Uzdevums – nodrošināt veselīgu piena asinsriti

Šis gads iezīmējies ar ļoti augstām piena iepirkuma cenām un dažu piena pārstrādes uzņēmumu apstāšanos. Lai ne tik asas, kā savulaik ierasts, tomēr atkal uzplaiksnī diskusijas pārstrādes un zemnieku starpā par svaigpiena tirgu. Par situāciju piena pārstrādē un tās lomu pārtikas nodrošināšanā saruna ar LPCS valdes priekšsēdētāju JĀNI ŠOLKU.

– Jūlija sākumā valdība lēma par 10 miljonu eiro atbalsta piešķiršanu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumiem, lai mazinātu Krievijas kara Ukrainā izraisītās sekas. Vai tas ir risinājums grūtās situācijas uzlabošanai piena pārstrādes sektorā?

Jānis Šolks: – Jau pērnā gada beigās, jūtot situācijas dramatismu, kāds veidojās pārstrādes uzņēmumos, mēs lūdzām atbalstu piena pārstrādei kā vienai no lielākajām pārtikas industrijas nozarēm Latvijā. Mēs rakstījām vēstules visām iespējamām institūcijām, sākot ar Valsts Prezidentu un Saeimu līdz pat ministrijām. Arī Zemkopības ministrija izteica atbalstu mūsu idejai, ka nozarei nepieciešams īpašs atbalsts. Piena nozare nav naglu vai ķieģeļu ražošana, kur, ja vajag, var ražot, ja ne – ražošanu var pārtraukt. Tā ir vesela sistēma – piena asinsrite, ko vajag saglabāt kopumā, jautājums – kā un cik lielā mērā.

Normāla piena asinsrite jeb precīzāk būtu teikt – pienarite nozīmē, ka govis katru dienu tiek izslauktas, radot noteiktu apjomu piena, kas tiek atdzesēts līdz 2– 6 grādiem, laikus savākts un 48 stundu laikā pārstrādāts. Tas rada enerģijas izmaksas gan piena ražotājam, gan pārstrādātājam. Visas izmaksas jāsabalansē ar tirgus iespējām, kuras samazinās, jo diemžēl cilvēki pērk mazāk, mūsu tuvākie konkurenti – Lietuvas, Igaunijas, Polijas uzņēmumi – neguļ. Vienlaikus valstī izpratnes par piena nozares stratēģisko nozīmi, šķiet, nav.

Daudz ir runāts par nozares sadrumstalotību. Ja man vaicātu, vai tāda ir, es teiktu “jā” un “nē”. Ja Latvijā paliktu divi vai trīs piena pārstrādes uzņēmumi, tas būtu milzīgs risks. X stundā tā puse, kas šādu stundu izveidotu, varētu ļoti mērķtiecīgi šos vai kādu no šiem uzņēmumiem ātri padarīt darboties nespējīgu, un tas būtu pietiekami, lai rastos grūtības ar pārtikas nodrošinājumu. Te var daudz filozofēt, kā būtu, ja būtu, bet civilās aizsardzības ietvaros ir jāzina, kā nodrošināt valsti X stundā. Līdz zināmai robežai uzņēmumiem, vai tie ir vidēji vai mazi, ir jābūt visos reģionos. Jau tagad jebkurš no Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem X stundā varētu saražot krietni vairāk nekā ikdienas situācijā ražo. Tas attiecas arī uz citiem sektoriem – maizes, gaļas un vēl citu pārstrādi. Riski jāminimizē un jāsadala. Piena nozares stratēģisko nozīmi pēc būtības neesam apzinājušies, tādēļ notiek spēles, kā būs, tā būs.

Mēs pamatoti prasījām atbalstu decembra vidū, cerot uz to janvārī vai februārī. Tagad esam jūlija vidū, beidzot naudiņa pārtikas nozarei ir piešķirta. Es saprotu, ka resursu trūkst, bet teicu novembrī, decembrī un arī tagad saku, ka nozares degradēšanās mums izmaksās dārgāk nekā nozares atbalstīšana grūtā brīdī. Uzņēmumu apstāšanās radīs papildu izmaksas ar bezdarbnieku pabalstiem, darbspējīgu cilvēku zaudēšanu, kuri Latvijai varētu pelnīt nodokļus.

– Principā – veselīga piena nozares asinsrite ir nacionālās drošības jautājums?

– Absolūti. Sākot ar zemniekiem, tālāk – piena pārstrāde, loģistika, izplatīšana – tā ir viena sistēma.

– Dažādos pētījumos norādīts uz piena pārstrādes neefektivitāti un sadrumstalotību, kas ir viens no iemesliem, kādēļ hroniski, līdz pērnā gada otrajai pusei, kad situācija kardināli mainījās, Latvijā bija viena no zemākajām piena iepirkuma cenām ES. Acīmredzot par īsti veselīgu to saukt vis nevar.

– Es tik radikāli neteiktu, šāda situācija bija arī vēl citur Eiropā. Vidējā piena cena veidojas no zemākās un augstākās cenas. Ja paskatāmies ES valstis, tad Latvija nav īsti ar tām pašām zemākajām cenām, ir bijis, ka Lietuva un vēl dažas valstis ir aiz mums, Igaunija – mums priekšā. Igaunija atpaliek ar visu savu sakārtoto un efektīvo piena ražošanas sistēmu. Tagad mūs apsteigusi Lietuva, vienlaikus mēs esam aizgājuši garām Polijai. Tāpat atšķiras arī cenas Vācijas ziemeļos un dienvidos, un tur kopējais cenu līmenis ir tikai nedaudz augstāks.

Manuprāt, situācija ir atkarīga no valsts lieluma, cilvēku skaita un vēl virknes citu apstākļu. Paņemsim Lietuvu – iedzīvotāju skaits tur ir par 50 % lielāks nekā Latvijā, bet teritorija ir tikai nedaudz lielāka. Tas nozīmē, ka tur savākt pienu ir mazliet izdevīgāk nekā Latvijā. Lietuva no Latvijas iepērk gandrīz 1000 tonnu piena dienā, maksājot par to tirgus cenu. Lietuvā patēriņš ir par 50 % lielāks nekā Latvijā, tādējādi viņi iegūst, pārdodot produktus savā vietējā tirgū, turklāt gan Lietuvā, gan Igaunijā ir liela pircēju lojalitāte pret vietējo ražotāju produktiem.

Gada sākumā apkopotie tirgus izpētes kompānijas Nielsen dati liecina, ka Latvijā tirdzniecībā vietējās izcelsmes fasētais piens ir 48 %, bet 52 % importa. Lietuvā vietējā un importa piena attiecība ir 90/10, Igaunijā – 98/2. Pārējo piena produktu kategorijās Latvijā imports ir 16–30 %, Lietuvā un Igaunijā – ievērojami mazāk nekā mums. Pamēģiniet kaimiņzemēs atrast Latvijā ražotu pienu!

Tādējādi Latvijas pārstrādes uzņēmumi, esot šīm abām valstīm pa vidu, ir vissliktākā tirgus pozīcijā. Tas nozīmē, ka Latvijas mazumtirdzniecības pasūtījums ir relatīvi mazs, jo lielu vietējā tirgus daļu esam atdevuši importam. Ar vidēju sadrumstalotību un mazu pasūtījuma apjomu mēs kļūstam vēl nekonkurētspējīgāki, jo īpaši pret tuvākajiem konkurentiem, nerunājot nemaz par Poliju, kur ir pilnīgi cita situācija nekā Baltijas valstīs gan attiecībā uz pārstrādes jaudām, gan patēriņu. Esmu ticies ar Polijas lielākā pārstrādātāja “Mlekovita” vadību, ļoti patīkami, korekti cilvēki, un viņu stratēģija, raugoties mūsu virzienā, ir – mēs neuzbāžamies, bet vietu tukšu arī neatstāsim, mēs izmantosim savu efektivitāti, iespējas un resursus.

– Kādi ir Latvijas lielāko uzņēmumu rentabilitātes rādītāji pērn? Kā uzņēmumiem sokas šogad? Dzirdēts, ka, neraugoties uz augstajām resursu un piena cenām, peļņas rādītāji ir samērā labi.

– Ne visiem situācija ir laba. Neslēpsim, ka nozarē, kaut arī cena par piena kilogramu līdz pērnajam gadam bija vidēji 4–6 centi zemāka nekā vidēji Eiropā, bija iestājies zināms miers un līdzsvars. Kovids to būtiski neietekmēja. Mēs, saprotot, ka iespēju izdzīvot dod eksports, pie tā ļoti nopietni strādājām. To apliecina arī eksporta rādītāji: piena produkti plus saldējums pērn ir pārdoti par 190 miljoniem eiro. Neskaitot svaigpienu, kas pārdots par vairāk nekā 200 miljoniem eiro. Šos divus rādītājus kopā likt nevajag, jo mēs runājam par pārstrādātiem produktiem, tādiem, kam ir pievienotā vērtība. Ar izejvielas eksportu, vai tie būtu baļķi, graudi vai piens, nebūtu īpaši jālepojas.

Šajā krīzes brīdī, ka pasaules tirgū ir augstas cenas industriālajiem produktiem, mūsu eksports notiek vairāk nekā uz 70 valstīm pasaulē, tostarp uz Vidējiem un Tuvajiem austrumiem, Āfrikas valstīm. Tur produktu cena ir atbilstoša mūsu izmaksām. Var teikt, ka situācija vietējā tirgū mūs gremdē, bet eksports velk ārā. Tādēļ uzņēmumi, kam ir 20, 30 vai 90 % eksporta, noteikti nedzīvo izdzīvošanas režīmā. Izmaksas ir lielākas, bet, pateicoties cenu pieaugumam, arī eksportā, pērn rādītājos esam līdzīgi ar 2020. gadu. Protams, mainās produktu pakete, krasāk augusi eksporta produktu vērtība, jāpiemin, ka 2020. gadā eksporta ieņēmumi bija 168 miljoni eiro. Eksports ir izglābis dažus vidējos un noteikti – visus lielos uzņēmumus.

– Kas notiek mazajos uzņēmumos – Rankā, Lazdonā, Limbažos, Sērenē un citur?

– Tiem, kas strādā pamatā uz vietējo tirgu un darbojas šaurā produktu segmentā, klājas grūti. Daļa no tiem ir apstājušies vai ir uz apstāšanās robežas. Kā zināms, “Elpa” un “Limbažu siers” ir apstājušies. Ceru, ka, situācijai uzlabojoties, uzņēmumi varēs atsākt darbu. Tagad tas, ko prognozējām pērn gada beigās, prasot 10 miljonus eiro piena nozares asinsrites nodrošināšanai decembrī, janvārī un februārī, nesaņemot šo atbalstu, ir noticis. Mums ir par diviem uzņēmumiem mazāk, rindas kārtībā ir vēl daži uzņēmumi.

Jebkura procesa sagraušana kaut ko maksā. Jādara viss iespējamais, lai to uzņēmumu kopums, ko apdraud tirgus situācijas spiediens, izdzīvo un nākotnē atdod to naudu, kas tajos ir ielikta. Latvijai savi parādi nākotnē būs jāatdod, un tam nepieciešami nodokļu maksātāji – uzņēmumi un cilvēki, kas tajos strādā.

– Cik pareizs ir atsevišķu ministru uzstādījums, ka jāizstrādā precīzi mērķēts atbalsts tikai un vienīgi maznodrošinātajiem, no jebkāda atbalstāmo loka izslēdzot ekonomikas mugurkaulu – mazo un vidējo uzņēmējdarbību? Vai tiešām nav izpratnes, ka tieši pēc iespējas plašāka uzņēmējdarbības saglabāšana tagad dos lielākus nodokļu ieņēmumus nākotnē?

– Acīmredzot šādas izpratnes nav. Mēs esam tikušies un runājuši ar dažāda ranga politiķiem, cenšoties pierādīt, ka PVN samazināšana primāri nepieciešamās pārtikas produktiem, nemaz nerunājot par akcīzes nodokļa samazināšanu degvielai, dotu labumu. PVN samazināšana ļautu maznodrošinātajiem iegādāties produktus par viņiem pieejamām cenām un vienlaikus arī ražotājiem dotu iespēju strādāt, ražot vairāk un attīstīties nākotnē. Protams, ka priekšlikums tūlīt un tagad dot naudu maznodrošinātajiem no politiķu mutes skan labi, bet no tālākas attīstības un stratēģijas viedokļa tas ir neloģiski un aplami.

– Nodokļu samazināšanas taktiku šajos apstākļos izmanto, var teikt, lielākā daļa ES valstu, redzot, ka augstas cenas, no viens puses, padara nabagākus cilvēkus, no otras – ievērojami audzē nodokļu masu valsts budžetā. Vai jums sarunās ar politiķiem ir skaidrots, kādēļ nevar samazināt PVN un akcīzi energoresursiem?

– Atbildes ir ļoti izvairīgas. Mēs gan atsevišķi, gan kopā ar pārējās lauksaimniecības nozares uzņēmumiem esam rakstījuši vēstules, tikušies ar Saeimas frakcijām, deputātiem individuāli utt. Argumentācija ir vienkārša – PVN samazināšana neesot labākais instruments uzņēmējdarbības atbalstam, tas neko nedodot, jo tad tiekot samazināts PVN arī importa produktiem. Nākamais, tirgotāji un pārstrādātāji atradīšot iespēju kādu daļu no samazinājuma paņemt sev papildus. Vēl viens – esot labāki instrumenti uzņēmējdarbības atbalstam.

– Kādi ir tie labākie instrumenti?

– Te sākas programmas nagla. Nevienās sarunās un publiskās diskusijās līdz šim neviens nav spējis nosaukt tos “labākos instrumentus”. Līdz šim no valdības pārstāvjiem, deputātiem, dažādiem konsultantiem un ekonomistiem, banku, tajā skaitā Latvijas Bankas, pārstāvjiem nav izdevies sadzirdēt nevienu priekšlikumus. Par “labākiem instrumentiem” mēs dzirdam jau kopš tā brīža, kad vispār sākām runāt par PVN samazināšanu. Tā kā “labākie instrumenti” joprojām nav nosaukti, tad mēs paliekam pie tiem instrumentiem, ko pielieto pārējās ES dalībvalstis. Mūsu priekšlikums – atbalstot mazturīgos, noturam cenas pamatproduktiem tādā līmenī, lai ar tiem ienākumiem, kas viņiem ir, var tos iegādāties. Būtu jādefinē, cik lieliem jābūt ieņēmumiem, lai segtu izdevumus par pamata pakalpojumiem un produktiem, un mērķēti jāatbalsta tie, kam šie ieņēmumi ir mazāki. Konkrēti un mērķēti, tas nozīmē – ar indeksāciju. Visai sabiedrībai kopumā pakalpojumu un produktu grozam jābūt pieejamam par saprātīgām cenām, nesagraujot to, kas ir gadu desmitiem radīts. Tajā skaitā ar valsts un ES un vēl citu atbalsta programmu uzņēmējdarbībai atbalstu. Saglabāt to, kas ir, un nesagraut.

Jāsāk ar izdzīvošanas shēmu tiem, kas nākotnē ražos nodokļus, ģenerēs darbavietas, attīstīsies un valstij samaksās vairāk, nekā valsts tiem līdz šim ir iedevusi. Piena nozare 2021. gadā ir iedevusi vairāk nekā 40 miljonus eiro nodokļos, no kuriem 20 milj. eiro jāatskaita dēļ PVN, ko atmaksā eksporta darījumiem, bet 20 miljoni paliek. Mēs grūtā brīdī prasām 10 miljonus, lai pēc 3–4 gadiem, iespējams, nomaksātu divas reizes vairāk. Mums saka – nē! Kur ir loģika? Kā liels sasniegums tiek pasniegts 10 miljonu eiro atbalsts pārstrādei. Faktiski tā ir ceturtā daļa no tā, kas nepieciešams pārtikas pārstrādei. Vienai piena nozarei, kas kopējā pārtikas pārstrādē aizņem 25 %, vajag 10 miljonus eiro.

– Vēl gada sākumā, februārī, piena pārstrādei bija asas diskusijas ar vairumtirdzniecības veikalu tīkliem par to nevēlēšanos piekāpties piena produktu cenu jautājumā. Tagad veikalos piena produktiem teju vai katru dienu cenas kāpj uz augšu. Kā izdevās lauzt veikalnieku stingro nostāju pret regulāru cenu pārskatīšanu?

– Katrs sevi cienošs veiksmīgs uzņēmējs, arī mazumtirgotājs, saprotams, cīnās par savu peļņu. Brīdi pirms sarkanās līnijas pārkāpšanas mazumtirgotāji saprata, cik liela loma viņiem ir mūsu izdzīvošanā, un bija gatavi kaut ko ziedot. Šis “kaut kas” bija apjoms, kas samazinājās.

– Ne jau naudas izteiksmē.

– Apgrozījums naudā vidēji saglabājas. Tirgotāji vienmēr uzstājušies kā pircēju aizstāvji, kuri rūpējas par zemāku cenu, kas ir pamatojums arī importa produktu tirgošanai. Savukārt mūsu konkurenti berzē rokas un ir gatavi kaut kādus produktus pārdot lētāk, lai iekarotu tirgu brīdī, kad vājākais konkurents kļuvis vēl vājāks.

Es teiktu, ka memorands, ko noslēdzām ar tirgotājiem, deva savu labumu. Saprotams, ka uzņēmumi nedalās, tajā skaitā ar mani, ar informāciju par taktiskajām darbībām cenu politikas veidošanā. Es redzu, ka šīs izmaiņas sakrīt ar laiku, kad memorands tika noslēgts un abas puses vienojās viena otru atbalstīt, cik saprātīgi to iespējams izdarīt. Jā, diemžēl tas ir par sliktu pircējam, jo produktu cenas ceļas, bet tas ir neizbēgams process. Lielākajai daļas ikdienas produktu cenu jāaug, tiem joprojām ražošanas izmaksas nav sabalansētas ar plaukta cenu veikalā. Mēs esam izrēķinājuši, ka 1 litram piena, lai tā ražošanas un tirdzniecības izmaksas būtu pa nullēm, veikalā būtu jāmaksā 1,80 eiro. Nezinu, kā tirgotāji balansē ar savu piecenojumu, bet pārstrādes pārdošanas cenai jābūt virs 1 eiro.

– Cik zinu, piens nekad nav bijis produkts, ar ko pārstrāde vai veikali labi pelnītu, tam ir citi produkti.

– Šis ir piemērs. Es runāju par ātrās aprites produktiem – pienu, biezpienu un tamlīdzīgiem, ko cilvēki patērē ikdienā. Tiem ir zemāks uzcenojums, cena var būt augstāka vai zemāka, bet ir ar tendenci palielināties. Mēs, pienu ražojot, zaudējam, mēs ar to nepelnām, nopelnīt var ar sviestu, sieru un vēl dažiem augstākas pievienotās vērtības produktiem un eksportu. Mēs visi domājam, kā šo krīzi pārvarēt.

Atbalsts, kas būs, būs ļoti labs, bet teikšu tieši – ar to nepietiks, lai būtu stabila nākotne. Tas ir sākums, labs sākums, bet tikai sākums.

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja

Intervijas fragments no LLKC izdevuma “Latvijas Lopkopis” 2022. gada jūlija izdevuma.