Savdabīgi atgadījumi veterinārajā privātpraksē

Bērnībā spēlējām dakteros, gribējām būt šoferi, skolotāji, pārdevēji un pat kosmonauti, taču bērnu dienu sapņus tā pa īstam spēj piepildīt tikai retais. “Latvijas Lopkopja” 100. numurs ir iemesls atskatīties uz notikumiem, kuri norisinājušies pirms 30 gadiem, un padalīties ar piedzīvojumiem, kurus jums, cienījamie dzīvnieku īpašnieki, nevajadzētu atkārtot.

Pēc LLU Veterinārmedicīnas fakultātes absolvēšanas, ar pietiekami lielu lepnuma devu, enerģiju un teorētisko un praktisko zināšanu bagāžu biju zināmā mērā šokēts, ka lauku cilvēkiem pietrūkst pamata zināšanu par lauksaimniecības dzīvnieku fizioloģiju un izplatītākajām dzīvnieku slimībām.

Atgadījums ar cūkām un sarkanguļu

Izsaukums vasaras otrajā pusē uz piemājas saimniecību. Saimnieks telefoniski skaidro – slima cūka, neēd trešo dienu, visu laiku guļ salmos. Jautāju saimniekam, vai ir mērīta ķermeņa temperatūra, atbilde no saimnieka: “Temperatūru nemērīju, kad cūka sagura, devu sarkanās galda bietes un ievu zarus, iespējams, ka par maz iedevu.” Manā prātā viss sagriezās kājām gaisā, sapratu, ka ar cūku nepavisam nav labi. Teicu saimniekam, lai mani gaida, ka būšu saimniecībā pēc 10–15 minūtēm.

Ierodoties saimniecībā, redzu, ka situācija dramatiska, saimnieks uztraukts, sieva lamājas, bērni skraida pa pagalmu un nesaprot, kas notiek. Aizejam uz kūti, aizgaldā četri rukši, viens pie siles našķojas, taču āda izsitusies ar nenoteiktas formas rozā pleķiem, pārējie trīs rukši, ierakušies salmos, guļ, strauji elpo un trīc, uz ādas līdzīgi izsitumi, kā cūkai, kura bija pie siles. Izmēru guļošajām cūkām temperatūru, dzīvsudraba stabiņš apstājas aiz 42 °C atzīmes. Nu nekas neatliek, kā somā meklēt zāles un uzsākt cūku ārstēšanu.

Diagnozi noteikt nebija grūti. Pēc klīniskajām pazīmēm un ļoti augstās ķermeņa temperatūras spriežot, visām cūkām bija akūtas un subakūtas formas sarkanguļa. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā sarkanguļas ārstēšanā lietoja Krievijā ražotu biopreparātu – sarkanguļas serumu Benzilpenicilin. Tā kā cūkām precīzu saslimšanas sākumu noteikt nebija iespējams un to veselības stāvoklis bija kritisks, nolēmu papildus injicēt analgīna šķīdumu, lai strauji pazeminātu ķermeņa temperatūru. Apsolīju saimniekam, ka pēc 6 stundām atbraukšu atkārtoti.

Vakarā ierodoties saimniecībā, cūkām manāmi bija uzlabojies vispārējais veselības stāvoklis, ķermeņa temperatūra bija samazinājusies par 2 °C, pamazām sāka atgriezties ēstgriba, taču drošības labad atkārtoti injicēju antibiotikas un analgīnu. Vakarpusē ģimenes strīdi bija pierimuši, nervozā gaisotne pierimusi. Piekodināju saimnieku, lai nākamajā rītā piezvana un pastāsta par situāciju.

No rīta saimnieks priecīgs zvana, ka visas cūkas ēd, tām veselība ir atgriezusies. Paldies Dievam, viss beidzās labi, taču, ko vēlos ar šo stāstu pateikt? Ja saimniecībā pamanāt izmainītu dzīvnieku uzvedību, traucētu barības uzņemšanas spēju, negaidiet, zvaniet veterinārārstam! Laiks, ko novilcināsiet, samazinās iespēju izārstēt dzīvniekus, vai arī to ārstēšana un atveseļošanās būs ilgstoša. Nekādā gadījumā nemēģiniet dzīvniekus ārstēt ar tautas ārstniecības līdzekļiem, ja to nav ordinējis veterinārārsts.

Ar šo gadījumu šī epizode vēl nebeidzās. Pēc dažām dienām nejauši satiku saimnieku pie veikala. Vārds pa vārdam, līdz atkal mani pārņem šoks. Saimnieks sāk mani mācīt, ka cūkām, kuras ir slimas ar sarkanguļu, patiesībā jāpotē vistu olu baltums, nevis specifiski medikamenti, tikai viņš nezinot, cik daudz to olbaltumu vajagot potēt un kādas olas izmantot, svaigi dētas vai tādas, kas laiku pastāvējušas ledusskapī. Centos gan saimnieku pārliecināt, ka šādu terapiju nebūtu ieteicams praktizēt, jo dzīvniekiem no svešas olbaltumvielu terapijas labākajā gadījumā injekciju vietās būs augoņi, sliktākajā gadījumā – anafilaktiskais šoks un nāve. Taču manis teiktie vārdi bija izkūpējuši gaisā. Vietējie paradumi dzīvnieku ārstēšanā pamazām sāka izgaist pēc trīs gadus ilga mērķtiecīga darba.

Makšķerāķis pret aizrīšanos

Rudens pusē daudzi mazo saimniecību īpašnieki mēdz govis ganīt ābeļdārzos. To var darīt, bet jāņem vērā, ka govīm pastāv risks aizrīties āboliem. Kādā rudens pēcpusdienā saņēmu zvanu no saimnieces, ka uzpūtusies pati labākā govs. Nekavējoši devos uz saimniecību. Ierodoties saimniecībā un ieraugot slimo govi, pārpratumu nekādu, skaidrs, ka lopiņš cieš ļoti lielas sāpes no uzpūšanās, taču, aplaižot visaptverošu skatu uz saimnieces uzvedību un dzīvesbiedra izskatu, kuram ir svaigs zilums zem acs, ir skaidrs, ka nesen bijis mēģinājums sniegt govij neatliekamo palīdzību, taču ārstēšanas metožu izvēle dzīvesbiedriem bijusi atšķirīga.

Nebija jau pirmā reize, kad ārstēju uzpūtušās govis. Lai mazinātu spriedzi, centos izrīkot saimniekus. Vīru aizsūtīju pēc ūdens, sievai liku sameklēt lielu pudeli, pats sāku izmeklēt govi. Pieejot pie govs, ieraudzīju, ka govij no mutes karājās ap 1 metru gara un 1 mm resna makšķeraukla. Mani pārņēma nelabas aizdomas, ka tā nav parasta akūta spurekļa timpānija, bet uzpūšanās ir saistīta ar aizrīšanos. Iztaujājot saimniekus, izrādījās, ka govs aizrijusies ar ābolu, domājuši, kā lopiņam palīdzēt, līdz saimniekam dzimusi ģeniāla ideja, kā govij atbrīvot aizsprostoto barības vadu. Saimnieki bija redzējuši, kā veterinārārsts govij bija ievadījis spureklī magnētu. Ņemot vērā redzēto, abi nolēmuši, ka saimniece ar abām rokām no ārpuses centīsies virzīt iesprūdušo ābolu rīkles virzienā, tikmēr saimnieks ar vienu roku satvers un turēs govs mēli, bet ar otru roku, centīsies iespiest ābolā pietiekami lielu makšķeres āķi, kas iesiets resnā makšķerauklā un ar makšķerauklu izvilks iesprūdušo ābolu. Domāts, darīts! Viss būtu izdevies, labi, ja vien makšķerāķis nebūtu ieķēries balsenē.

Labi, ka medikamentu somā bija narkoze un atsāpinošie līdzekļi. Rīkoties vajadzēja ātri. Ievadīju vēnā narkozes līdzekli. No malkas pagales uztaisījām improvizētu mutes atplētēju. Saimnieks ar kabatas bateriju rādīja gaismu, ar garo adatu turētāju pēc apmēram 2–3 minūšu ilgiem pūliņiem izdevās labi satver āķi un izņemt to no balsenes.

Viena nelaime tika novērsta, taču gāzes spureklī bija sakrājušās vēl vairāk un lopiņš bija tuvu nosmakšanai. Man automašīnā vienmēr ir speciāla 2,0–2,5 m gara speciāla zonde, ar tās palīdzību apēsto ābolu varēja sasmalcināt un novadīt uz spurekli. Pēc barības vada atbrīvošanas  izdevās strauji atbrīvot spurekli no gāzēm, taču, ilgstošās timpānijas dēļ bija sākusies putainā uzpūšanās. Neskatoties uz to, spureklī bija ievadīts timpāniju mazinošais medikaments timpanols, nācās veikt arī rumenotomiju ar troakāru jeb spurekļa sienas perforāciju, atstājot uz 24 stundām spureklī ievietotu troakāra čaulu, kuru piestiprināju pie ādas. Galu galā viss beidzās labi.

Akūtas spurekļa timpānijas gadījumā vienmēr nekavējoši sauciet veterinārārstu, jo novēloti uzsākta ārstēšana var beigties ar letālu iznākumu. Atgādinājums saimniekiem: nekad  nemēģiniet izdomāt “inovatīvas” ārstēšanas metodes!

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm 

Tā sauktajos kolhozu laikos algas dienās lielākā daļa padomju darbaļaužu bija iedibinājuši tradīciju – pēc algas saņemšanas obligāts bija vietējā veikala apmeklējums ar mērķi iegādāties vairākas pudeles degvīna un sarīkot svētkus.

Vienā no šādām dienām vakarpusē saņēmu zvanu ar jocīgu vēstījumu no kāda kolhoznieka, kurš ikdienā strādāja par cūkkopēju. Darbinieks labs, ja nedzer grādīgos dzērienus, taču algas dienu atzīmēšana 2–3 dienu garumā speciālistiem bija jāpiecieš. Nu jā, vēstījums dīvains: “Man govs iekrita dīķī!” Mirkli apdomājos, ko atbildēt. Mana atbilde lakoniska: “Velc savu govi no dīķa laukā.” Nu tā tas viss paliek, taču pēc pāris stundām atkal no šī paša kolhoznieka zvans. Paceļu klausuli, kolhoznieks žēlabainā balsī man saka: “Mēs pa vairākiem vīriem to govi no dīķa izvilkām, viņa elpo, bet nevar piecelties, vai vari pie mums atbraukt, parādā nepaliksim.” Atbildu, ka nav runa par naudu, būšu pie viņa pēc 20 minūtēm.

Aizbraucu. Mājas pagalmā neviena nav, suņi skrien pretī, aposta un skrien pa priekšu aiz kūts dīķa virzienā. Aizejot līdz kūtij, redzu, ka dīķmalā rosās četri iereibuši vīri, izmetušies peldbiksēs, un rāda man govi. Govs ir uzvilkta uz dīķī esošās saliņas. Saku, ka es uz to saliņu nepeldēšu, vajag govi dabūt krastā. Vīru vidū neapmierinātība, taču pretī nerunā, saimnieks sola palīgiem, ka norēķināsies graudā. Pēc apmēram stundas govs ir veiksmīgi izvilkta krastā. Izmēru ķermeņa temperatūru – 37,5 °C. Konstatēju govij vispārēju organisma hipotermiju jeb atdzišanu. Nekavējoši veicu kalcija hlorīda un glikozes intravenozu injekciju. Lieku ar salmiem berzēt govi, lai tā sasiltu. Lops cenšas pacelt galvu, taču ilgstošā pelde dīķī darījusi savu.

Ejot uz mašīnu, atceros izcilā profesora Zālamana Maņeviča viedos vārdus, ka ilgstošas hipotermijas gadījumā ieteicams intravenozi govij ievadīt 200 ml 40 % etilspirtu kombinācijā ar 200 ml 5 % glikozes šķīduma. Pārmeklēju mašīnu un atradu vienā pudelē etilspirtu. Atšķaidīju ar destilētu ūdeni līdz vajadzīgajai koncentrācijai, uzliku sistēmu un lēnām spirta kokteili ievadīju govij vēnā. Liku govi sasegt, lai tai būtu silti. Kamēr mazgāju rokas un šļirces, govs bija piecēlusies, bet kustības lēnas, lopiņš grīļojās un streipuļoja. Gāju uz māju meklēt saimnieku, lai ieved lopu kūtī un piesien. Virtuvē skaļas klaigas, visi palīgi un saimnieks ar saimnieci manāmi iereibuši. Saku, ka govs piecēlusies, vajadzētu uz kūti aizvest.

Aizejam līdz dīķim, un… govs atkal ievēlusies dīķī. Visa procedūra sākās no gala. Tikai nu jau jāsāk uzmanīties, lai arī glābēji neaiziet pa burbuli. Laimīgā kārtā izdevās govi diezgan ātri dabūt laukā no dīķa, atkārtoti veicu kalcija hlorīda un glikozes injekciju. Izdevās ar palīdzību govi dabūt kājās un ievest kūti. Arī šis stāsts ir ar laimīgām beigām.

Ļoti iespējams, ka daudziem lasītājiem šis viss šķitīs kā izdomātas pasakas, taču šie ir reāli atgadījumi, kuri notikuši aptuveni pirms 30 gadiem, taču, gribu vērst jūsu uzmanību pavisam citā virzienā. Jebkurā saimniecībā iespējamas neparedzētas situācijas, taču dzīvnieku īpašnieka pienākums ir atbildīgi izturēties pret jebkuru saimniecībā esošo dzīvnieku, sagādāt tiem drošu dzīves vidi un dzīvnieku sugai atbilstošus apstākļus.

Arī tad, ja neesat Veterinārmedicīnas fakultātes absolventi, bet iekšēji jūtaties veterinārārsti, ārstnieciskās manipulācijas veiciet tikai tādas, kuras dzīvnieku ārstēšanā jums ir nozīmējis veterinārārsts. Dzīvnieku ārstēšanu nevajadzētu balstīt uz tautas medicīnas metodēm vai kaimiņu ieteikumiem. Veterinārmedicīnas fakultāte sagatavo ļoti labas kvalifikācijas veterinārārstus, ārstēšanu uzticiet profesionāļiem. Mums Latvijā ir izcili veterinārārsti, kuri sniegs kvalificētu veterināro palīdzību jūsu dzīvniekiem.

Dainis Arbidāns, LLKC Lopkopības nodaļas eksperts-konsultants veterinārmedicīnā

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2023. gada februāra izdevuma