Piena nozares veselīguma trīs vaļi – resurss, zināšanas, tirgus spēks

Saruna ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra  valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Cimermani par situāciju piena nozarē un izglītībā.

– Kāds jūsu vērtējumā bija aizvadītais gads lopkopībā, piena nozarē? Ņemot vērā, ka piena cenas turējās puslīdz stabilas, vai var teikt, ka iestājies zināms miera periods?

– Vērtējot pērnā gada datus, redzams, ka turpinās slaucamo govju skaita lejupslīde. Pērn pirmo reizi dati uzrāda arī pārdotā piena apjoma samazināšanos. Ir pienācis brīdis izvērtēt, kādi indikatori liecina par veselīgu piena nozari – ka tā ir stabila un veiksmīgi attīstās. Manuprāt, ir vismaz trīs vaļi, uz kuriem balstās nozare. Pirmā ir resurss ražošanai. Mums ir zeme, ūdens, pietiekami labs klimats, lai ražotu pienu un gaļu.

Otrais – izglītība. Zinoši cilvēki, speciālisti, kas strādā savā nozarē, saimniecībā. Konsultanti, nozari izprotoši ierēdņi, pārstrādātāji un tirgotāji. Zināšanu kopumam ir visu laiku jāattīstās, tas nedrīkst stāvēt uz vietas.

Trešais ir tirgus spēks – spēja pārdot, spēja to darīt visu tirgus dalībnieku līmeņos.

Vērtējot detalizētāk, varam secināt, ka resurss mums ir lielisks. Klimats un augsne mums ir piemērota lopkopībai. Otrais – zināšanu valis. Te nozare ir katastrofālā stāvoklī. Mums vairs nav vidējās profesionālās izglītības piena lopkopībā. Nozares izglītību savulaik no Zemkopības ministrijas atbildības atdevām Izglītības ministrijas pārziņā bez nosacījumiem, bez metodiskās palīdzības. Tā tika pārrauta izglītības un piena nozares nabassaite. Lopkopība ir viena no prioritārajām lauksaimniecības nozarēm, bet to par tādu nevar saukt, ja nav izglītības bāzes.

– Vai ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāti ir par maz?

– Ar LLU ir par maz. Saimnieku jaunajai paaudzei, kam nepieciešama vidējā profesionālā izglītība, lai turpinātu vecāku iesākto, vienīgā iespēja ir stāties universitātē, kas, vērtējot Eiropas kontekstā, ir ļoti dārgi.

LLKC loma šajā sistēmā ir nozīmīga, bet mēs esam kā ielāps kopējai valsts izglītības sistēmai. LLU ir jumts, taču šim jumtam vajag stipras sienas, uz kā turēties, – sistēmu, kas ražo jaunos speciālistus augstākajai izglītībai. Ja nebūs vidējās izglītības, nebūs arī pietiekami kvalificētu strādnieku nevienā no lauksaimniecības uzņēmumiem.

– Vai izglītības sistēma, ņemot vērā pašreizējo slikto stāvokli, spēj un spēs iemācīt jaunās zināšanas, kādas būs vajadzīgas nākotnē? 

– Mums vajag vienu modernu skolu gan augkopībā, gan lopkopībā. Ir jāveido izglītības sistēma, kur ir spēcīga profesionālā skola, tālāk – augstskola un LLKC, kas strādā ar pieaugušo izglītību, inovāciju un zināšanu pārnesi. Tie, kas skolu beiguši pirms 10 gadiem, robotus nezināja, viņiem tie ir jāapgūst, un šādas zināšanas varam sniegt mēs.

– Kādā situācijā ir trešā joma – tirgus spēks, kooperācija un pārstrāde?

– LLKC pērnvasar iestājās Starptautiskajā piena pētniecības tīklā IFCN, kas ļauj mums paskatīties uz sevi no malas. IFCN dati parāda, ka Latvijā ir neveselīga sadarbības kultūra gan pašu zemnieku starpā, gan arī pārstrādes jomā. Dati rāda, ka mūsu mazās saimniecības saņem ievērojami zemāku piena cenu tikai tādēļ, ka tās ir mazās saimniecības.

Pats sliktākais, ka pašu saimnieku līmenī notiek noslāņošanās, lielāki saimnieki saka: viņiem ir vienalga, ka citiem maksā mazāk, galvenais, lai viņiem maksā vairāk. Pašlaik piena cenas pārdale ir savā starpā veikta, taču jāņem vērā, ka katru gadu saimniecību skaits samazinās, un tie, kas aiziet no tirgus, pārsvarā ir mazie spēlētāji.

Uzskatu, ka stāsts par lielajām un mazajām saimniecībām, ir ļoti kaitīgs. Industrijai visērtāk ir sadarboties ar lielajām saimniecībām, kuru saimnieki parasti paskatās ES vidējo piena cenu un prasa tos 33 centus par piena kg. Ja pārstrāde ir neefektīva, tā nevar visiem šādu naudu samaksāt. Tad ir izvēlēts ceļš maksāt ievērojami mazāk mazajiem un pietiekami daudz – lielajiem. Tad lielajiem rodas ilūzija – re, cik labi, ka esmu liels, tāpēc man maksā vairāk. Īstenībā tas ir bīstami, jo mazo skaits strauji samazinās un pienāks brīdis, kad pārstrāde lielajiem nespēs samaksāt ierasto augsto cenu, jo mazo, uz kuru rēķina tas tiek darīts, būs pārāk maz. Tas taču ir skaidri redzams – vienam maksājot 26 centus, bet otram – 33 centus, uzņēmums savu peļņas apjomu nepalielina.

– Cik lielā mērā piena nozari ietekmē pasaulē aizvien pieaugošā tendence piena produktus aizstāt ar augu valsts produktiem?  Veikalu plauktos redzam auzu, rīsu un mandeļu pienu, sojas sieru un tamlīdzīgus piena produktu aizstājējus. Tie tirgū ienāk vienlaikus ar dzīvnieku aizsardzības organizāciju kampaņām pret dzīvnieku, tajā skaitā arī slaucamo govju, pārmērīgu, ja tā var teikt, ekspluatāciju.

– Redzam, ka bijušas daudzas kampaņas – pret kažokzvēru turēšanu, vistu turēšanu sprostos un citas. Tie ir signāli, kuros zemniekiem jāieklausās. Latvijā zemnieki šīs tendences vēl īsti neuztver, ekonomiskā situācija spiež dzīties pēc vairāk naudas no vienas govs. Sabiedrības vēlmēs pēc produkta, kas iegūts dzīvniekiem draudzīgā veidā, ir jāieklausās.

Ja runājam par piena produktu aizstāšanu, te esmu vairāk optimists nekā pesimists, jo tomēr piena produkti, īpaši zīdaiņu pārtikā, nav aizstājami. Iedzīvotāju skaits pasaulē pastāvīgi pieaug, protams, būs cilvēku grupas, kas kaut kādu uzskatu dēļ atteiksies no piena, tomēr piens ir veselīgs, un cilvēki pienu lietos. Turklāt jārēķinās, ka pasaulē pļavu un ganību platības samazinās. IFCN dati skaidri parāda, ka nākotnes cena būs ap 36 centiem par piena kg un tā ir laba cena, lai zemniekiem būtu motivācija attīstīt savu saimniecību. Tas ir bizness, ar kuru vērts nodarboties.  

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja

Pilnu interviju ar Mārtiņu Cimermani lasiet žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2019. gada janvāra numurā

Foto: Iveta Tomsone