, kurā iekļauti dabīgie penicilīni, tāpēc to lietošana jāveic atbildīgi. Ārstēšanu vajadzētu veikt atsevišķiem dzīvniekiem. Šīs grupas antibiotikas neiesaka lietot vienlaikus lielām dzīvnieku grupām. Nebūtu vēlama šo zāļu ilgstoša lietošana, kas var radīt antimikrobiālo rezistenci (AMR). Lai mazinātu AMR, lietojot šīs grupas antibiotikas, Eiropas Zāļu aģentūra iesaka šīs grupas medikamentus lietot, ievērojot sekojošus principus:

• individuālā lokāla lietošana (tesmeņa injektori, ausu un acu pilieni);
• parenterāla individuāla ārstēšana (i.m, i.v. un s.c.);
• perorāla individuālā ārstēšana (tabletes un boli);
• iekšķīgi lietojamās zāles savienojumā ar dzeramo ūdeni vai piena aizstājēju lieto gadījumos, ja nav alternatīvu un lietošana ir pamatota;
• iekšķīgi lietojamās zāles izmantojot barību (premiksi), ja ir atbilstošs pamatojums.

Aicinājums dzīvnieku īpašniekiem, veterinārārstiem un konsultantiem ar sapratni risināt dzīvnieku veselības problēmas. Vienmēr atcerēties, ka dzīvniekiem vislabākās zāles ir pareizs uzturs, laba kopšana un atbilstoši turēšanas apstākļi.

Dainis Arbidāns,
konsultants eksperts veterinārmedicīnā