Latvijas un Eiropas piena lielvalstu konkurētspējas salīdzinājums

Skatoties Eiropas piena lopkopības kartē, vienmēr gribas izcelt trīs valstis, kuru pieredze piena lopkopības attīstībā ir saistoša, no kuras var pārņemt pieredzi. Šīs valstis ir Nīderlande, Dānija un Īrija. Cik konkurētspējīgi esam salīdzinājumā ar šīm valstīm?

IFCN starptautiskais piena pētniecības tīkls 2019. gada pārskatā ir atzīmējis, ka Nīderlande ir 12. vieta pasaulē pēc kopējā piena ražošanas apjoma. Šajā valstī tiek saražots 15,3 milj. tonnu sausnā koriģēta piena (SCM = izslaukums * ((tauki % + tīrproteīns %) / 7,3), kur tīrproteīns = kopproteīns % - 0,19 % (urīnviela jeb karbamīds)), kas valstī veido 201 % pašnodrošinājuma. Nīderlandes piena lopkopības saimniecības par saražoto pienu saņem vidēji 9 % mazāk nekā ir vidējā pasaules piena cena (33 eiro/100 kg SCM). Nīderlande 2019. gadā bija arī lielākā neto piena produktu eksportētājvalsts Eiropā. Dānija atrodas 30. vietā pasaulē pēc saražotā piena apjoma, kas ir 6,3 milj. tonnu SCM. Ražošanas apjoms pašpatēriņu nodrošina par 214 %. Dānijā vidējā piena realizācijas cena no saimniecības ir 2 % virs vidējās pasaules piena cenas. Dānija ir piektā lielākā piena eksportētājvalsts pēc pārdotā piena ekvivalenta Eiropā.

Īrija ieņem  20. vietu pasaulē ar saražotām 9,1 milj. tonnām SCM, kas spēj pašpatēriņu nodrošināt par 341 %. Neraugoties uz ļoti lielo pašnodrošinājumu, vidējā piena realizācijas cena no saimniecības ir 4 % zem vidējā pasaules līmeņa.

Latvija pasaulē ir 74. vietā ar saražotu 1 milj. tonnu SCM, kas pašpatēriņu spēj nodrošināt par 149 %. Latvijā, salīdzinot ar pasaules vidējo piena realizācijas cenu no saimniecības, tā ir par 11 % zemāka.

Var veikt salīdzinošu novērtēšanu, balstoties uz IFCN Dairy apkopotajiem datiem pēc vienotas metodikas par 2019. gadu. Salīdzinošajā novērtēšanā tiek izmantoti dati par atlasītajām (pēc IFCN metodikas) katru valsti reprezentējošām tipiskajām saimniecībām, kas pārstāv dažāda lieluma tipiskās saimniecības.

Dzīvnieku blīvums

Būtisks rādītājs ir zemes izmantošanas intensitāte – cik ir dzīvnieku vienību (pēc IFCN metodikas standartizēta vērtība ar dzīvmasu 650 kg). Starp analizētajām saimniecībām vismazākais dzīvnieku blīvums ir Latvijas saimniecībās, kur vidēji uz 1 ha netiek turēts vairāk par 1 dzīvnieku vienību (skatīt 1. attēlu). Citu valstu saimniecībās vidējais dzīvnieku vienību blīvums pārsniedz 1,5 dzīvnieku vienības uz hektāru. Vislielākais dzīvnieku vienību blīvums ir Nīderlandes un Dānijas lielajās tipiskajās saimniecībās, kur vidēji uz 1 ha tiek uzturētas vismaz 2,4 dzīvnieku vienības. Būtiska ietekme uz šo rādītāju ir gan augsnes auglībai, gan arī klimatiskajiem apstākļiem, ja jādomā par lopbarību ziemai. Jo ilgāks ziemas periods, jo vairāk papildu platības vajag ziemas lopbarības sagatavošanai. Attiecīgi šis rādītājs ietekmē vidēji no piena lopkopībai atvēlētajiem hektāriem iegūto piena apjomu un ieņēmumus no piena lopkopības vidēji uz 1 ha, kur augstāki rezultāti būs saimniecībām, kurās ir lielāks dzīvnieku vienību blīvums.

1. attēls. Dzīvnieku vienību (650 kg) blīvums un iegūts piens (t SCM) no lopbarības ieguvei paredzētās zemes saimniecībā, 2019

Vidējie izslaukumi

Ganāmpulka izmantošanas efektivitātes rādītājs ir vidējais izslaukums no govs – jo vairāk, jo labāk. Tomēr izslaukumi jāvērtē kontekstā ar saimniecības ražošanas tehnoloģiju, kur katrā dzīvnieku turēšanas un audzēšanas tehnoloģijā ir savas nianses un produktivitāti ietekmējošie faktori. Salīdzinājumam var minēt Dānijas un Īrijas piemērus, kur Īrijas tipiskajai mazajai saimniecībai ir divas reizes zemāks izslaukums nekā Dānijas vidēja izmēra tipiskajai saimniecībai (skatīt 2. attēlu). Dānijas saimniecības neizmanto ganības, govis tiek turētas kūtī nepiesietas, tiek barotas atbilstoši to produktivitātei. Turpretī Īrijas saimniecībās govis lielāko daļu laika tiek ganītas, izmantojot Īrijas klimatu un ļoti labos zālēs augšanas apstākļus, kas būtiski samazina resursus piena ražošanai, un šo metodi var saukt par ekstensīvu. Vērtējot Latvijas saimniecības, pēc vidējās govju produktivitātes var secināt, ka mazā tipiskā saimniecība vairāk strādā ekstensīvi, kur arī saimniecības raksturojumā minēts, ka šajā saimniecībā tiek izmantota noganīšana vasaras periodā. Intensīvāk strādā Latvijas tipiskā vidējā un lielā saimniecībā, ko apliecina vidējā ganāmpulka produktivitāte un saimniecības raksturojums. Intensīva govs izmantošana izslaukuma kāpināšanai ietekmē govs ilgmūžību.

2. attēls. Iegūtais piens (t SCM) no 1 govs gadā tipiskajās saimniecībās, 2019

Ilgmūžība un produktivitāte

Vērtējot saimniecības dažādos aspektos, būtiski pieminēt arī saistību starp govs produktivitāti un tās vidējo mūža ilgumu. Kā liecina sakarības analizētajos ganāmpulkos (skatīt 3. attēlu), tad veidojos cieša negatīva sakarība – jo produktīvāka govs, jo īsāku mūžu tā dzīvo. Visilgāk dzīvo Īrijas piena govis un Latvijas mazo tipisko saimniecību govis, kur visiem ganāmpulkiem vienojošais elements ir ganību izmantošana.

Ir arī citi faktori, kas ietekmē govs dzīves ilgumu – ganāmpulka apsaimniekošanas stratēģija, brāķēšanas metodika, slimības, labturības apstākļi, kas arī veido ietekmi uz vidējo govs ražību.

3. attēls. Sakarība starp iegūto pienu (t SCM) un ganāmpulka vecumu, 2019

Analizējot govs dzīves ilgumu, lietderīgi arī ir izpētīt mūža produktivitāti, kur kopā aprēķināts govs dzīves laikā no dzimšanas līdz pat brāķēšanai saražotais piens. Šo rādītāju būtiski ietekmē gan govs produktivitāte vidēji laktācijā, pirmās atnešanās vecums, starpatnešanās laiks un dzīves ilgums. Augstākā mūža ražība ir Dānijas vidēja lieluma saimniecībai (skatīt 4. attēlu). Arī ekstensīvi ražojošajās Īrijas saimniecībās ir samērā augsta mūža produktivitāte. Viszemākā mūža produktivitāte ir Latvijas saimniecībās, kur vidēji tiek iegūts no govs ap 20 t piena. Nav vienota parametra, kas rada šādu mūža ražības atšķirību – tas vairāk ir apstākļu kopums.

4. attēls. Mūža ražība tipiskajās saimniecībās (t SCM), 2019

Pētot sakarību starp gadā iegūtā piena apjomu un mūža ražību (skatīt 5. attēlu) un atceroties sakarību starp govs produktivitāti un dzīves ilgumu, var secināt, ka uz mūža ražības rādītāju lielu ietekmi atstāj arī citi parametri. Šis mūža ražības rezultāts parāda, cik daudz produkcijas govs ir spējusi saražot savas dzīves laikā, lai segtu izaudzēšanas izmaksas un varētu nodrošināt peļņu piena saimniecībai. Tieši tādēļ ir vērts sekot līdzi faktoriem, kas ietekmē govs produktivitāti no dzimšanas līdz brāķēšanai.

5. attēls. Sakarība starp vidējo izslaukumu gadā un mūža ražību (t SCM), 2019

Veterinārā aprūpe

Vēl viens svarīgs faktors, kas saistīts ar govs produktivitāti un nodzīvoto mūžu, ir savlaicīga reaģēšana uz govs veselības izmaiņām, nodrošinot stabilu veselības stāvokli. Zināms, ka augsti produktīvām govīm mēdz būt lielākas veterinārās un apsēklošanas izmaksas (skatīt 6. attēlu). Ja nav kādu ārkārtēju veselības problēmu vai slimības uzliesmojumu novietnē, statistika liecina, ka analizētajās saimniecībās veterinārās un apsēklošanas izmaksas vidēji uz 100 kg SCM ir 1,20–1,50 eiro. Tikai vienā saimniecībā fiksētas veterinārās un apsēklošanas izmaksas, kas pārsniedz 2 eiro uz 100 kg SCM. Ja no izlases kopas izņem konkrēto saimniecību, tad korelācijas koeficients ir tuvu 70 %, kas norāda uz ciešo produktivitātes un veterināro izmaksu saistību.

6. attēls. Sakarība starp vidējo izslaukumu (t SCM), saimniecībās gadā un veterinārajām un apsēklošanas izmaksām uz 1 govi, 2019

Piena pašizmaksa

Visaugstākā piena ražošanas pašizmaksa ir Nīderlandes mazajā tipiskajā saimniecībā – 43,60 eiro/100 kg SCM. Samērā augsta pašizmaksa ir arī Latvijas mazajā tipiskajā saimniecībā – 39 eiro (skatīt 7. attēlu). Ar viszemāko pašizmaksu pienu ražo Latvijas vidējā saimniecībā, kur 100 kg SCM saražošana maksā 26,6 eiro. Būtiski piebilst, ka IFCN aprēķinātā pašizmaksa ir par SCM, kur tiek ņemts vērā piena sausnas saturs. Jo vairāk pienā sausnas, jo zemāka pašizmaksa ir par 1 kg saražotā SCM. 

7. attēls. Piena ražošanas izmaksas, eiro/100 kg SCM, 2019

Vērtējot sakarību starp saražotā piena apjomu vidēji gadā un pašizmaksu (skatīt 8. attēlu), var secināt, ka nav sakarības starp govs produktivitāti un piena pašizmaksu. Tas skaidrojams ar analizēto saimniecību atšķirībām – analīzē iekļautās saimniecības ražo pienu ar dažādām tehnoloģijām, kuru izvēli nosaka vairāki ārēji faktori, lai piena ražošana būtu ekonomiski pamatota. Ja šādu analīzi, kur tiek meklēta sakarība starp saražoto piena daudzumu gadā no vienas govs un 1 kg SCM pašizmaksu, izmantotu, salīdzinot pēc vienādas tehnoloģijas vienādos apstākļos esošas saimniecības, tad varētu konstatēt likumsakarības, kur augstāks izslaukums veicina 1 kg pašizmaksas samazināšanos.

8. attēls. Sakarība starp vidēji gadā iegūto pienu (t SCM) no govs un piena ražošanas pašizmaksu, 2019

Raivis Andersons,
LLKC Ekonomikas nodaļas ekonomikas konsultants