Ekonomika: jāgatavojas darbam jaunā Visumā

Saruna ar “Swedbank” galveno ekonomisti LĪVU ZORGENFREIJU un bankas lauksaimniecības ekspertu RAIMONDU MILTIŅU.

Līdz ar Atveseļošanās fonda pirmo ieskaitījumu 237 milj. apmērā Latvijas budžetā kārtējo reizi sabiedrībai tika atgādināts – naudas ir tik daudz kā nekad. Vienlaikus pozitīvo noskaņu par gaidāmajiem Eiropas miljoniem pieklusina augošās cenas dažādiem resursiem – sākot no būvniecības līdz pat lopbarībai. Banku ekonomisti uzskata, ka cenu kāpums turpināsies līdz gada beigām, bet bremzēties tas varētu sākot no nākamā gada otrā ceturkšņa. Sarunu ar “Swedbank” ekspertiem sākam ar jautājumu, kas ir aktuāls ikvienam uzņēmējam, jo īpaši lauksaimniecībā strādājošam – kādēļ viss kļuvis tik dārgs?

Līva Zorgenfreija: – Tas notiek ne tikai Latvijā, cenas aug visur. Cenas aug tādēļ, ka kovidkrīze būtiski izjauca līdzsvaru. Līdzsvars ekonomikā mēdz atgriezties, taču tas nenotiek tik ātri, kā cerējām.

Pašā kovidkrīzes sākumā uzņēmēji nobijās un samazināja aktivitāti – notika piegāžu ķēžu pārtraukumi, samazinājās pasūtījumi, tika savilktas jostas. Pieprasījuma sarukums bija ļoti manāms, jo īpaši pērn pavasarī, kad piedzīvojām arī ļoti strauju iekšzemes kopprodukta kritumu.

Neviens nerēķinājās, ka pieprasījuma atgriešanās notiks tik strauji, Latvijā esam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Tas pats notiek ASV, Ziemeļeiropā, un citur pasaulē, kur ekonomikas atguvušās ļoti strauji. Līdz ar to strauji audzis pieprasījums, bet piedāvājumu, tā teikt, nevar tik ātri “ieslēgt atpakaļ”. Turklāt pieprasījuma lēciens notika nevis atpakaļ uz normālo, bet krietni virs normas – cilvēki, sēžot mājās un nevarot patērēt pakalpojumus, patērēja preces. Tādēļ pieprasījums pēc precēm ļoti strauji auga. Īpaši tas attiecas uz mājas elektroniku un būvniecību – cilvēki, esot mājās, pievērsās māju atjaunošanai, tas būtiski palielināja pieprasījumu, piemēram, pēc kokmateriāliem, un arī šobrīd tendence turpinās.

Cenu pīķis dažādiem resursiem tika sasniegts šā gada maijā un jūnijā, vairākkārt pieauga, piemēram, vara, dzelzsrūdas, koksnes un citu izejvielu cenas. Jūlijā cenas sāka nomierināties. Kokmateriāliem ASV cenas uzkāpa četras reizes, tagad kritums ir divas reizes, tātad svārstības ir milzīgas. Cenas kļuvušas mērenākas, jo pieprasījums bremzējies, cenu kāpumam “noēdot” izaugsmi. Ir kaut kādas robežas, līdz kurām cilvēki var maksāt, pēc tam investīcijas vairs neatmaksājas. Tomēr izaugsme ir, atkopšanās notiek, bet tā šobrīd ir būtiski sabremzējusies. Ietekme ir arī bailēm no koronavīrusa Delta paveida izplatīšanās, jo liela daļa pasaules nav vakcinēta. Tas bremzē attīstības tempus. Līdz ar to redzam, ka ekonomika atkal sāk bremzēt un cenas “nomierinās”.

Cenu kāpums bija, tagad notiek cenu svārstības, cenu līmenis nomierināsies pēc vairākiem ceturkšņiem.

Latvijā, mūsuprāt, izejmateriālu cenas samazināsies, bet tās neatgriezīsies tādā līmenī, kāds bija pirms kovidkrīzes. Iemesls – būs papildu un lielākas investīcijas no ES fondiem būvniecībā un citos sektoros. Tas veicinās augstu cenu līmeņa uzturēšanu.

– Tātad – jārēķinās, ka turpmāk cenu līmenis būs augstāks?

– Visdrīzāk, ka tā. Mēs esam citā situācijā. Valdības “atvēzējušās” ar infrastruktūras projektiem ne tikai Latvijā un Eiropā, tas notiek visā pasaulē, arī privātais sektors investē. Līdz ar to pieprasījums ekonomikā tiks uzturēts. Daži ekonomikas vērotāji uzskata, ka sācies jauns izejmateriālu cenu supercikls, tas nozīmē, ka sācies cikls ar augstākām cenām, nekā ir bijis vērojams ilgtermiņa tendencēs. Par to var diskutēt, bet iemesli, kādēļ pieprasījums būs augstāks un cenas tādas būs, ir vairāki.

– Ekonomisti fiksējuši, ka Latvijā cenu kāpums, piemēram, degvielai, gāzei, elektrībai un citiem resursiem, ir lielāks nekā, piemēram, Vācijā. Kādēļ tā?

– Tas atkarīgs, par kurām preču grupām runājam. Cenu kāpums Latvijā sākās vēlāk nekā pasaulē, līdz ar to mēs cenu pīķi piedzīvojam vēlāk. Viena lieta ir pasaules izejvielu cenas, kas tiek tirgotas biržā, cita lieta – šīs izejvielas pērk uzņēmēji, iegulda un izmanto un tās pēc kāda laika tiek piedāvātas pircējiem. Šis process ir samērā garš, un līdz patērētājam pasaules cenu kāpums nāk ar novēlošanos.

Latvijas ražotāju cenas droši vien vēl kādu brīdi pieaugs, un mēs sagaidām, ka arī patēriņa cenu pīķis tiks sasniegts tikai gada beigās. Līdz ar to gada beigās sagaidāms arī inflācijas pīķis. Ir visai sarežģīti noteikt, kādēļ atsevišķām preču grupām Vācijā cenu kāpums ir mazāks, tas atkarīgs no preču grupām, no nodokļu sloga un vēl virknes citu aspektu.

Raimonds Miltiņš: – Cenu kāpumu redzam arī augkopības sektorā, mazāk – piena un gaļas nozarēs. Tāda cena kā rapsim līdz šim nekad biržās nav bijusi, kviešu cenas ir tuvu rekordam. Tas sadārdzinās gaļu, pienu, un beigās to redzēsim arī veikalā. Manuprāt arī lauksaimniecībā cenas vairs neatgriezīsies pirmskrīzes līmenī ne graudiem, ne rapsim.

Runājot par investīcijām, ņemot vērā ārkārtīgi augstās būvniecības un materiālu izmaksas, te ir jautājums katram saimniekam individuāli – vai pie šādām cenām ir jēga investēt. Ja ES mums piedāvā naudu, mums tā par katru cenu nav jāizmanto. Protams, ir labi, ja nauda mums ir pieejama, bet katram jāizvērtē pēc būtības, cik investīcija nepieciešama, vai tā ir ferma, mēslu krātuve, jaudīgāks traktors vai kombains.

Pārskatot apstiprinātos projektus visās Lauku atbalsta dienesta (LAD) izsludinātajās projektu pieņemšanas kārtās, ir veikts pietiekami daudz neapdomātu investīciju. Ja kombainiem ir pieejams 50 % ES fondu atbalsts, tad, ja saimniekam ir piecus gadus nostrādājis kombains, vai tiešām jāatbalsta jauna iegāde? Protams, šo piecgadīgo pārdodot un saņemot atbalstu jaunajam, saimnieks to iegūst faktiski par velti. Tā reāli tirgū notiek, bet tā tam nevajadzētu būt. Vienlaikus citām vajadzībām naudas pietrūkst, jo visiem nekad nepietiek.

Skatoties uz oktobrī plānoto LAD projektu pieteikumu pieņemšanas kārtu, mēs neredzam lielus megaprojektus. Mēs neesam vienīgais tirgus spēlētājs, pie kura uzņēmēji nāk ar naudas pieprasījumiem, bet, parunājot ar nozares cilvēkiem, redzam, ka lielu projektu būvniecībā nebūs. Redzam projektus līdz 1 miljonam eiro, bet tādu, kā bija iepriekšējās kārtās – viena miljona, divu un trīs miljonu vērtībā, te ir runa par fermu, kalšu un citu būvju būvniecību, tad šobrīd tādu nav. Saimnieki vēl nogaida, jo grib zināt precīzus atbalsta nosacījumus, kam ES nauda tikts virzīta. Skaidrs, ka fokuss būs uz vidējiem un maziem lauksaimniekiem ar apgrozījumu līdz 250 000 eiro gadā. Arī mēs šos nosacījumus gaidām.

– Vai bankai ir sava politika, kādus nozares kredītņēmējus prioritāri atbalstīt?

– Mēs pēdējos divus trīs gadus lauksaimniecībā vēlamies veicināt mazo un vidējo saimniecību konkurētspēju un izaugsmi, kas ir atbilstoši arī Zemkopības ministrijas politikai. Liels klients, protams, ir foršs, liels apgrozījums ir labi, bet pie šī gada neražām mēs jūtam, ka lielajiem ir lielas saistības un liels risks, līdz ar to arī bankai ir rūpes. Mazais ir stabilāks un prognozējamāks, viņš neaizņemas ar tik lielu jaudu un apjomiem. Mēs koncentrējamies uz mazo un vidējo saimniecību apkalpošanu, un mūsu komandā ir speciālisti, kas ar to strādā.

– Naudas esot ļoti daudz, ne tikai bankās noguldītie privātie līdzekļi, bet arī publiskie jeb valdību un ES fondu līdzekļi. Vai pastāv risks ekonomikas pārkaršanai?

Līva: – Ja saliekam kopā visus pieejamos publisko līdzekļus – valdību un ES fondu piešķīrumus, tajā skaitā lauksaimniecībai atvēlētos, tad no 2021. līdz 2027. gadam Latvijai būs pieejami vairāk nekā 11 miljardi eiro. Tas ir būtisks kāpums pret iepriekšējo plānošanas periodu. Taču, vērtējot, cik liels procents tas ir pret IKP katru gadu, tad patiesībā šis ir diezgan līdzīgs naudas apjoms kā iepriekšējā periodā.

Atšķirībā no iepriekšējā perioda Latvijā tiek plānots ļoti straujš investīciju kāpums tieši tuvākajos trijos gados, tā prognozē Finanšu ministrija. Lielākais ES fondu ieguldījuma apjoms ekonomikā plānots līdz 2024. gadam, pēc tam ieguldījumu apjoms kritīsies. Šis laika plānojums rada bažas, vai tas nenotiks sasteigti, vai pārāk nesadārdzināsies projekti un vai šos līdzekļus izlietos saprātīgi, ņemot vērā, ka mērķis ir tos pēc iespējas ātrāk izlietot. Tas rada bažas. Jo īpaši tādēļ, ka jau šobrīd redzam darbaspēka trūkumu, tajā skaitā būvniecības sektorā. Ja krīzes laikā tik izteikta trūkuma nebija, tad šobrīd darbaspēka trūkums ir jau pirmskrīzes līmenī, bet mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Kā zinām, demogrāfija ir tāda, kā ir, cilvēku skaits nepieaug, būs arī pieprasījums pēc būvnieku darba rokām ārpus Latvijas – vilinājums doties uz ārzemēm situāciju pasliktinās. Tas nozīmē, ka nākamajos gados būvniecības sektorā būs milzīgs spiediens uz algām. Līdz ar to redzēsim būvniecības izmaksu kāpumu. Jautājums arī, kas notiks pēc 2024. gada pīķa. Cerams, ka investīcijas tiks sabalansētas, sākumposmā fokusējoties uz publiskām investīcijām, un, kad fondu naudas kļūs mazāk, straujāk aktivizējoties privātajām investīcijām.

Jāsaka, ka kopumā investīciju apjomam Latvijas IKP nākamajos piecos gados būtu jāaug. Līdz šim publisko investīciju īpatsvars IKP ir ļoti zems – ieguldām par maz, lai varētu panākt kaut vai tuvākos kaimiņus Igauniju un Lietuvu, arī ES vidējo līmeni. Ar tādām investīcijām kā līdz šim tas nav iespējams.

– Kādēļ ir tik liela piesardzība privātajām investīcijām?

– Manuprāt, tā ir palieka no iepriekšējās krīzes. Uzņēmumi ir piesardzīgi, mēs redzam, ka pat nekustamajos īpašumos ieguldījumi bijuši ļoti piezemēti salīdzinājumā ar kaimiņiem. Uzņēmēji, domājot par nākotni, iespējams, pārāk nopietni ņem vērā iepriekšējās krīzes mācības. Jā, tā bija ļoti laba mācība, bet cerams, ka tā bija pieredze, ko piedzīvojām tikai vienu reizi mūžā.

Šī ir bijusi pavisam cita krīze, kas pierāda, ka krīzes ne vienmēr var būt tik iznīcinošas kā 2008.–2009. gadā, kad atkopšanās Latvijai prasīja 10 gadus. Kovidkrīzes atkopšanās bija gada ceturkšņu jautājums. Protams, šīs abas krīzes nav salīdzināmas, jo katrai no tām ir atšķirīgi ierosinātāji. Redzot pasaulē ekonomiskās aktivitātes palielināšanos, vēlmi investēt, arī mūsu uzņēmumiem ir jāsaredz iespējas un jāsaņemas drosme būt aktīvākiem, eksporta iespējas pamanošiem. Piesardzība šobrīd nav vietā.

Raimonds: – Pirms krīzes mēs klientus vērtējām citādi, arī no finansētāju puses. Kas gribēja, tie investēja, tagad tie, kas nav tikt “tīri”, no spēles ir izslēgti. Tas noņem dažus procentus no investīciju naudas.

– Kuras no tautsaimniecības jomām bankas, konkrēti “Swedbank”, redz kā prioritāri finansējamas? Jāpiemin, ka šobrīd savas korekcijas ekonomikā ievieš Zaļais kurss? Cik tam būs liela ietekme?

Līva: – Izpratne par klimata pārmaiņām būtiski ietekmēs ekonomiku. Šobrīd valstis, kuru IKP sastāda 70 % no globālā kopprodukta un arī no globālā izmešu apjoma, apsolījušas, ka līdz šī gadsimta vidum tiks sasniegta oglekļa izmešu neitralitāte. Tātad – pasaule ir nolēmusi mainīties. Mēs pārejam no dzīves fosilo resursu Visumā uz pavisam citu Visumu. Skaidrs, ka tas no ekonomikas viedokļa nesīs pārmaiņas, daudzas ekonomikas nozares novecos un nebūs aktuālas. Būs uzņēmumi, veselas industrijas, kas teorētiski varētu ražot un nodarbināt cilvēkus, veicināt IKP izaugsmi, bet tie nevarēs darboties, jo tas būs pārāk dārgi izmešu vai klimatneitralitāti veicinošu likumdošanas prasību dēļ. Tas ekonomiku un IKP rādītājus ietekmēs negatīvi.

Tomēr jāatceras, ka, ieejot jaunā Visumā, jārada daudz jaunu lietu. Te ir plašas iespējas jaunām tehnoloģijām, tādām, kas jau ir vai tikai top un taps, parādās aizvien jaunas iespējas, kas jāsāk izmantot. Tie, kas pirmie brauks, pirmie mals. Jo ātrāk sapratīsim, ka ejam uz jaunu realitāti, jo labāk būsim sagatavoti nākotnei. Tas ietekmēs jebkuru ekonomikas jomu, nozari un jebkuru no mums.

– Vai “Swedbank” ir izvērtējusi, cik liela daļa no tās kredītportfeļa saistīta ar zaļajām investīcijām, cik – ar tādām, kas tiek sauktas par pelēkām vai pat melnām, tātad tādām, kas rada CO₂ izmešus?

– Mēs esam ceļa sākumā. Banka ir ekonomikas attīstības finansētājs, līdz ar to mums ir liela lom tajā, kāda izskatīsies ekonomika. Protams, uz zaļām investīcijām mūs spiedīs gan regulators, gan arī vispārējas izmaiņas likumdošanā, kas maina tautsaimniecībā uzvarētājus un zaudētājus. Līdz ar to mums jārēķinās, ka tas skars katra mūsu klienta ieņēmumus un līdz ar to arī mūsu attieksmi pret katra mūsu klienta nākotnes iespējām. Visbeidzot tā ir arī klientu, sabiedrības attieksme, kas mainās un mums ir jāņem vērā sabiedrībai, klientiem, investoriem svarīgās lietas. Tas aizvien vairāk ir jautājums par ilgtspēju, ne tikai klimata pārmaiņu ziņā, bet plašākā mērogā.

– Ir kādi sektori, kas jums ieguldījumiem šķiet īpaši interesanti?

Raimonds: – Viena no tādām ir lauksaimniecība. Nopietni. Tā ir viena no nozarēm, kur mēs turpināsim investēt. Latvija jau vēsturiski ir agrāra valsts, un tas daudz ko izsaka. Mēs ģeogrāfiski atrodamiem labā, unikālā vietā priekš lauksaimniecības. Mums ir mērenas vasaras un ziemas. Notiekot globālajai sasilšanai, šeit tiek prognozētas maigākas ziemas, līdzīgas kā Vācijas vidienē. Mums var veidoties fantastiski apstākļi lauksaimniecības rezultātu kāpināšanai.

– Vides aktīvisti uzsver, ka lauksaimniecība ir viens no galvenajiem emisiju radītājiem.

Līva: – Nav akmenī cirsts, ka klimata pārmaiņas būs mūsu lauksaimniecībai labvēlīgas. Tas nozīmē arī to, ka var izdzīvot vairāk kaitēkļu, kam maigās ziemas nekaitēs. Ja sniega vietā ir lietus, tad tiek izskalota augsne un var radīt sausumu vasarā. Tātad lieli riski ir arī lauksaimniecībā, lai gan no veģetācijas perioda ilguma izskatās, ka klimata pārmaiņas var būt labvēlīgas.

Lauksaimniecībā ir būtiski domāt par pielāgošanos klimata riskiem, kas ir tieši saistīti ar ekstremāliem laikapstākļiem jau šobrīd. Šī pielāgošanās jāveic, ņemot vērā arī produktivitātes palielināšanas mērķi. Mēs zinām, ka produktivitāte lauksaimniecībā Latvijā ir salīdzinoši zema, mums tur ir ļoti daudz, ko darīt. Resursu patēriņā mums ir daudz ko mācīties no citām valstīm, kas dzīvo daudz mazāk labvēlīgos apstākļos, bet ir spējīgas savu lauksaimniecību attīstīt.

– Kurā bankas kredītportfeļa daļā – zaļajā, pelēkajā vai sarkanajā – būtu liekama Latvijas lauksaimniecība?

Raimonds: – Nevar visu nozari likt kādā vienā no šīm sadaļām. Mēs vērtējam individuāli katru saimniecību, katru uzņēmumu. Mēs vēl esam portfeļa izvērtēšanas sākumā. Arī ZM vēl nav uzrakstījusi garo formulu, lai varētu vērtēt, cik lielu CO₂ pēdu atstāj katrs lauksaimnieks.

– Pieļauju, ka politiski Zaļā kursa kontekstā politiski netiks pieņemts lēmums likt katrai saimniecībai vērtēt savu ekoloģisko pēdu, tiks vērtēta nozares kopējā ietekme.

Līva: – Jautājums, kā finanšu nozare pieies šai problēmai, vai būs klientu analīze, kur klients pats atbild uz noteiktiem jautājumiem, tātad – vienkāršota pieeja. Var būt pieeja, balstīta uz atsevišķām nozarēm, var būt arī pieeja, kur katram klientam tiek piesaistīts klimata un ilgtspējas specialists, kurš pēta katru projektu. Kā būs, mēs nezinām, esam tikai pašā ceļa sākumā. Mēs kā banku pārstāvji redzam tendences, esam gatavi gan paši mācīties, gan izglītot klientus un arī sabiedrību par šīm tēmām. Vieni paši mēs šīs lietas nevarēsim izdomāt un atrisināt, tādēļ mums ir vajadzīga sabiedrības un uzņēmumu iesaiste.

Raimonds: – Esam nepārtrauktā kontaktā ar ZM, tā vaicā mūsu viedokli, mēs – ZM viedokli. Tuvākā gada laikā jānonāk līdz risinājumiem, kā katru projektu vērtēt. Nedrīkst arī kļūdīties un atsevišķas nozares novērtēt pārāk slikti, tas atsauksies uz kopējo ekonomiku. Nedrīkstam liegt palīdzību attīstībā tiem, kas to vēlas, bet nav pietiekami “zaļi” un produktīvi. Zaļais kurss ir cieši saistīts ar ilgtspēju un efektivitāti. Daudzas lietas ir saistītas ar likumdošanu, mums grūti prognozēt, kas būs pēc pieciem gadiem, kādi būs nosacījumi, lai spētu tirgū dzīvot. Vai mēs varējām iedomāties, ka kvēlspuldžu vietā mums būs LED apgaismojums, ka nevarēs tirgot plastmasas salmiņus? Kopumā tehnoloģijas attīstītās, tur arī būtu jāiegulda. Zinātne ir ļoti atbildīga par to, kādas šķirnes izmantosim nākotnē, vai tās būs piemērotas Latvijas klimatam, kādas būs tehnoloģijas. Principā, jāinvestē tehnoloģijās, jo darbaspēka lauksaimniecībā, tāpat kā būvniecībā un citās nozarēs, trūks. Lauksaimniecības zinībās mācīties dodas pamatā saimnieku dēli un meitas, pilsētnieki no pilsētas uz laukiem strādāt nedosies.

– Kovidlaika tendences gan rāda, ka pilsētnieki aizvien pozitīvāk novērtē dzīvi laukos, un nekustamā īpašuma tirgus rāda, ka lauku sētas ir pilsētnieku pieprasītas. Augustā notikušajā LLKC rīkotājā Pārtikas sistēmu dialogā Valsts prezidents Egils Levits uzsvēra, ka, plānojot lauku attīstības politiku, šo lauku jauno ienācēju grupu būtu vērts ņemt vērā.

– Noteikti, bet nedomāju, ka būs daudz jauniešu, kas vēlēsies doties uz laukiem, lai strādātu fermās.

Līva: – Jautājums, vai domājam par lauksaimniecību vecmodīgā izpratnē vai bioloģisko lauksaimniecību, kur strādā ar specifiskām tehnoloģijām. Tad tas kļūst interesanti arī jaunietim, kurš citādi būtu izvēlējies strādāt pilsētā. Tur ir potenciāls. Pieņemu, ka kovids ir palīdzējis idejai par dzīvošanu laukos vairāk dzimt cilvēku prātos, tāpēc arī par to vairāk runājam. Makro līmenī tas vēl nav manāms, bet, uzturot stāstu, ka lauksaimniecība var būt produktīva, interesanta un bruņota ar jaunām tehnoloģijām, tad, manuprāt, ir iespēja tai piesaistīt cilvēkus, kas nav nākuši no lauku vides.

Raimonds: – Tiesa, ir pieaudzis pieprasījums pēc lauku mājām, jo īpaši no pilsētnieku puses. Tas noteikti ir kovida iespaids – iestājoties lokdaunam, pilsētās īsti nav ko darīt, cilvēkiem jācenšas dzīvot un strādāt šauros dzīvokļos. Pārdodot dzīvokli par 30–50 tūkst. eiro un, nopērkot lauku īpašumu par 15–20 tūkstošiem, nedaudz investējot remontā, ģimenes var ļoti ērti dzīvot laukos. Tāda tendence attīstās strauji visā Latvijā, to dzirdam no saviem klientiem, lauku saimniekiem.

– Kamēr bankas sūrojas, ka naudas ir daudz un privātās investīcijas tiek veiktas ļoti piesardzīgi, tikmēr mazais un vidējais bizness laukos, kam attīstībai nepieciešami vien 10–20 tūkst. eiro, sūdzas, ka pie aizņēmumiem nevar tikt. Risinājums būtu krājaizdevu sabiedrību attīstība reģionos, tomēr to kavē likumu normas, tostarp liedzot tām aizdot juridiskām personām. Šādas normas atbalsta arī komercbankas. Sanāk, ka nauda aizdevumiem ir, bet tā tiek tikai izredzētajiem?

– Šo problēmu esam vērtējuši. Lielākā problēmā maziem lauksaimniekiem ir tāda, ka mēs nevaram novērtēt viņu finanšu stāvokli. Viņiem jāiesniedz deklarācija, kas nesniedz pārskatu par uzņēmumu kopumā, bet ir redzami tikai ieņēmumi un izdevumi bez atšifrējuma, kādi izdevumi un no kurienes ieņēmumi. Tā ir būtiska atšķirība no lielajiem uzņēmumiem un mazo klupšanas akmens. Ja mazās un vidējās saimniecības sakārtotu bilanci un iesniegtu gada pārskatu, tad mēs visus, kas vēlētos saņemt aizdevumus un atbilstu finansēšanas nosacījumiem, varētu atbalstīt. Tā ir lielākā nianse, kas traucē finansēt mazus lauksaimniecības uzņēmumus.

Līva: – Problēma ir, ka daudziem mazajiem uzņēmumiem finanšu plūsmas nav līdz galam sakārtotas. Dažiem problēmas rada dzīvošana ēnu ekonomikā. Arī uz pārējo Baltijas valstu fona izceļamies ar lielāko ēnu ekonomikas īpatsvaru, virs 25 % pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumiem. Ja runājam par uzņēmumiem, kam finanšu situācija nav līdz galam sakārtota, ir negatīvs pašu kapitāls un kas darbojas ēnu ekonomikā, tad diemžēl tādus finansēt nevaram. Mums, atbildīgiem finansētājiem, tas ir pārāk riskanti. Labā ziņa – pēdējos gados aizvien vairāk uzņēmumu savu finanšu situāciju sakārto, pašu kapitāla rādītājs uzlabojas. Līdz ar to aizvien vairāk mazo uzņēmumu kvalificējas aizdevumu saņemšanai.

– Tātad – mazajiem ir jāsakārto sava finanšu plūsma un jāpierāda, ka tā ir pozitīva, tas ir, uzņēmums strādā bez zaudējumiem?

– Tās ir pamata lietas, ko prasa bankas. Protams, ka bankas pamata bizness ir kreditēšana, tādēļ bankas pastāv. Mēs gribam nodarboties ar savu pamata biznesu, bet ir noteikumi, ko varam un ko nevaram kreditēt, to prasa arī regulators. Banka ļoti labprāt grib iesaistīties mazā biznesa kreditēšanā, bet to var darīt tikai tad, ja ir sakārtota uzņēmuma finanšu plūsma.

– Cik bankas ir ieinteresētas lauku infrastruktūras finansēšanā, ņemot vērā tendenci cilvēkiem no pilsētām pārvākties uz laukiem?

– Šī interesi būtu jāvērtē reģionu kontekstā, mēs redzam reģionu centrus – Valmieru, Jelgavu, Smilteni, Saldu, Liepāju un citus –, kas attīstās ļoti strauji, tajā skaitā apstrādes rūpniecības kontekstā.

Raimonds: – Ja skatāmies kreditēšanu ārpus Rīgas, tad lauksaimniecība mums sastāda 60 %. Tas ir ļoti būtisks fakts, kas raksturo finansēšanu ārpus Rīgas. Tās ir investīcijas laukos. Pēdējos septiņus gadus ir tendence šim procentam pieaugt.

– Kā vērtējat reakcijas uz krīzes radītājām izmaiņām gan no uzņēmēju, īpaši lauku cilvēku puses, gan arī valdību puses?

– Lauksaimniecībā lielākā nozīmē ir nevis ekonomiskajām krīzēm, bet laikapstākļiem – tie nosaka cenas piena, graudu un gaļas globālajā tirgū. Rekorda augstās rapša cenas ir tikai pateicoties pasaules vadošajam rapša audzētājam Kanādai, kur bija katastrofāls sausums un iegūta apmēram puse no prognozētās ražas. Šis ir unikāls gads, kad Kanāda nevis eksportēs, bet importēs rapsi. Graudu tirgū redzams Krievijas un Melnās jūras reģiona efekts, arī Francijā sausuma dēļ bija slikta raža.

Kādreiz teicu, ka laikapstākļu ietekme uz tirgus cenām ir 40–60 %, tagad teikšu, ka 80 % cenu ietekmē laikapstākļi. Tātad veiksmes un neveiksmes nosaka galvenokārt klimats un laikapstākļi. Laikapstākļi ziemošanas periodā, sausums, mitrums, vēja ātrums, skaties, kurā aspektā gribi – nevari laikā iesēt, nomiglot, novākt – visur ir laikapstākļu ietekme.

Līva: – Realitāte rāda, ka ekstremāli laikapstākļi kļūs par ikdienu. Mēs redzam, ka šis gads bijis traks gandrīz visa pasaulē. Tādēļ lauksaimniekiem jādomā dažus soļus uz priekšu. Skaidrs, ka pārejam no fosilo resursu Visuma uz citu Visumu, un jo laicīgāk tam sagatavosimies, jo labāk. Pēdējā brīža ķeršana var radīt zaudējumus. Klimata pārmaiņu stāstam ir vērts pievērst ļoti nopietnu uzmanību.

– Var teikt, ka kovida krīze salīdzinājumā ar tām pārmaiņām, ko nesīs klimats, ir sīkums, lai gan – kovids, iespējams, ir klimata pārmaiņu radīts?

Līva: – Kovids ir pilnībā pārvērtis valstu attieksmi pret investīcijām. Vēl pirms kovida bija diskusijas par Zaļo kursu, par pāreju uz zaļāku ekonomiku, bet viss atdūrās pret faktu – nav naudas. Ja iepriekš valstis rūpējās par savu parādu ilgtspēju, tad šobrīd gan finanšu tirgi, gan centrālo banku politikas vērstas uz to, ka parādu apkalpošanas izmaksas ir ļoti zemas, un visi – gan finanšu tirgi, gan valdības, gan uzņēmumi – atzīst, ka jāiegulda zaļākā nākotnē. Arī filozofiskais aspekts tiek ņemts vērā. Ja mēs domājam par valsts parādu kā par slogu saviem bērniem, tad, no vienas puses, audzēt valsts parādu uz lielāku ikdienas tēriņu rēķina ir slikti, jo mūsu bērniem nav jāmaksā par mūsu labāku dzīvi šodien. Bet, no otras, ja mēs audzējam valsts parādu tādēļ, ka investējam, lai mūsu bērniem klimata pārmaiņas nesagādātu tik lielas galvassāpes un mēs viņiem varētu atstāt daudz kvalitatīvāku vidi, tad svaru kausi mainās, vajadzība investēt kļūst akūta.

– Kādam parādi būs jāatdod.

– Protams. Tomēr labāk atdot parādus, nekā dzīvot iznīcinātā pasaulē, un tas mums draud, ja turpināsim tādā pašā ātrumā kā līdz šim palielināt emisijas un karsēt pasauli. Alternatīvas ir smagas, ieguldījumi lieli, bet citas izvēles nav.

– Kas sagaidāms ar banku aizdevumu procentu likmēm?

Raimonds: – Katram aizņēmējam ir atšķirīga situācija, katrs ir savā riskā klasē. Mazie un lielie vienā maisā netiek likti, bet likmes aizdevumiem vidēji ir no 2,5 % līdz 4,5 %. Riskantākiem nedaudz augstākas.

Līva: – Globālā izteiksmē procentu likmes ir zemas, tās ir kritušās, bet tās bija zemas jau pirms kovida. Mēs dzīvojam zemo likmju laikmetā. Eiribor likmes tiek prognozētas zem 0 vēl līdz 2027. gadam, bet tās ir tirgus dalībnieku prognozes.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” septembra numur