Pārmaiņas ar kara ekonomiku

Ekonomists ANDRIS MIGLAVS lauksaimnieku sabiedrībā pazīstams ar dažādu nozaru ekonomiskajiem pētījumiem, trāpīgiem secinājumiem un viediem notikumu izvērtējumiem. Viņš spēj būt atklāts un reizēm provokatīvs. Aicināts uz sarunu par kara ietekmi uz ekonomiku, tajā skaitā lauksaimniecību, uzreiz atzīstas, ka lauksaimniecībā padziļinātus pētījumus vairs neveic. Ņemot vērā, ka Andris jau ilgstoši pēta notikumus Krievijas varas aprindās, viņa viedokli ir vērts uzklausīt.

No A. Miglava piezīmēm Facebook

15.03. “…Stāsta, ka nafta neformāli tiekot bloķēta. Bet gāzes pārsūknēšanas apjomi līdz ar kara sākumu ir pat pieauguši…ES katru dienu no RU nopērk apmēram 5 miljonus mucu naftas un 400 miljonus m3 gāzes. Pie "normālām" cenām (55 EUR/muca un 25 EUR/MW*h gāzei) tas būtu bijis ~450 MEUR dienā. KATRU dienu. Pie šodienas cenām tas ir 1100 MEUR (1,1 miljards!!!) katru dienu. KATRU DIENU!!! Katras dienas virspeļņa šodien 650 MEUR Pusmiljards EUR dienā!!! Par šādu mūsu samaksāto  naudu viņi diezgan mierīgi nofinansēs visas budžeta vajadzības. Un pie sevis pasmaidīs par mūsu personālajām sankcijām.”

10.03. “…Karadarbība neapstājas. Cilvēki aizņemti tajā. Lauki un ceļi izdangāti. Mēs šodien vēl nezinām, cik liela, bet tam visam būs ietekme uz [Ukrainas] valsts iedzīvotāju apgādi ar pārtiku ne tikai šajā kara periodā, ar sagrautajām vai traucētajām loģistikas ķēdēm un apturētajiem pārtikas ražošanas rūpniecības uzņēmumiem, bet, un īpaši – jau pusgada laikā no šodienas, kad pārtikas apgādei būtu jābalstās uz šā gada ražu.

Palūdzot talkā ESAO un FAO datu bāzes (par 2019.gadu), ieskatīsimies UA riskos...

Graudi un kukurūza: UA iekšējais patēriņš (cilvēkiem un dzīvnieku barībai) ir ap 20 Mt. Ražošanas apjoms normāli ir 3,6 reizes lielāks. Varam teikt: valsts teritorijā kopumā praktiski nav iekšējā produktu deficīta riska. Bet pasaulē var rasties būtisks graudu deficīts līdz pat ~ 40 Mt

Eļļaugi: UA normāli audzēja ~ 24 Mt sojas un saulpuķu sēklas, no kurām eksportēja 7 Mt augeļļas, 5,6 Mt spraukumu, ka arī 5 Mt neapstrādātu sēklu eļļas ražošanai citās valstīs. Varam teikt: valsts teritorijā kopumā praktiski nav iekšējā produktu deficīta riska. Bet pasaulē var rasties būtisks augeļļas deficīts līdz pat ~ 10 Mt.

Gaļa. UA iekšējais cūkgaļas patēriņš 747 Kt gadā. Pašnodrošinājuma līmenis 96%. Putnu gaļas – 1130Kt ar 102%. Varam lēst: valsts teritorijā kopumā potenciāli liels iekšējais produktu deficīta risks.

Piena produkti: UA normālais sviesta patēriņš gadā 75 Kt ar pašnodrošinājuma līmeni 120%. Līdzīgi rādītāji sausajam vājpienam – 88,5 Kt un 121%.  Varam lēst: valsts teritorijā kopumā pašlaik potenciāli mēreni neliels iekšējais produktu deficīta risks.

Siera ikgadējais patēriņš 211 Kt. Pašnodrošinājums – 92%. Varam lēst: valsts teritorijā kopumā pašlaik potenciāli vidēji liels iekšējais produktu deficīta risks.

Konkrēto potenciālā pārtikas deficīta apjoma novērtējumu redzēsim apmēram pēc 2 mēnešiem – atkarībā no kara gaitas un postījumu apmēra, kā arī valstī palikušo ļaužu skaita. Bet tas nebūs mazs.”

– Lai arī lauksaimnieki saprot, ka dzīve mainās, tomēr ikdienas darbi neapstājas, sējas laiks, neskatoties uz augošajām resursu cenām, atlikts netiks. Tiesa, ir bažas, vai pietiekamā daudzumā būs sējai nepieciešamo materiālu, tajā skaitā degvielas. Kādi procesi notiek globāli, ar ko rēķināties?

– Visas šībrīža problēmas jāsadala divās daļās – pirms un pēc 24. februāra. Līdz 24. februārim bija procesi, ko arī var sadalīt divās daļās. Pirmā no tām– koronovīrusa ietekme. Visupirms jau pasaules ekonomikas atkopšanās pēc koronavīrusa, kad sāka atdzīvoties lidojumi, bizness, transports. Tas radīja energoresursu, primāri naftas un naftas produktu, pieprasījuma pieaugumu, kura piedāvājumu ierobežoja OPEC+[1] valstu līgums. Būtībā tirgū radās deficīts, tādēļ lēni un neatlaidīgi cenas sāka augt šajā nozarē, un tā ietekmēja visas pārējās. Un vienlaikus jāatzīst, ka cenu pieaugums ir cena, ko visa pasaules sabiedrība maksā par koronavīrusa dēļ ieviestajiem finanšu mīkstināšanas pasākumiem, par visām atbalsta, ekonomikas veicināšanas un citām programmām, ko dažādās valstīs īstenoja dažādās formās. To darīja faktiski visas valstis- gan ASV, gan ES, gan citas attīstītās valstis.

Ekonomikas likums saka, ja tirgū ar naudu segtais pieprasījums ir lielāks nekā pretī radītais preču un pakalpojumu piedāvājums, tad neizbēgami rodas inflācija. Un tā de facto soli pa soli sākās apmēram ap 2020. gada oktobri un novembri.

Otra daļa ir enerģijas cenu straujais pieaugums, kas sākās no pērnā jūlija. Ir dažādas interpretācijas – vieni saka: elektroenerģijas krīze sākās ar nepateicīgiem laika apstākļiem, bija zems ūdens līmenis HES, vēja stacijām nebija vēja un par maz spīdēja saule. Varbūt tam arī bija kāda nozīme, tomēr maz ievērots palicis fakts, ka kopš pērnā jūlija Krievija mērķtiecīgi sāka veidot deficītu Eiropas gāzes tirgū, pārtraucot savas gāzes pārdošanu spot darījumos un attiecīgi radot nepārprotamu deficītu ar no tā izrietošo cenu papildus pieaugumu, un, piemēram, decembrī gāzes cenas spot tirgū bija pat vairāk  kā 6 reizes augstākas par iepriekšējiem maksimumiem. Tā kā ar gāzi saistīta liela daļa elektroenerģijas ražošanas, tas uz augšu sāka celt elektroenerģijas cenas.

Visas iepriekš minētās lietas acīmredzami uzklājās viena otrai virsū un pacēla naftas cenas divkārtīgi 14 mēnešu laikā – no 50 līdz 100 dolāriem par muciņu. Rudens pusē novērojām ASV mēģinājumu veikt intervenci un piespiest naftas eksportētājus pārdot vairāk, bet radās citi blakus izaicinājumi, kurus jau varēja nojaust, tādēļ tas palika neveiksmīgs mēģinājums.

– Kas bija šie izaicinājumi?

– Kopš novembra tika nopludināta izlūkdienestu sniegtā informācija, ka Krievija nepārprotami gatavo uzbrukumu Ukrainai. Tam pasaule nespēja noticēt, tajā skaitā paši ukraiņi. Atceramies, ka pērn oktobrī par to bija pirmā publikācija, ko visi uzskatīja par viltus ziņu, bet, nē, tā būtībā precīzi atspoguļoja to uzbrukuma shēmu, kas pašlaik tiek īstenota. Gandrīz vienlaicīgi Krievija demokrātiskajai pasaulei iesniedza ultimātu par savas ietekmes zonas atjaunošanu. Faktiski līdz ar to amerikāņiem nebija daudz laika nodarboties ar naftas tirgu, radās pilnīgi citi izaicinājumi – par drošību visa pasaulē.

– Kas mūs gaida tālāk?

– Negribu tēlot kvalificētu pareģi, attiecīgā asociācija man nav izsniegusi šādu diplomu. Bet varam kopā padomāt. Ļoti iespējams, ka tuvāko mēnešu laikā kara jautājums iegūs vienu vai citu risinājumu, gribētos ticēt, ka tā būs, ka agresoram tiks ierādīta “pareizā” vieta . Paralēli būs risinājumi naftas tirgum. Tie iespējami vairāki.

Viens, kas noteikti cenas paspiedīs uz augšu – amerikāņi un briti jau atteikušies no naftas importa. Eiropā un vēl citur pasaulē tiek veikti eksporta liegumi Krievijas naftai. Tas būtu faktors, kas degvielas cenas vēl spiedīs uz augšu, naftas cenas varētu uzkāpt līdz pat 140–150 dolāriem par muciņu, un Latvijā degvielas cenai nevajadzētu kāpt augstāk par 1,80 eiro litrā[2]. Tie ir griesti, augstāk cenām nevajadzētu kāpt.

Ir divi risinājumi, kas cenas varētu paspiest uz leju, un saprotu, ka pie viena no tiem strādā politiski. Tā ir Irānas un Venecuēlas naftas atgriešana tirgū.

Fiziski jau degvielas netrūkst, tikai nav neviena, kas šobrīd gribētu pirkt 2 miljonus barelu Krievijas naftas, kas stāv tankkuģos. Dīvaina situācija, bet de facto pret Krievijas naftu izveidojies boikots. Karā, kā jau karā.

Otrs risinājums – atceramies, ka koronavīrusa krīzes laikā 2020. gada pavasarī ne tikai OPEC+ kartelis samazināja naftas piegādi tirgum, bet arī ASV tika slēgti virkne slānekļa naftas ieguves punktu. Tie šobrīd savas darbības apjomu nav atjaunojuši, jo mainījušies finansēšanas režīmi – bankas nenoticēja, ka krīzes nāks tik bieži un ir vērts šajā nozarē ieguldīt, un arī demokrātu administrācija uzlika šķēršļus dabas aizsardzības vārdā. Tātad varētu nākties atgriezties pie slānekļa naftas ieguves ASV, tas būtu otrs avots, kas aizpildītu Krievijas kara dēļ radīto deficītu.

Es saprotu, ka šis ir sitiens visiem cilvēkiem pa personīgo un pa biznesa maku. Vienam vairāk, citam mazāk. Kopumā lauksaimniecība ir relatīvi maz skarta salīdzinājumā ar būvmateriālu, tostarp cementa ražošanu, stiklšķiedras, metālizstrādājumu un vēl citu energoietilpīgu produktu ražošanu.

Nav nekāda pamata rīkot demonstrācijas pie vienas vai citas valdības vārtiem, jo de facto kopš 24. februāra visa demokrātiskā pasaule ir nonākusi reālā kara stāvoklī ar atklātu šaušanu vienā teritorijā, bet ekonomika karo visā pasaulē. Šodien vairāk nekā 60 % pasaules ekonomikas ir iesaistīti ekonomiskajā karā ar agresoru. Augstas “adaptācijas”’ cenas ir maksa, ko maksā šo valstu iedzīvotāji un ekonomikas.

Manuprāt, mēneša laikā, cerams, ka līdz aprīļa vidum, sākotnējā krīze varētu atrisināties, tad redzēsim, kas notiks tālāk.

– Normālos ekonomikas procesos pieredzēts, ka, kāpjot resursu cenām un sasniedzot augstus līmeņus, ekonomika sāk bremzēties, jo šos dārgos resursus cenšas izmantot mazāk. Tas attiecīgi izraisa dārgo resursu cenu kritumu. Kā izskatās šajos apstākļos?

– Mums šāda situācija pasaulē nav bijusi nekad civilizācijas vēsturē. Ir bijuši kari un krīzes, bet tas, kas šobrīd notiek pasaulē – šāda veida hibrīdais ekonomiskais karš, tāda precedenta nav. Tādēļ korekti vērtēt iespējamās reakcijas, kā notiks un kāpēc, ir ļoti grūti. Es to neņemtos. Varam kopīgi par to padomāt. Tādēļ runāju par vienu mēnesi – marta beigas, līdz aprīļa vidum, kas rādīs pasaules reakciju. Ja agresors tiks nomierināts, tad varēsim runāt par ekonomikas izlīdzināšanos un ekonomikas normālu adaptēšanos jaunajā realitātē. Tas nozīmētu citu cenu un ekonomikas struktūru.

Ja “mierināšanās” nenotiks mēneša laikā, tad mēs turpināsim dzīvot reāla kara apstākļos ar visu no tā izrietošo. Pieņemu, ka būs nozares, kas “iesaldēsies” un to vietā attīstīsies kara laika ekonomikas nozares.  

– Pārtikas ražošana ir būtiska cilvēku eksistencei. Ar ko jārēķinās šajā nozarē iesaistītajiem?

– Lauksaimniecība kopējā ainā ir priviliģēta nozare. Divu iemeslu dēļ. Lauksaimniekiem šobrīd grēks žēloties par augkopības produkcijas cenām, atļaujos teikt, ka tās ar uzviju ir kompensējušas visu energoresursu izmaksu pieaugumu, kas bija vērojams pērn un tagad. Izaicinājums lauksaimniecībā ir slāpekļa un kālija mēslojums, minerālmēslu pieejamība un cenas. Tas nozīmē, ka šogad, iespējams, būs zemākas ražas. Redzēsim, kas būs nākamgad, to neviens neriskē prognozēt.

Jebkurā gadījumā pārtikas cenas augkopībā kompensēs tās papildu izmaksas, kas radušās. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šogad pasaules tirgū, visticamāk, neienāks Ukrainas ražotā augkopības produkcija, un ļoti maz ticams, ka ienāks Krievijas augkopības produkcija.

Sāpīgi un nepatīkami ir tiem, kas resursu, īpaši minerālmēslu un degvielas, iegādi ir atlikuši uz šo pavasari, nevis iepirkuši līdz 24. februārim. Tomēr no mana skatu punkta kopumā vērtējot, racionāli izmantojot resursus un normāli cenšoties iegūt maksimāli daudz produkcijas, es domāju, ka augkopības produkcijas ražotāji var justies samērā mierīgi.

– Kā justies lopkopības sektorā?

– Ar lopkopību ir mazliet sliktāk. Piena cenas ir sasniegušas tādu līmeni, kāds nekad nav pieredzēts. Piena nozarē cenas kompensēs zaudējumus, tur nebūtu vajadzīgi valsts atbalsta kompensējošie vai kādi citi pasākumi. Izaicinājums ir, kā krīzi pārvarēt gaļas ražošanas nozarēm, jo tur pieprasījums audzis lēnāk nekā pienam un izveidojusies skaidra cenu šķēre starp resursu – barības un enerģijas – un galaprodukta cenu. Tā ir nozare, kur kādu laiku būs grūti. Es gan pieņemu, ka arī šī nozare turpmākā pusgada laikā redzēs jauno ekonomisko vidi un tā būs gana patīkama.

– No Eiropas Komisijas dzirdam, ka pienācis īstais laiks realizēt zaļo kursu, jo īpaši uzsverot nepieciešamās reorganizācijas enerģijas sektorā. No otras puses, lauksaimnieki aizvien skaļāk runā, ka vismaz viņu nozarē zaļā kursa īstenošanai nav pareizais laiks. Kā zināms, zaļā kursa politikas mērķis ir likt uzsvaru uz vides saudzēšanu, kas nozīmē arī ražošanas samazināšanu. Vai tiešām ir īstais laiks zaļajam kursam lauksaimniecībā, redzot globālo pārtikas izejvielu deficītu?

– Pareizi ir sadalīt zaļo kursu divos aspektos. Viens – fosilo energoresursu patēriņa samazinājums vai nu energoresursu taupības kontekstā vai aizstāšanā ar citiem resursiem. Otrs – vidi saudzējošais aspekts, kas tiešā veidā skar lauksaimniecību kā vienu no lielākajiem vides piesārņotājiem, patīk mums tas vai ne. Daudzi no mums to negrib atzīt, bet no lauksaimniecības noplūst neizmantotais slāpeklis un fosfors pazemes ūdenskrātuvēs un tālāk – jūrā. Tas arī daļēji veido SEG emisijas, tām gan ir mazāka nozīme no vides viedokļa nekā piesārņojumam, kas nonāk ūdeņos un vidē.

Skatoties uz zaļo kursu lauksaimniecībā ar tādiem vai citādiem ierobežojumiem, es šo lietu dalītu divās daļās. Viena lieta, ko saviem domubiedriem esmu rosinājis – sējplatību ierobežojumiem šogad principā “nē”. Iespējams, arī nākamgad “nē”, bet to mēs redzēsim aprīļa beigās, jo tas ļaus saprast, kā tālāk attīstīsies pasaule. Viens stāsts būs, ja karš mierināsies, cits – ja tas turpināsies.

Otra lieta skar mēslošanas līdzekļu noplūdes dabā – tas, kas pašlaik notiek tirgū, ļaus efektīvāk sasniegt vēlamos mērķus, jo resursu cenas liks trīsreiz padomāt, vai un cik daudz tos lietot.

Šobrīd notiek karš, mēs jau tagad faktiski esam iegājuši kara laika ekonomikā. Lai kā mēs domātu, ka dzīve rit ierasto ritmu, nē, tā nav. Līdz ar to “nē” sējplatību ierobežošanai, bet, kas saistās ar noplūžu samazināšanu vidē un tamlīdzīgiem pasākumiem – “jā”, jo tas ir mūsu pienākums pret vidi.

– Skaidrs, ka pārtika turpinās sadārdzināties…

– Dārgāks kļūs pilnīgi viss. Nedomāju, ka elektrības biržas cenas šogad nokritīs zemāk par 12-15 centiem par kilovatstundu caurmērā, un tas ir četras reizes vairāk nekā pirms gada šajā laikā. Tātad viss, kas saistās ar elektrības patēriņu, ietekmēs ikvienu, sākot no mājsaimniecībām līdz ražotājiem. Te demonstrācijas nav ko rīkot, tā ir realitāte, kam jāpielāgojas. Tā ir maksa par karu un samērā maigu koronavīrusa krīzes pārvarēšanu.

Pieliekot vēl augstās naftas cenas, tās kopā ar elektroenerģiju cels pārtikas, transporta un pārējās cenas. Negribu pārāk sabiezināt krāsas, bet, manuprāt, šī gada beigās mēs visi dzīvosim par 10 % sliktāk, tātad – varēsim atļauties par 10–15 % relatīvi mazāku reālā patēriņa apjomu, nekā tas bija pirms pusgada. Cenām ejot uz augšu, līdzi celsies izmaksas, algas, tas būs vēl papildu inflācijas vilnis. Zemāks dzīves līmenis ir maksa par to, kas šobrīd notiek pasaulē. Tā būs ļoti pieticīga maksa.

– Vai ES tuvākajā laikā pārskatīs šī plānošanas perioda budžetu, ņemot vērā, ka nāksies rēķināties ar dažiem miljoniem bēgļu no Ukrainas, un, labvēlīgā gadījumā, palīdzības sniegšanu Ukrainas atjaunošanai?

– Kā jau minēju, šāda rakstura karu pasaule vēl nav pieredzējusi. Karš mūsu izpratnē vienmēr ir saistījies ar fiziskām sadursmēm. Šodienas unikālā situācija ir tāda, ka karš fiziski notiek tikai vienā valstī, bet de facto karo visa pasaule, un to pa logu mēs neredzam. Es priecājos par Eiropas sabiedrību, kas to sajuta, ir respektējusi un iesaistījusies atbalsta procesos. Par mūsu sabiedrību ir īpašs prieks.

Budžeta pārskatīšana neizbēgami notiks. Es negribu pat iedomāties, cik miljardiem lielus postījumus Krievija ir nodarījusi Ukrainai. Man grūti iedomāties, ka demokrātiskā pasaule atstātu Ukrainu vienu ar tās sapostīto vidi. Noteikti būs jaunais Māršala plāns, kas mēģinās atjaunot Ukrainas ekonomiku. Tas ir jauns izaicinājums pret zaļā kursa paketi, kas tika pieņemta un vērsta tieši uz klimata neitralitātes mērķiem. Korekcijas noteikti būs.

Šie notikumi pastiprina to, ka klimata neitralitātes virzienā ir jāiet, jo pretējā gadījumā mēs visi paliekam atkarīgi no viena vai otra autoritāra režīma. Tas principā nav jautājums par mūsu dzīves līmenis, bet gan par mūsu demokrātiskās sabiedrības eksistenci. Zaļais kurss būtībā ir eksistenciāls kurss ne tikai no vides saglabāšanas viedokļa, bet arī no mūsu cilvēktiesību un brīvību saglabāšanas aspekta.

Korekcijas noteikti būs, bet par tām nav vērts spekulēt, pieņemsim, ka tās būs, un sapratīsim, kāpēc. Tas nav vienkārši politiķu vai kaut kādu dīvainu “zaļo” lēmums. Tie ir globāli politiskie procesi, būtībā cīņa ar diviem lieliem ienaidniekiem – ar mūsu pašu negausības radīto dabas piegandēšanu un dabas vides apēšanu un autoritāro un atklāti fašistisko režīmu. Nav nekādas atšķirības starp Krievijā valdošo režīmu un Hitlera režīmu 30. gados. Faktiski tas, kas notiek, ir 1939. gada septembra analogs, ar to atšķirību, ka Rietumu demokrātiskā pasaule no Otrā pasaules kara ir mācījusies un sapratusi, ka nedrīkst atļauties šādas agresijas klusi novērot. Līdz ar to mēs varētu cerēt, ka konflikts paliks ierobežots vienā telpas daļā, bet tajā piedalās visa pasaule.

– Ukrainas notikumi ir zaļā kursa katalizators?

– Ja runājam no energoaspekta – noteikti jā, tas liek uzmanīgi pārskatīt fosilo resursu izmantošanas perspektīvu. Tas ir katalizators pārmaiņām elektroenerģijas ieguvē – pie elektrības cenas 4 centi par kWh saules enerģijas paneļus likt ir vienkārši stiliņš, klusi cerot, ka varbūt tie atmaksāsies dzīves cikla laikā. Pie elektrības cenas 10 centi, nemaz nerunājot par 15 centiem par kWh, ir pilnīgi normāli likt saules paneļus, tie atmaksāsies trīs gadu laikā. Tas ir normāls katalizators attīstīt nefosilo enerģijas ražošanu.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja, publicitātes foto