Eiropas “zaļā” lauku stratēģija – viedokļu krustugunīs

Tuvojoties gada beigām, kam teorētiski jāiezīmē jaunā ES Kopējās lauksaimniecības politkas (KLP) perioda sākumu, aizvien aktīvāk ES iestādēs notiek jauno plānošas dokumentu apspiešana.

Šobrīd ir skaidrs, ka nākamgad lauksaimniecības atbalsta sistēmā izmaiņu nebūs – dzīvosim pēc līdzšinējiem noteikumiem, bet ar jaunā KLP perioda 2021.–2027.gadam atvēlēto finansējumu. Lai reformas nebūtu jāatliek vēl par vienu gadu, jaunā KLP perioda reformas oktobrī apspriestas gan ES lauksaimniecības ministru padomē, gan Eiropas Parlamentā, kur iesniegti aptuveni 600 grozījumi trim lauksaimniecības un lauku attīstības regulām, kā arī pieņemta Parlamenta nostāju par ES lauksaimniecības politikas reformu pēc 2022. gada. EP sarunu grupa ir gatava sākt sarunas ar ES ministriem.

Kādi ir būtiskākie lēmumi? EP deputātu vairākuma nostāja ir, ka 30% no tiešmaksājumiem jāsaista ar ekoshēmām, tātad – videi draudzīgu pasākumu īstenošanu, bet lauku attīstībā – 35% finansējuma ar videi draudzīgiem izdevumiem. EP atbalsta EK priekšlikumu par maksājumu samazināšanu lielākām saimniecībām, un lielāku atbalstu mazajiem un jaunajiem lauksaimniekiem. Tāpat EP uzskata, ka jāievieš atbalsta pasākumi, kuru mērķis ir palīdzēt lauksaimniekiem tikt galā ar dažādiem riskiem un iespējamām nākotnes krīzēm. Tāpat EP uzskata, ka jānosaka augstākas sankcijas, ja lauksaimnieki atkārtoti pārkāpj noteikumus, piemēram, tos, kas regulē vides saudzēšanu vai dzīvnieku labturību.

Nozares eksperti – pārtikas ir par daudz

Ko par ES politikas nostādnēm saka bioloģiskie lauksaimnieki un nozares eksperti, diskusijā skaidrojām ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju GUSTAVU NORKĀRKLI, kā arī LLKC ekspertēm – Ekonomikas nodaļas vadītāju SANTU PĀVILU un Lopkopības nodaļas vadītāju SILVIJU DREIJERI.

– Sabiedrības pieprasījums pēc dabīgiem un vērtīgiem produktiem pieaug. Tātad mikrolīmenī izmaiņas noiek. Notiek arī makrolīmenī, ņemot vērā EK uzstādīto Zaļo kursu un no tā izrietošajām stratēģijām “No lauka līdz galdam” un Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. Vai Eiropas lielie mērķi ir sasniedzami, ņemot vērā, cik ļoti komerciāla kļuvusi lauksaimniecība, dzenoties pēc efektivitātes, konkurētspējas?

Gustavs Norkārklis: – Eiropa ir radījusi stratēģijas, kas domātas, lai mainītu pārtikas ražošanu. Tās ir mazāk attiecināmas uz lauksaimniecību. Nesen klausījos Eiropas Komisijas viceprezidenta Fransa Timmermana (atbildīgais par Eiropas Zaļo kursu – aut.) uzrunu Eiropas Parlamentā, un viņš lika saprast, ka lauksaimniecībai ir fundamentāli jāmainās. Mēs esam ieskrējušies patēriņa un konkurētspējas ritenī – vairāk ražot, darīt to efektīvāk, konkurētspējīgāk, aizmirstot par kvalitatīvu, patērētājiem drošu, veselīgu un ilgtspējīgu pārtiku. Arī mūsu sarunā ar ES lauksaimniecības komisāru Janušu Vojcehovski bijām vienisprātis, ka mēs bezjēdzīgi vadājam pārtiku pa visu pasauli, līdz tā nonāk pie patērētāja. EK jaunās stratēģijas nosaukums ir “No lauka līdz galdam”, šī brīža stratēģiju varētu nodēvēt – no lauka apkārt zemeslodei līdz galdam. Tāds ir pašreizējais princips. Sistēmai ir jāmainās fundamentāli.

Mēs pievēršam pārāk maz uzmanības daudzām svarīgām lietām. Ja nebūs apputeksnētāju, nebūs lauksaimniecības, mainīsies klimats, mums būs aizvien grūtāk saražot pārtiku. Jo uz vēlāku laiku atliksim izmaiņas, jo dārgāk mums tās izmaksās. Vai tas ir izdarāms? Šobrīd vēl to varam, ja neko nemainīsim, vēlāk to darīt būs ļoti dārgi, gandrīz nereāli.

Santa Pāvila: – Mans viedoklis ir nepopulārs. Ir skaidrs, ka mēs pārāk daudz patērējam. Ja 40 % pārtikas nonāk atkritumos, tad kaut kas nav pareizi. Drīzāk jādomā, kādēļ un kuros posmos veidojas šie atkritumi un kā rīkoties, lai tos mazinātu. Tas nozīmē, ka nemaz nevajag tik daudz ražot. Iespējams, bioloģiskā ražošana ir viens no virzieniem, kā samazināt pārtikas ražošanu. Cilvēka daba to negrib pieņemt, neesmu pārāk optmistiska.

Gustavs: – Politiķiem Eiropā ir grūti tieši un atklāti pateikt, ka mēs ražojam par daudz. Tas būtu pārāk skarbi. Tā vietā tiek izvirzīti mērķi mazināt pesticīdu, lauksaimniecības ķimikāliju lietošanu, vairāk ražot bioloģiski. Iepriekšējais ES lauksaimniecības komisārs Fils Hogans nevis domāja par lauksaimniecību, bet braukāja pa pasauli tirdzniecības misijās, meklēdams, kur novirzīt pār mēru saražotās pārtikas daudzumu. EK jaunās stratēģijas dod mājienu, ka jāmaina veids, kā lauksaimnieki strādā.

Santa: – Vēl viens mans nepopulārais viedoklis – pārtikai vajadzētu būt dārgākai, tad, iespējams, cilvēki pret to attiektos kaut cik saprātīgi. Tas attiecas arī uz pārējām precēm: apģērbu, elektroniku un citām, mums visa ir par daudz. 

Silvija Dreijere: – Vai mums izdosies īstenot EK noteiktos mērķus? Mēdz teikt, ka visu var izdarīt par naudu, ko nevar par naudu, to var izdarīt par lielu naudu. Jāsaprot, ka tās lielās naudas ES nav. Ja attiecīgi samaksās, zemnieks var arī govis neslaukt. Ja mēs gribam kaut ko jēdzīgu sasniegt, tad jādomā, kā mainīt cilvēku attieksmi un domāšanu.

Gustavs: – Runājot par naudu – lauksaimniecība ES kopējā budžetā ir viens no lielākajiem izdevumu posteņiem. Finansēšanas modeļi ir mainījušies – sākotnēji KLP maksāja par saražotājām tonnām, bet radās problēma, jo saražoja tik daudz, ka produktus nebija kur likt. Sākās protesti, ka produktu par daudz un cenas krīt, kādēļ nepieciešams maksāt kompensācijas. Tādēļ ES nomainīja subsīdiju sistēmu no maksājumiem par tonnām uz maksājumiem par hektāru. Esam nonākuši nākamajā galējībā – vajag vairāk hektārus, lai vairāk saņemtu, un attiecīgi vairāk tiek saražots. Tādēļ atkal tiek mainīta KLP, jo sabiedrība vairs nav ar mieru maksāt nedz par to, ka saražo tonnas, nedz par to, ka intensīvi apsaimnieko aizvien vairāk hektāru.

Silvija: – Ar naudu vien šo problēmu atrisināt nevarēs, no viena grāvja atkal iebrauksim otrā. Jāpanāk kopīga sabiedrības izpratne, tās līdzdalība būtiskos pārtikas apgādes jautājumos. Sabiedrībai jāsaprot, ka kvalitatīva pārtika maksā naudu.

Gustavs: – Sabiedrība jau ir samaksājusi. Pēdējos gados Latvija no KLP budžeta saņēmusi vairāk nekā 3 miljardus eiro. Rezultātā mēs saražojam četras reizes vairāk graudu nekā patērējam, un vismaz divas reizes vairāk piena. Sabiedrība par šo naudu pretī saņēmusi dažādas kvalitātes pārtiku, kas ne vienmēr ir veselīga, uzturvērtībām bagāta.

Santa: – Balstoties uz aprēķiniem, ko veidojam bruto segumiem un citiem mērķiem, esam secinājuši, ka mēs patērējam pārāk daudz gaļas. Cilvēkam optimālā gaļas norma ir 70 grami dienā. Veģetārisms mani neinteresē, bet gaļu mēs patērējam par daudz. Lai saražotu 100 kg gaļas, jāpatērē vesels lērums graudu, spēkbarības, sojas. Ja mēs daļu no gaļas aizstātu ar augu valsts produktiem, mums ievērojami samazinātos platības, kuras vajag apstrādāt, lai pabarotu cilvēkus. Gaļai būtu jābūt dārgākai.

– LLKC Ekonomikas nodaļas veiktajos aprēķinos redzams, ka bioloģiskā lauksaimniecība, lai arī ir mazāk rentabla, videi, tajā skaitā sociālekonomiskajai videi, ir izteikti draudzīga. Bioloģiski saimnieko vidējas, mazas saimniecības, tām ir daudznozaru saimniekošana, tās spēj apgādāt gan sevi, gan lokālo tirgu. Covid-19 apstākļi daudzviet pasaulē pierādīja, ka šādas saimniecības, jo īpaši, ja spēj savā starpā sadarboties, ir dzīvotspējīgākas par globāliem uzņēmumiem, kas nevar elastīgi piemēroties straujām tirgus pārmaiņām. Vai mēs Latvijā esam šo mācību ņēmuši vērā?

Gustavs:– Kad sākās Covid-19 krīze, pirmais mēnesis arī bioloģiskajiem lauksaimniekiem bija mulsinošs, šķita, ka viss apstājies, būs grūti. Taču pamazām tirgus atdzīvojās, un tieši tiem, kuri strādā lokālajam tirgum, būtiski pieauga apgrozījums – viņu darbs tika novērtēts. Šādās krīzēs, kad robežas ceļošanai tiek faktiski slēgtas, ieguvējas ir mazās saimniecības. Problēmas rodas lielām saimniecībām, kam ir kredītsaistības un kas nodarbojas ar viena veida produkcijas ražošanu. Tām nav citas izejas, kā lūgt atbalstu. Mazajām, kam nav kredītu, arī krīzes apstākļos ir vieglāk.

Krīzes apstākļos tomēr vajadzēja nopietnāk izvērtēt prioritātes, uz kurām balstās Latvijas drošība. Šādu vērtējumu vēl neesmu redzējis, iespējams, ka tāds būs. Eiropā šajos apstākļos pieprasījums pēc bioloģiskās pārtikas pieaug, cilvēkiem ir vairāk laika pievērsties savai veselībai un domāt par to, ko ēd.

Silvija: – Dažādās starptautiskās sanāksmēs tiek atzīmēts, ka patērētājiem aizvien būtiskāks kļūst pārtikas drošības un izsekojamības jautājums. Tas nozīmē, ka pārtikai jabūt ražotai pēc iespējas tuvāk patērētājam. Domājot filozofiski, mēs Latvijā neesam nekādi globālie ražotāji, mēs pat ES nevaram pārsteigt ar saražoto daudzumu, kur nu vēl pasauli. Bet varam pārsteigt ar kvalitāti un īpašiem produktiem. Jautājums – vai mums vajag pārsteigt pasauli? Man gribas teikt, ka daudz svarīgāk ir pašiem ēst savu kvalitatīvo pārtiku, nodrošināt to saviem bērniem, mazbērniem un radiniekiem. Sāksim ar to, ka mums pašiem sev, Latvijas iedzīvotājiem, jānodrošina pats labākais. Iespējams, ka dažkārt mums nostrādā vēsturiski izveidojusies kalpu domāšana, visu to labāko atdot ciemiņiem, citiem, bet pašiem lai tiek tas, kas paliek pāri. Mums pašiem sev vajag to viskvalitatīvāko! Un te ir runa par bioloģisko pārtiku.

Gustavs: – Mums gan tiek teikts, ka ar pārtiku Latvijā viss ir kārtībā. Mums esot ļoti kvalitatīva pārtika. Pieņemsim, ka uz kādu laiku aiztaisa ciet robežas un Latvijā nekādas pārtikas izejvielas nevar ievest. Mums būtu milzīgas problēmas. Nu cik ilgi mēs ēstu savus kviešus, rapšus, griķus?

Silvija:– Mums nebūtu ne kviešu, ne rapšu, jo tie jau no Latvijas būtu izvesti. Mums paliktu vien klijas. Un piena vannās varētu peldēt.

Gustavs: – Ja soju neievedīs, nebūs ar ko govis barot.

Silvija: – Soju mēs tomēr tik daudz nelietojam, mums ir arī rapšu rauši. Atgriežoties pie jautājuma par gaļu, ES, tajā skaitā Nīderlandē, aizvien skaļā tiek diskutēts, vai tiešām vajadzīgas gaļas govis tādos daudzumos, kas rada emisijas, tā vietā izdevīgāk turēt govis, kas dod pietiekami daudz piena un kuru bullēniem, pareizi nobarojot, gaļas kvalitāte ir praktiski tāda pati kā gaļas šķirnes dzīvniekiem. Par to runā arī pasaules līmenī – kā ar mazāk resursiem saražot vairāk. Piekrītu Santai, ka gaļu nevajag tik daudz ēst, ja ēdam, tad patiešām kvalitatīvu gaļu, bet šobrīd tā nenotiek. Svarīgi, lai mūsu cilvēki ēstu mūsu pašu audzētu gaļu, nevis importētu burgergaļu.

– ZM piedāvā lauksaimniekiem īstenot virkni tā saukto “zaļo” pasākumu, kas saistīti ar platībmaksājumu atbalstu. Tātad, lai saņemtu solītos provizoriskos 200 eiro/ha, ZM piedāvā 6 ekoshēmas maksājumus: ieviest zaļo platību kopumu, izmantot tiešo sēju, precīzās tehnoloģijas, lopkopības saimniecībās saglabāt ilggadīgos zālājus, ieviest 4 m platas zaļās joslas. Kā vērtējami šādi priekšlikumi? Vai tas vedinās uz zaļāku saimniekošanu?

Gustavs: – Šis bija pirmais ZM piedāvājums. Ceru, ka nākamais jau būs diskutējamāks. Šobrīd piedāvājums izveidots tāds, lai kaut kā pielāgotos ES prasībām, bet lauksaimniekiem savā darbībā neko nevajadzētu mainīt.

Santa: – Arī man izskatās, ka piedāvātie pasākumi ir diezgan formāli un nedos labu ietekmi uz vidi.

Silvija: – Pielāgoties, lai varētu saņemt maksājumus, nebūs tik sarežģīti. Satraukties vajadzētu bioloģiskajām saimniecībām, kam tiek radīti sliktāki apstākļi saimniekošanai. Tur nav motivējošu elementu. Provizoriskās likmes ir ļoti mazas. Vienlaikus piedāvājums emisiju mazinošajiem pasākumiem ir daudz interesantāks, turklāt tas prasību kopums, kas jāizpilda, ir vienkāršs. Katrā ziņā – nesalīdzināms ar prasībām bioloģiskajām saimniecībām. 

– Vai ir korekti aprēķini, tieši cik dārgāka par konvencionālo ir biosaimniekošana?

Santa: – Aprēķinus esam veikuši, protams, ka bioloģiskā saimniekošana ir dārgāka, jo ir mazāki ieņēmumi. Precīzāk – ražošanas izmaksas nav daudz lielākas, bet, zemākas ražība dēļ ir mazāki ieņēmumi. Un līdz ar to arī peļņa ir mazāka. Runājot par izmaksām, tās ir zemākas augkopības saimniecībās, jo tās var būtiski ietaupīt uz minerālmēslu rēķina, ko tie nelieto. Lopkopībā situācija ir atšķirīga.

Vērtējot ekonomiskās analīzes datus, secinājām, ka cena, ko par preci saņēma augkopības samniecības, bija augstāka tiem, kuri bija kooperatīvā. Samaksa par graudiem bija pat par 80–100 eiro augstāka nekā konvencionālajiem. Augkopībā kooperācija darbojas, piensaimniecībā – tomēr īsti ne.

– ZM tiešmaksājumos piedāvā veikt izmaiņas mazo lauksaimnieku atbalstā. ZM piedāvā mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā pašreizējo atbalstu no 500 eiro saimniecībai palielināt līdz maksimums 1050 eiro, bet ne vairāk kā 350 eiro par ha. Mērķis – mainīt proporciju, kad 80 % naudas nonāk 20 % saimniecību rokās? Vai tas varētu būt risinājums?

Santa: – Intereses pēc paskatījos, cik ir to, kas mazo lauksaimnieku shēmā saņem atbalstu, kas pašreiz ir 500 eiro. Tie ir 10 900 pieteikumi, ja šiem mazajiem iedod klāt vēl 500 eiro, tam nepieciešami 9 miljoni eiro. Es nedomāju, ka šādā veidā pārdalot naudu, notiks izmaiņas. Šīs ir saimniecības, kas patiešām strādā pašpatēriņam.

Gustavs: – Šī ir viena no mūsu stratēģiskā plāna projekta galējībām – ar mazajām saimniecībām, kur reāli ražošana nenotiek, mēģināt labot proporciju 80/20. Tas neatrisina problēmu, tas risina tikai to, ka izpildām EK prasību darīt kaut ko šajā jomā. Daudz nopietnāk jāstrādā pie piedāvājuma mazajām un vidējām saimniecībām, kas var piedalīties nacionālajai drošībai ļoti būtiskā jautājuma par pilnvērtīgas, drošas un veselīgas pārtikas pašapgādi risināšanā.

Iveta Tomsone,
LKC Apgāda vadītāja