Jūs atrodaties šeit

Darbs pie vīzijas – jauno novadu attīstības skrejceļš

Lauku attīstība

Šovasar pēc pašvaldību vēlēšanām Latvijas novadi piedzīvos pārmaiņas, daudzviet raisot bažas par nākotni – kāda būs reformu ietekme uz cilvēku dzīves un darba vidi, vai novadi spēs attīstīt ne tikai centru, bet arī nomaļākas vietas? Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs MĀRTIŅŠ CIMERMANIS risinājumu redz novadu vīziju izstrādē, rūpīgi izzinot ikviena novada iedzīvotāja vajadzības.

“Es ticu, ka Latvijas novados varam radīt plaukstošu, pozitīvu, cilvēciskās vērtībās balstītu dzīves telpu nākotnei,” saka Mārtiņš, piebilstot, ka to var paveikt tikai, no sirds ieklausoties citam citā, sadzirdot un kopīgi definējot lietas, kas būs vajadzīgas nākotnē – mūsu bērniem. Tieši patlaban reģionu līderiem ir būtiski ieklausīties iedzīvotājos, uzņemties atbildību par novadu izaugsmi, lai radītu dzīves telpu ar pozitīvu stāstu.

– Kas ir vīzija un kādēļ katram reģionam tāda nepieciešama?

– Atšķirībā no sapņošanas vīzija satur fantāzijas pilnu, bet reālu un emocionālu nākotnes situācijas aprakstu. Spēcīga vīzija ir visaptveroša, bet vienlaikus pietiekami konkrēta, lai radītu radošu pārmaiņu vilkmi starp izvēlēto nākotni un tagadni. Tas paceļ vīziju pāri mērķim.

Galvenais vīzijas uzdevums ir jaunu nākotnes ainu radīšana, iedegt aizrautības dzirksti ikvienā cilvēkā, atbrīvot no rutīnas un bailēm no pārmaiņām. Bieži vien lielas pārmaiņas, ko plāno veikt īsā termiņā, netiek paveiktas, tās tiek noraidītas it kā racionālu iemeslu dēļ, norādot, ka “nebūtu slikti, bet...”. Pēc “bet” seko neskaitāmi argumenti par dažādiem šķēršļiem, kāpēc to nav iespējams paveikt. Ikdienas rutīna un pārmaiņu veikšanā sagaidāmās grūtības nemotivē mainīt dzīves un saimniekošanas veidu, tad vieglāk ir vainot citus “pārmaiņu uz labu” neesamībā.

Noliekot malā ikdienas racionalitāti, iedzīvotājiem ir iespējas emocionāli sevi identificēt ar vīziju un saprast, kā lēnām, ejot soli pa solim, atsijājot nākotnei nevajadzīgās darbības, virzīties uz izvēlēto nākotni. Ir pietiekami daudz laika, līdz pat 15 gadiem, lai katrs pilnveidotu savas kompetences un mainītu domāšanu. Ilgtermiņa vīzija nebiedē, jo tā dod cilvēkiem laiku tai sagatavoties. Nākotne kļūs saprotama, aprakstāma un visbeidzot – izdzīvojama. Darbs ar vīziju ir ļoti svarīgs reģiona attīstības veidotājiem gan īslaicīgos projektos, gan arī ilgtermiņa procesos.

– Tātad – vīzija nav tikai politikas veidotāju rokās, tajā loma ir katram iedzīvotājam?

– Nepārprotami. Vīzijai jāspēj motivēt cilvēkus pārmaiņām un pamazām transformēt ikdienu. Vīzija nav galaprodukts, ko nolikt visiem galdā un pateikt: “Tagad darīsim tā”. Vīzijai kā dzirkstelei ir jāpārlec no cilvēka uz cilvēku, rosinot domāt, sadarboties, rīkoties, pamazām mainot saskarsmes kultūru un sabiedrības noskaņojumu. Vīzija darbojas kā kompass, kas nosaka virzienu, kur doties, kā orientēšanās punkts, kas neļauj sadrumstaloties.

Pretēji kaut kādai centrāla menedžmenta noteiktai stratēģijai  vīzija atstāj telpu arī individuālajai izvēlei, kas ietver arī apvedceļus. Bieži vien taisnākais ceļš nav tas labākais un apvedceļi sevi attaisno. Vīzija dod spēku dzīvot un saimniekot nevis no atmiņām, bet gan no idejām.

Vīzija uz reģionālo izmaiņu veidotājiem iedarbojas kā tirgus ekonomika uz uzņēmējiem. Nosaukšu vairākus punktus, kas ikvienam palīdz strādāt pie vīzijas.

Jāatceras, ka īstenojamo darbu plānam nav jābūt līdz sīkumiem izplānotam, jo tā realizēšana notiek personiskā vidē reģionos, kur katram ir savas noteiktas prasmes un kur neviens nav lielāks speciālists kā katrs pats savas dzīves noteikšanai. Reģiona vajadzības neviens no malas nejūt labāk kā paši cilvēki uz vietas!

Darbs, kuram ir jēga un kurš ir patīkams, tiks paveikts daudz efektīvāk. Pašnoteikšanās rada motivāciju iesaistīties – iesaiste rada jaunu motivāciju augsmei, robeža starp darbu un brīvo laiku saplūst procesā.

Kompetences pielietošana ir atkarīga no tā, kad cilvēks vēlas dot savu ieguldījumu (pašizglītošanās, investīcijas, izvēle dzīves vietai) paša izvēlētā laikā.

Lēmumi tiek pieņemti pašatbildīgi, kas stiprina personisko, mazina žēlošanos un sūkstīšanos par “tiem citiem”.

Tādējādi ikvienam novada iedzīvotājam ir iespējams kļūt par nākotnes veidotāju, pašam sev un apkārtējai dzīves telpai.

Attīstības “brīvais tirgus”, pateicoties vienotai vīzijai, tiks saturēts kopā. Tā rezultātā pārmaiņu procesam ir augsta iedarbība attiecībā uz pozitīvu noskaņojumu reģionā, tā vērtību, ekonomiku un ticību nākotnei. Pašvērtība, pašapziņa un cilvēku aktivitātes galarezultātā izveido “vērtību – reģionu”, kurā visi jūtas piederīgi kaut kam svarīgam un lielam. Pārmaiņas izklīdina bailes, jo tās kļūst par sabiedrības kopējo lietu, kas tiek kopēji apspriesta, un neziņa izklīst, pārvēršoties drosmē iesaistīties.

– Kādēļ tieši tagad ir svarīgi strādāt pie vīzijas?

– Cilvēku sabiedrības attīstība atkal atrodas pārmaiņu krustcelēs.

Uz globalizāciju liktās cerības neizskauda nevienlīdzību pasaulē. Atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem, ekonomiku un dabu, bagātību un nabadzību, pārpilnību un badu ir palielinājušās. Neskatoties uz turīguma pieaugumu un produkcijas pārpilnību, cilvēki industriālajās zemēs nav kļuvuši laimīgāki. “Pārsātinātība” izvirzījusi priekšplānā materiālo, garīgumu atstājot novārtā. Neskatoties uz materiālo labklājības pieaugumu, valda neapmierinātība. “Pārsātinātība” bez ilgtermiņā vienotām vērtībām novedīs pie bezjēdzības un bezvērtības sajūtas. “Pārsātinātības” dēļ tiek zaudēta cilvēku tuvība, attiecības, apmierinātība, arī mentalitāte. Jaunieši laukos vairs nesaskata nākotni, pieaugušo autoritātēm viņu acīs nav vērtības.

Neoliberālās ekonomikas modelis veicina to reģionu un arī cilvēku pamestību, kuri nav pietiekami efektīvi vai tādi nevēlas būt. Tomēr tiek apgalvots, ka šim modelim neesot alternatīvas, ekonomikas loģika sakot, ka jāturpina tāpat kā līdz šim. Šādu loģiku sludina aizvien vairāk tādu cilvēku, kas no tā gūst personīgu labumu. Faktiski cilvēki sludina to, kas viņiem ir vēlams un nodrošina tiem ērtus dzīves apstākļus.

Šīs par zemu novērtētās rīcības rezultāti ir sekojoši: notiek uzņēmumu un produktu pārvietošana un centralizēšana; restrukturizācija – darba vietu likvidēšana industriālajās zemēs, pārstrukturēšanās izmaksas ir augstas; ir strukturāli radīts bezdarbs; pieaug pārkvalificēšanas izmaksas valstij un iedzīvotājiem; pieaug pamesto teritoriju skaits; nav līdzsvara starp kontinentiem, valstīm un reģioniem; reģionu uzņēmumi un produkti zaudē identitātes, zīmoli un produkti tiek standartizēti, bieži vien apvienoti; notiek ekstrēma vides piesārņošana un dabas resursu izlaupīšana; spēcīga migrācija un tā rezultātā radusies sociālā spriedze; zūd produktu kvalitāte un reģionāli tradicionālo produktu kultūra; pieaug starptautisko koncernu vara attiecībā uz atsevišķām valstīm, notiek pastiprināta reģionu šantāža.

Un tas pats attiecas arī uz Latvijas reģioniem un to, kāpēc ir vietas, kur samazinās gan ekonomiskā aktivitāte, gan iedzīvotāju skaits.

– Kā praktiski sākt darbu pie vīzijas īstenošanas?

Ir jāuzdod trīs jautājumi savai nākotnei.

Pirmais – kur mēs atrodamies? Mums jāidentificē savas spējas gan reģionālā, gan individuālā līmenī. Ja reģions nevar izdarīt to, ko tas grib, tad tam vajadzētu gribēt izdarīt to, ko tas var.  Tikai, apzinoties savas iespējas, tu vari kļūt brīvs savās rīcībās!

Nākamais – ko mēs vēlamies panākt? Vīziju radīšanas process. Ļauj sirdij runāt.  Dzīves un ekonomikas vīzijas. Jauna nākotnes aina. Kā mēs vēlamies nākotnē dzīvot, strādāt un saimniekot. Šis process izraisa rīcības vienotību cilvēku grupā, kuri tai tic.

Trešais – kas mums jādara? Vīziju transformēšanas process. Vīzijas īstenošana ilgtermiņā. Izvēlētas nākotnes prasību ieviešana ikdienas dzīvē un saimniekošanā. Šis process izraisa inovāciju attīstībā un pārmaiņas vēlamajā virzienā.

Jāatzīst, ka šādi izvēlētais augsmes ceļš nekalpo dažiem izredzētajiem, bet gan izraisa cilvēku prātos un sirdīs garīgo un materiālo atdzimšanu jaunā veidolā un motivē rīkoties. Lielākais izaicinājums ir vēlamo nākotni ar ilgtermiņa pārmaiņu procesu palīdzību integrēt cilvēku ikdienas dzīvē, lai sajustu pozitīvās lietas, tā radot jaunu iesaisti.

Veiksmīgs darbs pie vīzijas nodrošina, ka reģions būs spējīgs izvēlētos nākotnes izaicinājumus apgūt tagadnē un nodot nākotnē. Reģionālas attīstības māksla ir atkarīga arī no tā, kā mēs spējam noturēt izvirzītos mērķus un neļaut caur eiforiskiem (mazās iegribas) panākumiem vai neparedzētām grūtībām mūs novirzīt no ceļa. Tam jābūt ekselentam zinību un procesa menedžmentam no reģionu pārvaldes un līderiem.

– Vai ir kāds piemērs, no kā mācīties vīzijas radīšanu un īstenošanu?

– Vieni no spilgtākajiem Eiropas valstu piemēriem reģionu aktivizēšanā un atjaunošanā ir notikuši Austrijā un Šveicē. Tur tika veiktas ļoti vienkāršas un cilvēkiem pašsaprotamas lietas – patiesi izjusta klausīšanās cilvēku vēlmēs un noskaidrotas viņu vērtības!

Austrijā tika aptaujāti iedzīvotāji, uzdodot jautājumus par cilvēkiem svarīgām vērtībām un to nozīmīgumu nākotnē. Iedzīvotāju atbildes bija vienkāršas – viņiem ir svarīgi saprast savas dzīves jēgu, līdzdarboties sabiedrības procesos, ne mazāk svarīgas ir savstarpējās draudzības jūtas pret apkārt dzīvojošajiem, kā arī reģionālās piederības sajūta. Viņi novērtē pieredzi un gudrību, un viņiem ir svarīga lietu un darbību vienkāršība un pārskatāmība.

Identificējot šīs tik cilvēcīgi saprotamās lietas, tika izstrādāta teritoriju attīstības vīzija, kurai noticēja vairākums un realizēja to. Tā 20 gadu laikā no reģiona, kuru pameta cilvēki un saruka ekonomiskā aktivitāte, šīs zemes atkal sāka piesaistīt sev jaunus iedzīvotājus un uzņēmumus, jo šeit bija patiesi laba dzīves telpa sakņu laišanai.

Publicēšanai sagatavoja Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Foto: Iveta Tomsone