Jūs atrodaties šeit
Bizness nākotnei – ar oliņām un gardēžu vistiņām
Dace un Ivars Sirmie kopā ar angli Tomasu Šārpu (Thomas Sharpe) radījuši uzņēmumu “Dabas garša” Odzienā, 10 hektāros sākot viedo saimniekošanu ar vistu audzēšanu gaļas un olu ieguvei.
Dace un Ivars ir brālis un māsa, savulaik pēc vidusskolas beigšanas viņi devās pasaulē, lai mācītos, gūtu pieredzi un, protams, nopelnītu. Ķegumā, kur abi dzimuši, bērnībā ar lauku darbiem nav nācies saskarties. Arī Anglijā, uz kuru pirmā devās Dace, pēc tam arī Ivars, abi strādājuši restorānu tīklā. Paralēli Dace apguva biznesa vadības zinības. Dace: ”Ir veselīgi jaunībā nonākt pasaulē, lai atvērtos acis, cik cilvēki un viņu uzskati var būt dažādi.” Bristolē, kas septiņus gadus bija Daces dzīvesvieta, viņa iepazinās ar Tomasu, kurš, kaut arī pēc izglītības mūzikas producents, bija, ir un būs videi draudzīgas saimniekošanas entuziasts. Par šo tēmu viņš izlasījis gandrīz visu pieejamo literatūru un ir viedās lauksaimniecības jeb permakultūras piekritējs. Pirms pāris gadiem Dace un Tomass sapratuši, ka vēlas dzīvot tīrā, skaistā vidē un kopt paši savu saimniecību. Anglijā augsto īpašumu cenu dēļ tas nav bijis iespējams, tādēļ sākuši meklēt mājas Latvijā, cenšoties iekļauties budžetā, kas vairāku gadu laikā tika iekrāts. Mājas atrastas nomaļā vietā Odzienā – skaista mūra ēka, kas savulaik piederējusi pirmās brīvvalsts laika diplomātam Pēterim Priedītim. Māja bija stipri nolaista, bet kopš 2015. gada tajā veikts remonts, lai vismaz pāris telpās varētu ērti dzīvot, kā arī sākta apkārtnes sakopšana. Saimniecībā kopumā ir 10 ha zemes, dzīvojamā ēka, šķūnis, kur izmitinātas dažas aitas, kazas un pāris zosis, kas kalpo par sargiem, kā arī remontējama mūra klēts.
Dace: “Viens ir izlasīt grāmatas par videi draudzīgu saimniekošanu, pavisam kas cits – to īstenot dzīvē. Ar zāģi un cirvi rokās iztīrīt sētu, nocirst krūmus. Vēlāk nopirkām motobloku, motorzāģi un trimmeri, citas tehnikas mums nav.”
Šobrīd jaunieši arī negrasās iegādāties nekādu smagāku tehniku zemes apstrādei. Ne tikai tādēļ, ka tam pietrūkst līdzekļu, bet galvenokārt tādēļ, ka tādas izmantošana 10 ha apsaimniekošanai nav nepieciešama un ir pretrunā ar saimniekošanas filozofiju un biznesa plānu.
Kāds tas ir? Tomass Šārps: “Cilvēki ir pazaudējuši saikni ar vidi, no kurienes nāk pārtika. Viņi dodas uz lielveikaliem, kur pērk pārtiku no, piemēram, Itālijas un citām valstīm. Viņi nezina, kā aug āboli un burkāni, vienlaikus maz interesējoties par rūpnieciskās lauksaimniecība ietekmi uz augsni. Es ticu, ka nākotne ir mazās saimniecībās, kur audzē veselīgu pārtiku cilvēkiem, kuri vēlas zināt, kā audzē to, ko viņi ēd, un vēlas iepazīt zemniekus. Esmu ļoti daudz lasījis un pētījis piemērus, kā darbojas mazās saimniecības visā pasaulē. Viens no šādu saimniecību uzdevumiem ir augsnes uzlabošana, iztiekot bez lauksaimniecības ķīmijas, bet, izmantojot dabiskos līdzekļus, kas ir arī daudz lētāki.” Sarunā Tomass neizmanto terminu “permakultūra”, bet, minot piemērus, pēc kuriem vadās, veidojot saimniecību Latvijā, ir skaidrs, ka runa ir tieši par to – viedo saimniekošanu (permanent culture/agriculture).
Pāris gadu laikā, kopš sākta saimniekošana, Dace, Ivars un Tomass vienojušies, ka tik mazai saimniecībai izdevīgākais biznesa variants ir putnkopība, papildu zemes apsaimniekošanai un arī ienākumu gūšanai izmantojot kazas un aitas. Tātad – 10 ha dabisko pļavu un ganību tiek sadalītas lauciņos, kur vispirms tiek palaistas kazas, kas nograuž visu, kas ir koksnains un ko neēd pārējie saimniecības dzīvnieki. Pēc tam nāk aitas, kas “nopļauj” zāli un staigājot nodrošina sākotnējo augsnes aerāciju. Pēc tam kārta vistām, tās nodrošina tālāku augsnes apstrādi, vienlaikus barojoties un ražojot gala produktu – olas. Vistas ganībās tiek laistas, ievietojot tās pietiekami plašā pārvietojamā voljērā, lai tām netiek klāt plēsēji un tās neizklīstu. Tomass uzskata, ka šis ir optimāls veids, kā apsaimniekot īpašumu, vienlaikus saražojot dabīgu, veselīgu un, protams, garšīgu gala produktu, ko pa tiešo pārdot patērētājiem.
Vai tā ir iespējams nopelnīt pietiekami, lai ne tikai izdzīvotu, bet arī attīstītos? Tomass: “Ja mēs audzētu lielos dzīvniekus, tad es teiktu – nekāds bizness uz 10 ha nesanāk. Tādēļ esam izvēlējušies gaļas audzēšanai Breses vistas un olām Dominant vistas, un redzam, ka, pakāpeniski palielinot ganāmpulku, mēs varam gūt labus ienākumus. Jau šobrīd esam atraduši klientus, kas ļoti labprāt iegādātos uzturam pļavās ganītu vistu gaļu, taču pagaidām nespējam nodrošināt pieprasījumu. Es redzu, ka var gūt labus ienākumus, strādājot Latvijas tirgū. Jo īpaši – ar broileru audzēšanu. Turklāt mums nav lielu veterināro izmaksu, nav nepieciešami ieguldījumi dārgā tehnikā un lauksaimniecības ķīmijā.” Lielākās izmaksas ir kombinētā lopbarība, kas nepieciešama vistu piebarošanai, jo īpaši ziemas sezonā, kad nav pieejamas ganības. Pagaidām “Dabas garša” ir piegādātāju meklējumos, jo atšķiras barība, kas nepieciešama olu ražotājām un broileriem, kam vajag barību ar salīdzinoši augstāku proteīna sastāvu.
Tomass kā piemēru min Ričardu Pērkinsu, permakultūras skolotāju, kurš izveidojis saimniecību Ridgedale Permaculture Zviedrijā, Varmlandē. Viņa saimniecība iekārtota uz 9 ha zemes, kas ir par hektāru mazāk nekā “Dabas garšas” saimniekiem. Ar šādu platību ir pietiekami, lai izaudzētu gadā 4500 broilerus un turētu 800–900 vistas olu ražošanai. Jāpiemin, ka Ričarda Pērkinsa saimniecībā tiek turēti arī tītari, dažas cūkas un audzēts ļoti plašs dārzeņu klāsts.
Pagaidām vēl “Dabas garšas” saimniekiem nedaudz jāpastrādā, lai sasniegtu Ričarda Pērkinsa līmeni, taču ticams, ka izaugsme būs strauja. Martā dējējvistu skaits palielināts no 35 līdz 350, nākamgad būs jau 600. Dējējvistas iepirktas kaimiņzemē Lietuvā. Savukārt broileru skaitu audzēs līdz 4000. Ar šādu vistu skaitu būtu pietiekami 10 ha apsaimniekošanai. Papildu ienākumi sezonā tiek plānoti arī no dārzeņu pārdošanas, kas iemēģināta jau pērn.
Par klientūru saimnieki nesatraucas – produkcija jau pašlaik veiksmīgi tiek iztirgota internetā. Olām pieprasījums ievērojami pārsniedz piedāvājumu, tiek pieprasīta arī gaļa. Lai drīkstētu pārdot broileru gaļu, uzrunāta finanšu institūcija “ALTUM” mazjaudas mobilās kautuves izveidei. Viss tai nepieciešamais aprīkojums ir zināms un, kā tādu izveidot – noskaidrots.
Dace saka: “Mūs nebaida prasības, kas jāievēro pārtikas apritei. Esam strādājuši restorānu biznesā Anglijā, kur prasības tika strikti ievērotas un nekādas atlaides netika dotas. Es saprotu, kādēļ tās jāievēro, un esam gatavi darboties.”
UZZIŅA
Breses vistas
Brese (Bresse) ir mazs reģions Francijā, netālu no Lionas pilsētas un Francijas–Šveices robežas. Šis ir viens no gardēžu reģioniem, uz šejieni brauc, lai nobaudītu Breses vistas. To gaļa ir maiga, stingra, nav trekna. Šīs vistas Parīzes veikalos tiek tirgotas par vismaz 40 eiro kilogramā. Breses vistas ir Mišelina (Michelin) restorānu šefpavāru favorīts un iecienījuši arī Francijas prezidenti. Jāpiemin, ka vistas Breses reģionā baro nevis ar kombinēto barību, bet gan kukurūzu, kviešiem un piena pulveri. Francija eksportē tikai 5% no šīm īpašajām vistām.
Breses šķirnes vistas olas sāk dēt jau četru mēnešu vecumā un samērā ātri pieņemas svarā. Četru mēnešu vecumā gailīši sasniedz 2,5 kg dzīvsvaru. Dzīvsvars vistai ir 3–3,5 kg, gailim 4–5 kg. Sezonā vista izdēj 180–220 lielas, baltas vai krēmkrāsas olas. Olas masa 60–85 grami.
Dominant vistas
Dējējvistas radītas Čehijas uzņēmumā Dominant. Šķirnes veidošanā izmantotas galvenokārt Leghornas, Rodailendas, Plimutrokas un Saseksas vistu šķirņu līnijas. Hibrīdās vistas gadā dēj 304–309 olas, to vidējā masa ir 62–75 g, tām ir gaiši brūna čaumala. Putni atšķiras ar augstu dzīvotspēju un mierīgu temperamentu, ir izturīgi pret slimībām. Liela priekšrocība ir tā, ka cāļus var viegli atšķirt pēc dzimuma: gailīši ir gaišākā, vistiņas – tumšākā krāsā.
Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja
Raksts no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” marta numura.
Foto: Anna Ērliha