Zaļajā ilgtspējā Latvijai labas izredzes

Saruna ar Latvijas Zemkopības ministrijas pārstāvi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā OECD AIVARU LAPIŅU.

UZZIŅA

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), kas plašāk pazīstama pēc tās angliskās abreviatūras OECD (angļu: Organisation for Economic Cooperation and Development), ir starptautiska attīstīto valstu ekonomikas organizācija, kura atzīst demokrātiskas un brīvā tirgus ekonomikas principus. OECD dibināšanas konvencija kā prioritāros darbības virzienus noteikusi dalībvalstu ekonomisko attīstību, finansiālo stabilitāti, dzīves līmeņa paaugstināšanu, nediskriminējošas daudzpusējas starptautiskās tirdzniecības attīstību, kas veicinātu arī pasaules ekonomikas attīstību. Organizācijas galvenā mītne atrodas Lamietas pilī (Château de la Muette) Parīzē, Francijā.

AIVARS LAPIŅŠ

• No 1995. līdz 1999. gadam visā Latvijā ieviesa demonstrējumu saimniecību tīklu, strādādams LLKC par projektu vadītāju.
• Pēc pāriešanas darbā Zemkopības ministrijā vadīja SAPARD, 2004.–2006. gada, 2007.–2013. gada un 2014. –2020. gada ES atbalsta fondu programmu izstrādi un iestāšanās ES sarunas ZM jomās.
• 2015. gadā bija ES Padomes Lauksaimniecības komitejas prezidents.
• 2018. gadā Veselības ministrijas valsts sekretārs, tad zemkopības ministra Kaspara Gerharda padomnieks.
• Kopš 2020. gada Latvijas Zemkopības ministrijas pārstāvis OECD.

– Ko dara Latvijas Zemkopības ministrijas pārstāvis OECD, kāda ir tava dienaskārtība?

– Latvija OECD tika uzņemta 2016. gadā. Man patīk darīt jēgpilnas lietas, kas turklāt saistītas ar izaicinājumiem. Šeit OECD, pārstāvot visas tās jomas, kurās darbojas ZM, sanāk diezgan plašs tēmu loks. Strādājam Lauksaimniecības un zivsaimniecības komitejā un šīs komitejas darba grupās, kurās pārstāvu Latviju. Piemēram, šodien (7. aprīlī – I.T.) notiks lauksaimniecības un vides apvienotās darba grupas sanāksme. Tirdzniecības, pārtikas, pesticīdu, vides tēmas ir piemēri darba grupu tēmām šajā organizācijā. Protams, tajās nedarbojos viens, piedalās arī ministrijas attiecīgo departamentu, dienestu un zinātnisko institūciju speciālisti.

Mums ir svarīgi būt ekonomiski bagātāko valstu klubiņā, kur var apmainīties ar viedokļiem, kā labāk veidot labāku politiku labākai dzīvei. Mums nākas pieskatīt daudzas tēmas, kur no malas var šķist – ai, ko tad mēs. Taču mūsu intereses ir jāatgādina visu laiku, kaut vai par platjoslas interneta pieejamību laukos. Var šķist, kam laukos platjoslas internets, lai iztiek ar to, kas ir. Taču modernās digitālās tehnoloģijas bez tā ieviest nevarēs. Perspektīvā uzņēmējam, braucot pa mežu vai lauku, jābūt maksimāli pieejamam 4G internetam, citādāk sašaurinās vai arī sadārdzinās tehnoloģiju izmantošanas iespējas.

Tagad OECD papildus investē klimata politikas analīzē. Francija ir iniciējusi Klimata rīcības programmu, arī Latvija to atbalsta. Mērķis ir analizēt visus klimata politikas aspektus, pie kādas politikas un tās instrumentiem mērķus var sasniegt labāk. Te gribu pieminēt, ka Latvija ir starp tām valstīm, kas nevar vides jomā pieņemt vienkāršu lineāru samazinājumu par 30–50%, tas mums neder, tāpat kā daudzām citām valstīm. Lai cik skaisti neizklausītos zaļā dzīvošana, strauja un starpvalstu līmenī neizlīdzsvarota mērķu un nosacījumu uzstādīšana negatīvi ietekmē saimniecisko darbību. Tie ir rakursi, kur nākas ikdienā darboties, nodrošināt atgriezenisko saiti ar ministrijām un dienestiem.

– Ikdienā daudz vairāk saskaramies ar informāciju, kas nāk no ES iestādēm un tās izstrādātajām politikām, kas ietekmē ikviena lauksaimnieka, un ne tikai, dzīvi un darbošanos. Latvija ir ES, kāpēc mums ir tikpat būtiski aktīvi strādāt globālajā organizācijā OECD?

– Vidējam cilvēkam, kuram ir maza saistība ar ES struktūrām, grūti izprast pat daudzās ES struktūras – Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi, Eiropas Parlamentu. Tad ir starptautiskās organizācijas – NATO un OECD. Ja NATO vēl varam normāli latviešu valodā izrunāt, tad OECD nav latviskā saīsinājuma. Personīgi uzskatu, ka šī ir lingvistiska problēma, kas būtu risināma, jo ne viens vien vidusmēra Latvijas iedzīvotājs, kurš nezina angļu valodu, izdzirdot šīs organizācijas nosaukumu, diezin vai spēs to pareizi uzrakstīt. Ja organizācijas nosaukuma saīsinājums neraisa pareizās asociācijas, tad viņam neveidojas arī sapratne. Kad cilvēki sapratīs, ka OECD nozīmē “Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija”, tad arī veidosies sapratne.

Eiropas Komisiju (EK) nevar salīdzināt ar OECD, bet var salīdzināt ar ES, jo abas šīs organizācijas ir valstu savienības, kuru dibinātāji ir valstu valdības ar parlamentu ziņu. EK ir iestāde, kam ir tiesības piedāvāt likumus, kas nonāk dalībvalstu ministru un Eiropas Parlamenta lemšanā. OECD likumus neizdod, šī organizācija nodrošina ekspertu sadarbību dažādās jomās, tajā liela loma ir pētniecībai, analītikai un datos balstītai analīzei. Datos un faktos balstītai sarunai par to, kā veidot labākas politikas labākai dzīvei. Tas izsaka visu – ES uzsvars ir kohēzija (ES fondi, tajā skaitā vakcīnu sadale), miers, brīvības (t.sk. pārvietošanās brīvība), dažādības pamatprincipi. OECD mērķis ir sadarboties, lai pētītu, analizētu un dotu ieteikumus, rekomendācijas, radītu projekcijas dažādu politiku nākotnes ietekmei, lai saprastu, kur nonāksim, ja turpināsim darīt to, ko darām tagad, vai kur nonāksim, ja darbības pamainīsim.

ES, OECD, NATO, ANO – šīs ir starptautiskas organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies. Katrai šai organizācijai ir savs uzdevums un mērķi. OECD valstu iekšzemes kopprodukts ir krietni augstāks nekā vidēji pasaulē un pat ES, tātad – mēs esam turīgo valstu klubiņā.

Mums ES ir 500 miljoni iedzīvotāju, lauksaimniecības jomā globāli mēs esam būtiski spēlētāji gan importā, gan eksportā. OECD kontekstā varam pasauli redzēt plašāk, jo klāt nāk ASV, Kanāda, Brazīlija, Jaunzēlande, Austrālija, Koreja un citas.

– Šobrīd dienaskārtībā ir ES Zaļais kurss un ar to saistītās politikas, tajā skaitā apstiprinātās stratēģijas “No lauka līdz galdam” un Bioloģiskās daudzveidības stratēģija, kas paredz virkni uzdevumu dalībvalstu lauksaimniecības politikas veidotājiem un zemniekiem. ES mērķi klimata pārmaiņu mazināšanai ir atbalstāmi, bet diskusijās joprojām dzirdam – kāda jēga Zaļajam kursam, ja Dienvidaustrumāzijas reģions,  galvenokārt Ķīna, Indija, kā arī ASV un vēl citas valstis nerīkojas līdzīgi un turpina piesārņošanu. Kāds ir tavs viedoklis? Vai citos pasaules reģionos ir redzamas politiskās gribas kustības rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanā?

– Varu pateikt savu iespaidu. Daži no starptautiskajiem tirdzniecības partneriem, tajā skaitā OECD valstis, manuprāt, redz šo problemātiku citādi nekā lēmējinstitūcijas Briselē. Te jāvērtē divi galvenie faktori. Mēs ES kopuma lauksaimniecības sektoru atbalstam tik lielā mērā, ka citas valstis uz mums skatās  ar lielu... neteiksim, ka greizsirdību, drīzāk – dziļu analītiku un jautājumu: cik ilgi jūs šito turpināsiet darīt? Turklāt tiek ņemts vērā, ka ES ir viens no lielākajiem globālajiem spēlētājiem kā pārtikas eksportā, tā importā.

Paskatāmies uz ES no ārpuses un vēl paskatāmies tuvāk uz Latviju. Ārpasaule mums saka – jūs, ES, apgalvojat, ka jums ir izaicinājumi, dažādas grūtības, klimata ietekme uz nozari, bet, kā nākas, ka bioekonomikas produktos esat neto eksportētāji ar augšupejošu tendenci? Skatoties no ekonomistu viedokļa – ja esat eksportētāji, tātad esat globāli konkurētspējīgi. Nekonkurētspējīga valsts vai reģions nevar eksportēt. Šis konteksts ir svarīgs, salīdzinot OECD valstis. Vienlaikus ir valstis, nenosaukšu tās vārdā, kur standarti, kas attiecas uz darba drošību, vidi – biodaudzveidību, augsnes un gaisa piesārņojumu un citiem vides aspektiem –, ir ļoti atšķirīgi. Vienu valsti – ASV – gan pieminēšu, jo tur klimata politikas jomā pēdējā laikā notikušas fundamentālas pārmaiņas pa labu kopējai attīstīto valstu straumei, kur ir vēlme rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanā. Iepriekšējā administrācija šo lietu bija nolikusi malā. Tomēr joprojām detaļās nav informācijas par to, kā ASV rīkosies, lai pievienotos kopējiem centieniem.

ES kā attīstīta, domājoša un arī ekonomiski spēcīga valstu savienība, apzinās, ka nevar turpināt dzīvot kā līdz šim gan klimata, gan sintētisko augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas jomā, gan biodaudzveidības jomā. Pārējās pasaules valstis tam uzreiz “nelec līdzi”.  

Cits piemērs, kas medijos un citur saistībā ar lauksaimniecību un mežu ir apspriests, ir Brazīlijas izvēle. Kad šī valsts paziņo, ka tā izcirtīs mežu, līdīs līdumu, lai iesētu soju vai citu kultūraugu eksportam, tad pārējai pasaulei tas nepatīk. Klimata pētnieki ir sašutuši, ka tādējādi strauji pieaugs emisijas. Īstermiņā tā tas ir, biodaudzveidība arī noteikti samazinās, bet no brazīliešu viedokļa attieksme ir sekojoša – tas ir mūsu mežs, tā ir mūsu zeme, ko gribam, to darām. Tāpat arī mums var pateikt – audzējiet pasaulei plaušas, zaļo mežu, ražojiet skābekli, tas ir forši, labi, ka jums ir mežs, to nedrīkst vairāk cirst. Šī ir vienkāršota pieeja, bet, kad pie sarunu galda nonāk daudzu valstu pārstāvji, tad saruna nebūt vairs nav tik vienkārša. Līdz ar to tikai rādīt ar pirkstu uz citiem, ka tie dara slikti, nevar.

Cits piemērs ir slāpekļa bilance. Vienkāršoti – tas ir slāpeklis, kas paliek pāri, kad izrēķinām, cik slāpekļa mēslojumu izmantojam un cik – no lauka ar ražu izvedam. Bilance ir atlikums. Latvijai bilance ir niecīga, Beniluksa valstīm – milzīga (Skat. 1. attēlu – I.T.).

1. attēls. Slāpekļa bilance kilogramos uz hektāru, OECD dati

Virkne starptautisku pētījumu liecina, kā slāpekļa bilance sasaistīta ar ūdens piesārņojumu. Jo vairāk slāpekļa uz vienu hektāru ir atlikumā, jo lielāka iespēja, ka tas nonāks ūdens baseinos un tālāk – jūrās un okeānos. Baltija jūras baseina valstīm šī ir lielāka problēma nekā valstīm, kas robežojas ar okeānu. Baltijas jūra ir gandrīz noslēgts ūdens baseins, bet vai tas nozīmē, ka mums var pateikt, ka nedrīkstam audzēt lauksaimniecības produkciju, izmantojot minerālmēslus, bet citas valstis, kas ir tuvāk okeānam, to drīkst, jo tur eitrofikāciju neredzam? Pēc analoģijas tas būtu tas pats, kas skolā visiem pateikt, ka jāmācās par 10% labāk. Bet Anniņai jau tagad ir 10, kā viņa vēl var par 10% labāk mācīties!? Gribat, lai viņa piedalās pasaules olimpiādē? Tad samaksājiet viņai par to. Bet varbūt viņai pietiek ar 9, viņa jau tagad ir pārmācījusies, neskatoties uz to, ka vidējais rādītājs klasē ir 6,5.

– Vai Zaļā kursa politika un ar to saistītās stratēģijas lauksaimniecības jomā, kur paredzēti konkrēti mērķi emisiju samazināšanai un bioloģisko platību palielināšanai ES, OECD skatījumā vērtējama kā pareiza?

– To vēl pāragri teikt. Vēl nevar pateikt, ko par stratēģiju “No lauka līdz galdam” un Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju domā OECD, jo vēl nav bijis pietiekama ietekmes izvērtējuma nedz pašā ES, kur tas joprojām notiek, nedz OECD.

 ASV Lauksaimniecības departaments (USDA) bija pirmais, kurš nesen ar savu ātro analītiku uzdrošinājās nākt klajā ar vērtējumu, kādu iespaidu ES Zaļais kurss atstās uz lauksaimniecības konkurētspēju, jo tas šai nozarei būs pārbaudījums. Pagaidām tam nav bijusi plaša rezonanse, bet mēs un arī daži aktīvie lauksaimnieki Latvijā to pamanīja.

Ekonomistu priekšrocība un vienlaikus nelaime ir tāda, ka viņi mierīgi var pateikt – izslēdzam modelī sauli un paskatāmies, kas notiek. Tātad mums jāsaprot, kas ir ņemts vērā, izdarot attiecīgos secinājumus. Viens ir skaidrs, ja mums kopumā jāsamazina pesticīdu izmantošana, svarīgi, kā to izrēķinās. Aktīvo vielu daudzumu katrs rēķina pa savam – kāds rēķina uz hektāru, kāds rēķina uz visu valsts platību kopā un saka, ka ir ļoti zaļi. Kamēr nav novērtējums, kur visi būtu panākuši konsensu ES, katrs piestādīs tādus skaitļus, kādi viņam izdevīgāki.

Šī lieta nopietni jāvērtē, atsaucoties uz starptautiskā vidē redzamiem zinātniskiem pētījumiem, piemēram,  izmantojot OECD publikāciju “Labākas politikas pārtikas  sistēmā”. Nav vienkārši mainīt pārtikas sistēmas, jo tajās iesaistītas finanses, tirdzniecības plūsmas, dzīvi cilvēki, kam lauksaimniecība ir dzīves veids un pamatienākumu avots, pārtikas industrija. Tad vēl ir daļa cilvēku, kuri domā par to, cik veselīgi ēd, un cita daļa, kuras spēja nopirkt pārtiku ir ierobežota.

Ja nebūs zemnieku, kas ražo pārtiku un veic vides sakopšanu uz ražošanas pamata, tad nebūs konkrēti to sugu, kas šādā vidē dzīvo. Kardināli mainot saimniekošanas sistēmas, mainās arī vide, kas tai bija pielāgojusies. Vienkāršojot – džungļos pārtika ir, bet tā nav viegli pieejama un nav pieejama tādā formā un veidā, kādā ekonomiski un sociāli attīstīts cilvēks to spēj patērēt.

Vēl kāda lieta, par ko pasaules medijos mēdz zīmēt pat karikatūras – pilsētnieki no lielpilsētām, kur viss ir nobetonēts un noasfaltēts līdz beidzamajam, vietām atstājot nelielus parciņus, stāsta, kā mums – lauciniekiem, veicināt biodaudzveidību.

– Pilsētvidē dzīvo arī tie, kuri vērtē, kur veikt investīcijas. Zaļā kursa ietvaros ir sagatavota tā sauktā Taksonomijas regula, ļoti sarežģīts dokumentu kopums, kuras uzdevums ir veicināt zaļās investīcijas, tas ir – naudu aizdot tiem, kam tā nepieciešama dažādu videi draudzīgu ekonomisku darbību finansēšanai. Kā tā varētu ietekmēt ES un jo īpaši Latvijas lauksaimnieku konkurētspēju? Neskatoties uz to, ka regula lauksaimniecībā attiecas tikai uz lielo uzņēmumu finansēšanu, tomēr ir skaidrs, ka bankas vērtēs visa sava kredītportfeļa zaļumu un atbilstoši tam – lems par projektu finansēšanu.

– Ja nav atrasts pietiekami labs veids, kā ar subsīdijām un vides, labturības un pārtikas standartiem ietekmēt kopējo notikumu gaitu pasaulē, tad ķeras pie šādiem likumiem. Šobrīd sabiedrība pieprasa, ka vēlas elpot tīru gaisu, un pilsētnieki laukos jebkurā vietā grib dzirdēt čivinošus putniņus. Gribēt to var, bet kurš par to samaksās? Var mērīt, cik “zaļi” līdzsvarotas ir lielo uzņēmumu naudas plūsmas, bet ļoti svarīgs ir jautājums – vai to var izdarīt maksimāli godīgā veidā? Daži eksperti Latvijā par to runā. Taksonomijai ir liela saistība ar zaļajām obligācijām jeb zaļajiem vaučeriem. Kas tie tādi? Piemēram, aviokompānija par “zaļu” vai “klimatneitrālu” kompāniju saskaņā ar šiem principiem kļūst tad, kad viņa par lidmašīnu radīto piesārņojumu kādam fondam samaksā naudu. Fonds savukārt vienojas ar citiem, piemēram, t.sk. ar meža īpašnieku Latvijā, kurš ar šo naudu apsaimnieko mežu, kas absorbē piesārņojumu un rada skābekli. Iespējami arī ierobežojumi, piemēram, noteiktā periodā ciršanas ierobežojumi, jo aizmugurē stāv finansētāji, kas grib būt klimatneitrāli. Respektīvi, piesārņojošās industrijas “zaļākas” kļūs tikai tad, kad savām piesārņojošajām darbībām pretī liks kaut ko videi pozitīvu.

Vērtējot Latvijas bioekonomikas kontekstā, mums ir svarīgi, par cik caurspīdīgām sistēmām mēs iestājamies šajā joma. Tā ir pasaules lielās politikas veidošana caur dažādām organizācijām, ne tikai caur ES, lai mēs visos līmeņos par adekvātu samaksu šos pakalpojumus varētu gan sniegt, gan saņemt.

Kā Rīga var būt klimatneitrāla, ja visi transportlīdzekļi nepāriet uz elektrodzinējiem? Tas ir ļoti dārgi. Kamēr Rīgai ir savi meži, to var izlīdzsvarot.

Līdzīgi ir saimniecības līmenī. To var izdarīt, ja, piemēram, saimniecībā uz 100 slaucamām govīm, kas ražo pienu, ir 20 ha meža. Tad veidojas bilance. Neesmu eksperts, lai uzreiz izrēķinātu, kāda būtu bilance, bet tas ir princips. Mums LLU ir eksperti, kas spēj rēķināt, kādai jābūt saimniekošanas sistēmai, lai šādas saimniecības būtu klimatneitrālas.

– Nesen Pasaules banka publiskoja pētījumu par digitālo transformāciju lauksaimniecībā un pārtikas nozarē. Kādi ir galvenie secinājumi Latvijai?

– Šo pētījumu esmu analizējis, vērtējot tajā publiskoto par Latviju. Viens no faktiem – Lietuva ir krietni zem mums, bet mēs esam zemāk par Igauniju, Somija ir topā. Viens no faktoriem, kas to ietekmē – reālais 4G pārklājums ne tikai teorētiski, bet praktiski, tajā skaitā – lauksaimniecības zemēm. Latvijā vēl izaugsmes iespējas ir. Pēc Pasaules bankas analītikas datiem, Latvijā 4G vēl visur nav pieejams. Mēs neesam tik digitāli savā 4G pieejamībā, kā mūs mēdz mālēt tie, kuri par šo bijuši atbildīgi. Nav tā, ka visur ir pieejams mobilais 4G paaudzes internets.

OECD savukārt pozitīvi novērtējusi Lauku atbalsta dienesta (LAD) EPS sistēmu un Latvijas valsts mežu informācijas sistēmas (LVM GEO).  LAD uz kopējā fona esam labā situācijā, jo ir bijuši finanšu resursi un LAD vadība bijusi atvērta sadarbībai ar uzņēmējiem, lai sistēmu uzbūvētu pēc iespējas ērtāku viņiem. Tas ir būtiski jebkuru digitālo rīku izstrādei.

– Lasot EK secinājumus un rekomendācijas Latvijas lauksaimniecībai un OECD rekomendācijas, bieži vien šie dokumenti ir pretrunīgi. Piemēram, kamēr EK kā vienu no galvenajiem uzsvariem liek mazo un vidējo saimniecību attīstību, rekomendējot pārdalīt atbalsta maksājumus, lai nebūtu kā šobrīd, kad 80% finansējuma saņem 20% saimniecību (80:20), tikām OECD rekomendē lauksaimniecības subsīdijas mazajām saimniecībām nedot, jo to atbalstam nepieciešami sociālās palīdzības instrumenti. Kuras rekomendācijas politikas veidotājiem respektēt?

– ES ietvaros stāsts par 80:20 vairs nav rekomendācija, šis ir stingrs uzstādījums. Arī man radies iespaids, ka šo sociālo aspektu caur lauksaimniecības atbalsta prizmu OECD neskata tik plašā aspektā kā ES. OECD uzsvars nav uz to, kādai būtu jābūt pareizajai lauksaimniecības struktūrai konkrētā valstī. Svarīgāka ir produktivitāte, jo īpaši saistībā ar vidi, kur vide tiek vērtēta kā pakalpojums, un nav svarīgi, vai to sniedz mazs, vidējs vai liels saimnieks. Naudas pārdale, cik kam tiek no kopējā pīrāga, nav tik svarīga tēma OECD, tai ir citi uzsvari.

– Eiropas Komisija marta beigās publicēja Rīcības plānu bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai, kas paredz patēriņa palielināšanu, ražošanas izvēršanu un nozares ilgtspējas turpmāku uzlabošanu. Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija ne reizi vien uzsvērusi, ka Latvija, gatavojot jauno Lauku attīstības programmu un plānojot atbalstu bioloģiskajai lauksaimniecībai, padara to ekonomiski neinteresantu, jo īpaši lopkopībā. Vai Latvija gadījumā neiet pretējā virzienā nekā ES?

– Šīs ir diskusijas starp interešu grupām un vērtībām. Pienākums dot faktos balstītu vērtējumu būs Agrārekonomikas institūtam, kas novērtēs ZM plānu. Jebkurš plāns par mērķiem un līdzekļu sadali ir kompromiss. ZM pienākums ir atrast tādu politisko līdzsvaru, kas ministra kā politiķa un attiecīgās koalīcijas politisko vadlīniju kontekstā ir pareizajā līdzsvarā. Atkarībā no politiskās vadlīnijas tiek meklēt punkts, kurā var atrast kompromisus.

Labi, ja notiek diskusija, vēl labāk, ja notiek uz faktiem balstīta diskusija. Vērts atcerēties neseno pagātni, to, kādu ietekmi uz bioloģiskās lauksaimniecības attīstību atstāja ES platībmaksājumi. Šobrīd Latvijā bioloģiski apsaimnieko 14,8% no lauksaimniecības zemes, savukārt tikai 6% lauksaimnieciskās produkcijas ir bio. Ir virkne bioloģiskās lauksaimniecības pretinieku, kas saka, ka te kaut kas ir fundamentāli jālabo, un varu piekrist, ka līdzsvars nav pareizā vietā. Jautājums – ar kādiem instrumentiem to var iespaidot?

– Ar ko ilgtermiņā rēķināties lopkopības nozarē strādājošajiem, ņemot vērā aizvien pieaugošo “zaļo” kustību (t.sk. vegānu) spiedienu uz politikas veidotājiem, ka dzīvnieku audzēšana pārtikai ir videi kaitīga, nav ētiska utt. Vēl pērn ANO Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa eksperti publiskoja ziņojumu, kurā tika ieteikts atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanas uzturā.  

– Vegānisms ir atsevišķu cilvēku izvēle, un daudzas industrijas tam piemērojas. Ko par to saka OECD? OECD ziņojumā “Labākas politikas pārtikas sistēmā” vegānisma ietekme vērtēta virspusēji. Tomēr analītiķi vērtē sarkanās gaļas un gaļas kopumā izmantošanu proporcijās ar dārzeņiem dažādās diētās. Uztura izvēle, informācija patērētajam, uztura paradumu maiņa, pārtikas ražošanas sistēmas ietekme uz vidi un sociālo sfēru ir aktuālas tēmas.

Te ir dažas interesantas lietas, proti, ir valstis, kuras vienmēr atcerēsies pateikt, ka nevajag pārspīlēt ar stāstiem par liellopu jeb sarkanās gaļas saikni ar uztura problēmām. Tās ir valstis, kas nodarbojas ar gaļas ražošanu un eksportu. ES šīs lietas ļoti aktīvi pieskata Īrija, arī Francija, globālā mērogā – Brazīlija. Japāna, Vidusjūras valstis, kad runā par dažādām pārtikas sastāvdaļām un uzturu, jo īpaši par ogļhidrātiem bagātu pārtiku, diplomātiski norāda uz pierādītiem uztura modeļiem, kas savukārt viņu apstākļos ir veselīgi. 

Ja, piemēram, ne tik veselīgu uzturu saliek kopā ar aktīvāku dzīvesveidu, tad uzturam var būt mazāka kopējā negatīvā ietekme. Ja runājam par lieko svaru, tad te nav runa tikai par uzturu. Ir runa par psihoemocionāliem faktoriem, dzīvesveidu, izglītības līmeni, darba vidi un vēl citiem apstākļiem.

Vēl viens piemērs – nupat bija diskusija, kur šī tēma izgaismojās. OECD analītiķi bija dokumenta projektā ielikuši jēdzienus, kas dažiem ļoti neiepatikās: “sojas piens”, “augu izcelsmes gaļa”. To ieraugot, valstis un to industriju lobijorganizācijas, kuras seko dokumentiem pēc attiecīgajiem atslēgas vārdiem, iespringst. Interesanti, ka tirdzniecībā šos nosaukumus mēdz izmantot, jo tie labi iedarbojas uz atsevišķām patērētāju grupām. Cilvēks zemapziņā nav gatavs pirkt “sojas dzērienu”, viņam vajag “sojas pienu”.  Šo faktu izmanto industrijas. Mums Latvijā arī bijuši piemēri – “Te tas siers”, jo patērētāja reakcija ir saistīta ar slaveno fetas sieru. Reaģē tieši uz šo nosaukumu, jo, kad to izrunā, tas kaut ko atgādina.

– Šogad notiks ANO organizēts pārtikas sistēmu samits. Kādi ir tā galvenie mērķi, ar kādu ziņu uz to dosies Latvija, vai arī – ar kādu ziņu vajadzētu doties?

– Manuprāt, Latvijai, Baltijas valstīm kopumā šajā procesa vajadzētu piedalīties aktīvāk. Mēs piedalāmies pagaidām novērojoši. Ir vairāki izaicinājumi, par kuriem samitā runās. No mums svarīgajām tēmām ir, kā salāgojas veselīgas pārtikas un videi draudzīgas pārtikas ražošanas vajadzības ar mūsu vēlmi un iespējām būt par pasaules pārtikas sistēmas barotāju. Mūsu iedzīvotāju skaits ir mazs pret mūsu bagātajiem dabas resursiem. Mēs, dabas resursus ilgtermiņā nenoplicinot, varam radīt vēl vairāk pārtikas, turklāt tādu, kas marķēta ar ilgtspējas marķējumu. Mūsu nacionālā bagātība ir līdzsvars starp mežiem, zemi un ūdeņiem. Mūsu pārtikas industrija nodrošina nozīmīgu daļu no mūsu eksporta. Tātad, mūsu interese ir, manuprāt, uz caurskatāmiem un vienlīdzīgiem nosacījumiem būt par ilgtspējīgas pārtikas ražotāju un eksportētāju. Ar to mēs pēdējos 20 gados uz pasaules fona izceļamies – mēs esam kļuvuši par neto eksportētājiem. Tiesa, būtiska daļa ir nepārstrādāti produkti – graudi un rapsis. Tomēr jāņem vērā, ka šajā nozarē vērā ņemams lēciens notika tādēļ, ka zemnieki savulaik nepacieta dzirnavnieku ņirgāšanos par viņiem un izveidoja ļoti spēcīgas kooperatīvās struktūras, kas ir atzīstamas pasaulē. Tas mūs atšķir no daudzu attīstīto valstu lauksaimniecības sistēmām, ka mēs relatīvi īsā laikā esam spējuši uzbūvēt no nekā kaut ko, kas ir vērā ņemams. Tas izdarīts ne tik daudz pateicoties valsts pabalstiem, bet tieši pašiem uzņēmējiem.

Jā, eksportā produkts numur viens ir nepārstrādāti graudi un rapsis, bet vienīgie, kas spēs šajā jomā izdarīt ko paliekošu, būs paši lauksaimnieki – kooperatīvi. Te samērīgs valsts atbalsts var būt noderīgs. Viņi būvēs un veidos tālāko pārstrādi. Kooperatīvu piena pārstrādes rūpnīcas neveiksmes pamatā, manuprāt, bija pārāk lielā pietuvinātība varai, paļaušanās uz atbalstu, kas beigās izrādījās dārgi. Nesabalansēti sapņi ar īstenību bija viens no faktoriem, kas noveda pie ne sevišķi veiksmīga iznākuma. Labāk attīstīties drusku lēnāk, bet pamatīgi apdomājot un rēķinot, to pamatā darot pašiem zemniekiem, uzņēmējiem.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Foto no Aivara Lapiņa personīgā arhīva

Publikācija no žurnāla “Latvijas Lopkopis” aprīļa izdevuma